Kuru gan tas piš

Par Bendžamina K. Bērgena grāmatu “What the F: What Swearing Reveals About Our Language, Our Brains, and Ourselves” (Basic Books, 2016) un Maikla Adamsa grāmatu “In Praise of Profanity” (Oxford University Press, 2016).

Rupjība valodā var izraisīt dažādas problēmas, savā jaunajā grāmatā “Slavas dziesma profānajam” raksta valodnieks Maikls Adamss, “taču šķiet, ka neviens īpaši neaizdomājas par to, kas tajā labs”. Patiesībā rupjību nestajam labumam un to vēsturei, neiroanatomijai un vairāk par visu – to fantastiski apjomīgajam un daudzkrāsainajam vārdu krājumam pēdējos pārdesmit gados uzmanību pievērsis visai liels skaits pētnieku. Pirmoreiz 1995. gadā iznākušais Džesija Šaidlouera darbs “F-vārds”, kurā viņš Oksfordas angļu valodas vārdnīcas pamatīgumā iztirzā vārdu fuck, nu jau piedzīvojis 3. izdevumu, kurā šī vārda cienījamā leksikogrāfija papildināta ar tādiem jaunpienesumiem kā artfuck (pretenciozs mākslinieks vai mākslas interesents), bearfuck (izšķaidīt smadzenes), fuck the deck (veikt atspiešanos balstā guļus), fuckbag (kretīns), fuckwad (idiņš), horsefuck (tāds, kurš pelnījis, ka viņu izdrāž zirgs), sportfuck (sekss kā izklaide), Dutch fuck (vai nu vienas cigaretes aizdedzināšana ar otru, vai sekss, kurā vīrietis berzē locekli starp sievietes krūtīm) un unfuck (kaut ko labot, vērst par labu).

2010. gadā izdotajā Džonatona Grīna trīssējumu “Grīna slenga vārdnīcā” uzskaitīti 1740 dzimumaktu apzīmējoši vārdi, 1351 vīrieša dzimumlocekļa un 1180 vagīnas apzīmējumi, 634 anālās atveres un dibena apzīmējumi, kā arī 540 defekācijas un urinēšanas vārdi. Pēdējo pāris mēnešu laikā vien iznākušas divas grāmatas – Kalifornijas Universitātes Sandjego kognitīvo zinātņu pētnieka Bendžamina Bērgena “What the F”¹ un Adamsa “Slavas dziesma”. Tātad interese par profāno tomēr ir dzīva.

Vairāki autori gan aizrādījuši, ka tēma nav pienācīgi pētīta. Kamēr nav atrastas zāles pret vēzi, piedauzīgu vārdiņu pētīšanai finansējumu dabūt nav nemaz tik viegli. Tad nu nav brīnums, ka jaunu atklājumu šajā laukā nav pārāk daudz. Daudzi Bērgena un Adamsa argumenti, kā viņi paši atzīst, atrodami jau agrāk tapušos darbos, un šajā ziņā īpaši bagātīgs avots bijusi Melisas Moras 2013. gada grāmata “Lai Dievs nogrābstās jeb Īsa lamāšanās vēsture” (“Holy Shit: A Brief History of Swearing”). Mora mūs pat iepazīstina ar uzrakstiem uz sienas Pompeju bordelī, kas, par lielu vilšanos, gan ir gaužām lakoniski (tādā garā kā “Atnācu, nopisos un devos mājās”), taču nav ne vainas uzzināt arī ko tādu.

Protams, visus interesē vārdu izcelsme, un visās grāmatās iespēju robežās tā arī tiek skaidrota. Vārds fuck nav cēlies kā saīsinājums, kā reizēm puspajokam ticis apgalvots (no for unlawful carnal knowledge jeb “par pretlikumīgām miesīgām zinībām”). Ja tas tā būtu, nepastāvētu tik daudz acīmredzami līdzīgu vārdu radniecīgajās valodās. Šaidlouers min vācu ficken (kopoties), norvēģu apvidvārdu fukka (tas pats) un vidusholandiešu fokken (grūst; radīt bērnus), un tie visi acīmredzot ir cēlušies no ģermāņu vārda, kura sakne nozīmējusi kustību uz priekšu un atpakaļ. Šaidlouers raksta, ka angļu valodā tas visdrīzāk ienācis 15. gadsimtā, taču Bērgens, atsaucoties uz jaunākiem avotiem, piemin, ka viduslaiku pētnieks Pols Būts nesen uzgājis kādu ar 1310. gadu datētu juridisku dokumentu, kurā pieminēts vīrs, vārdā Rodžers Fakbaiteneivels (Fuckebythenavel, burtiski – nabā pisējs). Būts izsaka pieņēmumu, ka tas varētu būt “muļķadesas” sinonīms. Lai gan tā varētu būt arī iesauka, ko iemantojis kāds nepieredzējis jauneklis, kad viņa partnere par notikušo izstāstījusi draudzenēm.

Tomēr jāņem vērā, ka šis vārds parādās juridiskā dokumentā. Visai ilgu laiku fuck netika uzskatīts par kaut ko īpaši neķītru. Arī vārds cunt (peža) reiz skaitījās pavisam parasts. 14. gadsimtā iznākušā ķirurģijas rokasgrāmatā bezkaislīgi vēstīts, ka “sievietēm pūšļa kakls ir īss un ātri pāriet pežā”. Vēl labu laiku pēc renesanses vārdi, kas patiesi spēja satraukt ļaužu prātus, nebūt nebija saistīti ar seksuālām vai izvadfunkcijām, bet gan ar Kunga vārda nelietīgu valkāšanu. 1866. gadā Bodlērs, kurš pēc insulta faktiski bija zaudējis runas spējas, tika izmests no slimnīcas, jo uzstājīgi turpināja atkārtot frāzi cré nom, kas ir saīsinājums no sacré nom². Daudzi izsaucieni, kas tagad mums šķiet vienkārši dīvaini, patiesībā ir sagrozīti piesaukšanas vārdi. Criminy, crikey, cripes, gee, jeez, bejesus, geez Louise, gee willikers, jiminy un jeepers creepers ar Jēzu un Kristu ir saistīti tieši tāpat kā frigging ar fucking. Uzsvara pārnešanu no reliģiskām uz seksuālām un ar tualeti saistītām tēmām, protams, izraisīja galvenokārt reliģijas noriets, taču, kā aizrāda Mora, mainījās arī ļaužu mājas dzīve, ļaujot ar seksu un dabisko vajadzību kārtošanu nodarboties intīmākos apstākļos, un tāpēc šo lietu piesaukšanu sāka uzskatīt par iejaukšanos intīmajā sfērā – tātad kaut ko šokējošu.

Lai gan zinātnes pienesums piedauzību pētniecībā nav pārāk liels, kaut kas šajā jomā tomēr ir darīts. Neirologiem izdevies visai daudz uzzināt par smadzeņu darbību, pētot, kā cilvēki ar smadzeņu bojājumiem lieto lamuvārdus, un zīmīgi, ka viņi tos visai lielā daudzumā izkliedz pat tad, ja ir zaudējuši visas citas runas spējas. Tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka piedauzības mūsu smadzenēs ir nošķirtas no visas pārējās valodas. Par neitrālāku vārdu apstrādi atbild smadzeņu garoza, kas attīstījusies samērā vēlu un padarījusi mūs atšķirīgus no citiem dzīvniekiem, turpretī rupjības, kā šķiet, mājo krietni vien primitīvākajā limbiskajā sistēmā, kas atrodas zem garozas un atbild par emocijām. Rezultātā mēs uz lamuvārdiem arī reaģējam atšķirīgi. Tos dzirdot, ļaudis mēdz nosvīst (tas ir izmērāms ar melu detektoru), turklāt zīmīgi, ka bilingvāli cilvēki svīst vairāk, ja tabu vārds tiek izteikts viņu pamatvalodā.

Mums liek saausīties jau pats rupjību skanējums, neņemot vērā to nozīmi, un ne jau velti daudzi no šiem vārdiem skan līdzīgi. Vismaz angļu valodā trešā daļa no tā dēvētajiem četru burtu vārdiem patiešām arī sastāv no četriem burtiem un ir vienzilbīgi, un, kā raksta Bērgens, deviņos no desmit gadījumiem zilbe ir slēgta – tā beidzas ar līdzskani vai diviem līdzskaņiem. Kāpēc tā? Iespējams, tāpēc, ka līdzskaņi skan asāk, noteiktāk nekā patskaņi. (Salīdziniet, kā skan piss un pee, cunt un pussy.) Un, iespējams, tieši izteiksmes skarbums ir pamatā dažiem plaši zināmajiem lamuvārdu nestajiem ieguvumiem. Tie, piemēram, mums palīdz paciest sāpes. Kādā bieži pieminētā eksperimentā tā dalībniekiem bija jāiemērc roka ledusaukstā ūdenī un šādi jānotur pēc iespējas ilgāk. Vienai pusei dalībnieku, to darot, bija atļauts pēc vēlēšanās nolamāties; otrai pusei bija atļauts izrunāt kādu neitrālu vārdu, teiksim, “mežs”. Tie, kuriem bija ļauts lamāties, spēja roku ūdenī noturēt krietni ilgāk nekā tie, kuri pēc tam ar to pašu muti varēja mierīgi maizīti ēst.

Ar spēju remdēt sāpes saistīta arī lamāšanās attīrošā funkcija. Ja gadās peļķē iemest iepirkumu tīkliņu vai logā iespiest pirkstu, nekāds “jēziņ” neko daudz nepalīdzēs. Būs vajadzīgs viens pamatīgs fuck, jo īpaši tāpēc, ka, pēc Adamsa domām, šis kliedziens ne tikvien kā izteiks emociju, bet arī filozofisku patiesību. Ar savu galējo sakāpinātību vien tas saka, ka esat “nonācis līdz valodas iespēju robežām un tālāk vairs nav kur iet. Rupjība tad vairs nav ar šauru nozīmi apveltīts žests. Tas ir protests pret cilvēka stāvokli kopumā”. Ļaujot šo protestu ietērpt vārdos, tiek aiztaupītas krietni vien lielākas nepatikšanas. “Aizvāciet lamuvārdus,” raksta Melisa Mora, “un mums paliks vairs tikai dūres un šaujamie.” Tas pats, bez šaubām, attiecas arī uz piedauzīgiem žestiem. Kā raksta Bērgens, ļaudis vidējo pirkstu cits citam rāda jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu, un tam noteikti ir kāda saistība ar šī žesta spēju aizstāt krietni radikālāku rīcību.

Pat ja rupjībām nav saistības ar dusmām, arī tad to lietošanai piemīt saliedējoša funkcija. Filozofs Noels Karols man reiz stāstīja par 2006. gadā Hanojā notikušu starptautisku konferenci. Tās pirmajā dienā vjetnamiešu un rietumvalstu zinātnieki sapazīšanās nolūkos sarīkojuši anekdošu stāstīšanas sacensības. Pirmie divi vjetnamieši izstāstījuši pa piedauzīgam jokam, bet rietumnieki, baidoties kādu aizskart, mēģinājuši būt pieklājīgi. Konferences dalībnieku vidū iezadzies stīvums. Visbeidzot trešais rietumnieks (un tas, kā viņš ar lepnumu norādīja, bija Karols pats) izstāstījis nerātnu joku par gaili, visi atplaukuši, un konference aizritējusi sekmīgi.

Robežu pārvarēšana līdzās citām funkcijām – garlaicības kliedēšanai, mačisma gara uzturēšanai, sāpju remdēšanai – ļauj izskaidrot ārkārtīgi biežo fuck lietojumu un vēl jo izplatītāko motherfucker, kas dzirdams karavīru vienībās, strādnieku brigādēs, džeza ansambļos un tamlīdzīgās aprindās. Adamss uzskata, ka rupjību lietošana palīdz stiprināt cilvēciskās saiknes, tāpēc ka rosina uzticēties: mēs paļaujamies, ka cilvēkam, ar kuru sarunājamies, ir tāda pati vērtību izpratne kā mums un ka viņš nenovērsīsies no mums, ja lietosim kādu no tabu vārdiem. “Ja attiecības iztur pārbaudījumu ar rupjībām,” viņš raksta, “abas puses noslēdz intīmu vienošanos par to, ka viss, kas viņu starpā tiks pateikts, starp viņiem arī paliks.” Es pat teiktu, ka tā ir vienošanās par intīmu attiecību sākumu. (Te būtu vietā atgādināt, ka pēc daudzu cilvēku domām “neķītras runas” uzlabo seksuālo dzīvi.) Tomēr šādi apsvērumi šķiet pārāk maigi, lai ar tiem izskaidrotu fuck un motherfucker lietojuma biežumu kareivju un strādnieku sabiedrībā; viņu valodai šie vārdi drīzāk piešķir tādu kā cietinošu glazūru, kas sajaukta no aizkaitinājuma, stoicisma un – jā – arī kopīga likteņa apziņas.

Tomēr mēdz gadīties dažādi. Saskaņā ar jaunākajiem Bērgenam pieejamajiem pētījumiem angļi, amerikāņi un jaunzēlandieši ir vienisprātis, ka no seksuāli iekrāsotajiem vārdiem visneķītrākais ir cunt (peža). Taču par to, tieši cik neķītrs ir šis vārds, vienprātības nav arī šajās zemēs. (Aptuveni trešā daļa Jaunzēlandes iedzīvotāju uzskata, ka cunt drīkstētu skanēt arī televīzijā.) Arī piepūles apjoms, ko dažādas sabiedrības ir ieguldījušas reliģiskās piedauzībās, mēdz atšķirties visai pamatīgi, un dažviet zaimošana joprojām ir tabu, par spīti tam, ka sabiedrība piedzīvojusi pamatīgu sekularizāciju. Kvebekā, kā raksta Bērgens, tādi vārdi kā tabernack (tabernākuls) un calisse (vīna kauss) tiek uzskatīti par krietni vien rupjākiem nekā merde (sūds) un foutre (pisties). Savukārt vācieši par savu specialitāti padarījuši dažādas skatoloģiskas jēlības: Arschloch (pakaļas caurums), Arschgesicht (dirsasģīmis), Arschgeburt (no dirsas dzimis) u.tml.

Interesanti, ka Japānā lamuvārdu parastajā nozīmē nav vispār. Japāni var aizvainot, pasakot, ka viņš ir kļūdījies vai izdarījis ko muļķīgu, taču japāņu valodā nav nekādu trulu epitetu – nekādu dirsasģīmju vai pipelštoku, kas visu sakāmo ļauj izteikt vienā divos vārdos. Japāņu beisbola zvaigzne Ičiro Sudzuki intervijā The Wall Street Journal pauda, ka viens no iemesliem, kāpēc viņam patīkot spēlēt ASV, esot lamāšanās, un viņš to esot apguvis gan angļu, gan spāņu valodā. “Rietumu valodas man ļauj pateikt to, ko es citādi nespētu,” viņš priecīgi stāstīja.

Rietumu pasaule kļūst arvien liberālāka, un gan kabeļtelevīzija, gan internets šo virzību sekmē. Kā raksta Melisa Mora, 2011. gada martā trim no Billboard saraksta desmit populārākajām dziesmām nosaukumā bija kāda rupjība. Tajā pašā laikā ASV Federālā sakaru komisija (FSK) turpina sodīt medijus, kas ļāvuši ēterā izskanēt kam pēc komisijas uzskatiem piedauzīgam. Stīvens Pinkers savā 2007. gadā iznākušajā grāmatā “Viela pārdomām” iekļāvis lielisko “FSK dziesmu”, ko sacerējis Eriks Aidls no Monty Python:

Fuck you very much, the FCC.

Fuck you very much for fining me.

Five thousand bucks a fuck,

So I’m really out of luck.

That’s more than Heidi Fleiss was charging me.³

Lai gan FSK uzrēķina sodus, tā tomēr nekad nav publicējusi sarakstu ar vārdiem, kuru lietošana, pēc komisijas ieskatiem, būtu sodāma, un tāpat arī ASV Kinofilmu asociācijas (MPAA) filmu klasifikācijas padome nekad nav izskaidrojusi, tieši kāds saturs atbilst konkrētam klasifikācijas indeksam. Bērgens raksta, ka animācijas seriāla “Dienvidu parks” veidotāji Mats Stouns un Trejs Pārkers savai pilnmetrāžas filmai no MPAA padomes saņēmuši indeksu NC-17, kas ir tikai vienu pakāpi zemāks par R (proti, ar NC-17 novērtētu filmu personas, kas jaunākas par 17 gadiem, nedrīkst skatīties pat pieaugušo klātbūtnē). Filmas veidotāji uzskatīja, ka šāds indekss viņu pasākumu nogremdēs finansiāli. Tajā pašā laikā viņi bija nikni par šādu jaukšanos filmas saturā un savā labā izmantoja biroja nespēju konkrēti paskaidrot, kas noteicis šādu vērtējumu un kāpēc tā vai cita filmas aina ir problemātiska. Kā Stouns vēlāk stāstīja laikrakstam Los Angeles Times: “Tās vietas, kuras viņi mums lika no filmas izņemt, mēs padarījām vēl desmitkārt trakākas un piecreiz garākas. Un tad viņi paskatījās un teica: “Labs ir, tagad ir labāk.””

Jau pati ideja rakstīt ar shēmām, zemsvītras atsaucēm un bibliogrāfiju papildinātu grāmatu par neķītrībām kaut kādā ziņā ir komiska, un gan Bērgens, gan Adamss šo smieklīguma potenciālu izmanto pilnā mērā. Lai gan abi dara nopietnu darbu – Bērgens sniedz daudz noderīgas informācijas, Adamss piedāvā trāpīgus un niansētus vērojumus (no visiem autoriem, ko gadījies lasīt par šo tēmu, viņš ir visfilozofiskāk noskaņots) –, rakstīšanas process viņiem nepārprotami sagādājis daudz jautru brīžu, un tādus viņi vēlas dāvāt arī mums. Bērgens grāmatā ievietojis zinātniska paskata shēmas ar dažādiem piedauzīgiem žestiem, savukārt apgalvojumu, ka lasītājam jāsaprot, kā amerikāņu zīmju valoda korelē ar runāto angļu valodu, viņš ilustrē ar fotoattēliem, kuros pievilcīga dāma dzied tekstu “Tu, kuce” un vēl visu ko trakāku.

Adamss garāku atkāpi veltījis valodnieka Alena Vokera Rīda grāmatai, kurā apkopoti uzraksti uz tualešu sienām. Tā vien šķiet, ka viņš cenšas Rīda veikumu paglābt no aizmirstības (grāmata tika privāti izdota 1935. gadā Parīzē un atkārtoti nav iznākusi), taču citātu daudzums, gluži tāpat kā tas ir ar attēliem Bērgena grāmatā, drīz vien jau kļūst pat aizdomīgi liels un uzjautrinošs. Teiksim, kādā kempingā Trakī Kalifornijas pavalstī Rīds bija uzgājis ko šādu:

Shit here shit clear

Wipe your ass

And disappear

Shakespear⁴

Arī Adamss pats visai ilgu laiku veltījis sabiedrisko tualešu sienu izpētei un Rīda atradumus papildina ar savējiem. Parastais piedāvājums, kā viņš raksta, ir pārdomas par dzīves jēgu, kontaktinformācija, ko atstājuši ļaudis, kuri meklē jaunus draugus, dati par konkrētās personas dzimumlocekļa garumu un resnumu (“Mans pimpis ir tik garš, ka ar to var pat izņemt līkumus”), skolotāju novērtējums (“Radlija kungs ir sūkātājs”) un, protams, mākslas darbi līdzās arī mākslas kritikai (“Tas, kurš šo zīmējis, īstu pežu nekad nav redzējis”). Visa šī apspriešana turpinās kādu 25 lappušu garumā, un katra no tām nudien ir tā vērta.

Taču, lai gan grāmatu tēma to autoriem ļauj doties aizraujošos klejojumos, dažbrīd tā rosinājusi arī aizklīst neceļos. Adamss nav spējis pretoties kārdinājumam izveidot pats savus iedomu oponentus, un vienu tādu viņš ir atradis 2009. gadā iznākušajā tobrīd 14 gadus vecā Makaja Hača grāmatā “Nelamāšanās klubs jeb Kā es iemācījos pretoties vienaudžu spiedienam un kā to spētu arī jūs!”. Haču bija satriecis skolā dzirdamo rupjību daudzums, un viņš bija nodibinājis “tīrrunas organizāciju”. Saskaņā ar publiski pieejamajām ziņām Nelamāšanās klubs nu jau apvieno 20 000 dalībnieku. “Es biju pavisam parasts skolnieks,” rakstīja Hačs. “Taču tagad mans tēvs, skolotāji, pat mūsu pilsētas galva un ļaudis no citām valstīm man teikuši, ka man ir izdevies kaut ko izmainīt. Daži pat uzskata, ka man izdevies mainīt pasauli.”

Par šādām lietām ir interesanti lasīt vienu vai divas rindkopas, taču Adamss mūs aplaimojis ar piecām. Turklāt šajā aprakstā netieši ietvertais apgalvojums, ka pretestība pret rupjībām pieaug, ir vienkārši aplams. Kā jau minēts, visdažādākās pazīmes liecina, ka lingvistiski pieļaujamā robežas mūsu valstī arvien paplašinās, un tam labs piemērs bija sabiedrības reakcija uz 2005. gadā tapušā Donalda Trampa “kūsu ieraksta” publiskošanu. Kad četras nedēļas pirms vēlēšanām ieraksts nonāca medijos, daudzi, arī es, nosprieda, ka Trampam nekāda ievēlēšana nespīd. Izrādījās, ka mums nav taisnība.

Savukārt Bendžaminam Bērgenam vislielākās grūtības sagādā izvairīšanās no prieka par paša negantībām. Pārāk bieži viņš atgādina sīku zeņķi, kas ieskrien virtuvē, mātei uzkliedz: “Pisiens, pisiens, sūdu rallā!”, tad izplūst smieklos un metas bēgt, cerēdams, ka māte viņam dzīsies pakaļ ar mīklas rulli vai ko citu. Tā vien šķiet, ka pasaulē nav tāda piedauzīga joka, ko viņš neuzskatītu par smieklīgu.

2014. gadā pāvests Francisks savā iknedēļas uzrunā in questo caso (šajā gadījumā) vietā pateica in questo cazzo (šajā pišā). Nekā īpaši skandaloza tajā nebija: vārdi patiešām skan līdzīgi, un pāvests pārteikšanos tūdaļ pat izlaboja. Taču Bērgenam tas neliedz šim notikumam veltīt veselu nodaļu, kas tā arī nodēvēta par “Dienu, kad pāvestam paspruka”, un viņš nespēj vien rimties spriedelēt par to, ko šī pārteikšanās varētu nozīmēt. Izrunājot tādu rupjību kā cazzo, pāvests, pēc viņa domām, iekritis “ideoloģiskā dubultslazdā”. Un kāds tas būtu? Nu, ja pārteikšanās bijusi nejauša, viņš izrādītos lingvistiski tikpat nepilnīga būtne kā visi citi, un tas varbūt nav tas labākais publiskais tēls, kādu par sevi vajadzētu radīt Dieva vietniekam zemes virsu. Taču tikpat labi viņš varētu būt gribējis pateikt cazzo ar nolūku, un tādā gadījumā viņš saglabātu savu nekļūdīgumu. Taču atkal – tas diez vai labi saskanētu ar iespaidu, kādu viņš par sevi vēlas radīt.

Ir skaidrs, ka pārteikšanās bija nejauša, taču Bērgens nespēj vien rimties ķiķināt par pāvestu, kuram gadījies pateikt fuck. Un tāpēc dažbrīd šķiet, ka grāmatu viņš rakstījis pusaudžiem. Viņš pat izskaidro, kas ir zilbe un kas ir prievārds. Un uzrunā lasītājus par “čomiņiem”.

Savā degsmē atbrīvot neķītros vārdus no cenzūras žņaugiem Bērgens kļūst tik kaismīgs, ka tiem pievieno arī rasistiskus apzīmējumus. Viņš apgalvo, ka šo viņa centienu pamatā ir princips “Holy, Fucking, Shit, Nigger”. Saskaņā ar to gandrīz visi angļu valodas lamuvārdi norāda uz reliģiju, seksu, izvadfunkcijām vai etniskajām atšķirībām. Pēc viņa ieskatiem 4. kategorijas vārdi pelna tikpat brīvu lietošanu kā tie, kas pieder pie pirmajām trim. Lai pamatotu šo uzskatu, viņš ķeras pie vairākiem seniem argumentiem – vispirms jau par to, ka ļaudis, kas lieto vārdu nigger (nēģeris), patiesībā lieto nevis vispārpieņemto angļu valodu, bet afroamerikāņu angļu valodu (kas, kā šķiet, varētu būt tā pati 20. gadsimta 90. gadu sākumā plaši apspriestā “ebonika”) un ka aizliegt vārdu “nēģeris” nozīmē sodīt tos pašus cilvēkus, kurus mēs it kā cenšamies aizsargāt, jo afroamerikāņu angļu valodā primāri sazinās tieši afroamerikāņi.

Taču, manuprāt, zem šo argumentu virskārtas vīd kas pavisam cits, proti – tieksme pieprasīt veto uz visu, “kas mani aizskar”. Balstoties šādā nostājā, mūsu universitāšu studenti un daudzi citi pieprasa, lai viņus norobežo no jebkādas viņiem netīkamas informācijas. Bērgens neieredz paštaisnumu un par tā iemiesojumu, kā man šķiet, uzskata visus tos, kuri brīžos, kad ir spiesti lietot vārdu “nēģeris”, kaut vai tikai kā vārdu (piemēram, “viņš teica “nēģeris””), nevis kā apzīmējumu (piem., “viņš ir nēģeris”), frāzē tā vietā lieto aizvietotāju “n-vārds”. Šāds lietojums, šķiet, ir saistīts ar vēlmi ne tik daudz kādu neaizskart kā parādīt, ka runātājs jau nu gan ir persona, kas šādu vārdu nekad neizrunātu. Un, līdzīgi kā vairākus citus autorus – Gregu Lukjanofu un Džonatanu Haitu viņu plaši apspriestajā esejā “Auklēšanās ar amerikāņu prātu”, kas bija publicēta žurnāla The Atlantic 2015. gada septembra numurā, vai Timotiju Gārtonu Ašu viņa jaunākajā grāmatā “Vārda brīvība jeb Desmit savienotas pasaules pamatprincipi” –, arī viņu uztrauc mūsu smadzeņu atšālēšanās, ja centīsimies izvairīties no jebkādām domstarpībām un strīdiem.

Varu šim uztraukumam tikai pievienoties. Taču viņam nebūtu vajadzējis šīs domstarpības pielīdzināt strīdiem par rupjībām. Ja kādu nosauc par dirsasģīmi, tas nebūs visai pieklājīgi, taču tā tiks aizskarta tikai viena persona. Brīdī, kad baltais nosauc melnādainu personu par nēģeri – vārdā, ko mēdza izmantot vergu tirgotāji –, aizskarti tiek 13% ASV iedzīvotāju, jo šķietami ikdienišķā tonī un tā, it kā nekas nebūtu noticis, tiek atgādināts par vienu no baisākajiem mūsu valstī pastrādātajiem noziegumiem, kura sekas ikdienā turpinām just vēl tagad. (Pabeidzis apspriest aizskarošos vārdus, Bērgens, kā šķiet, tam piekrīt. Iespējams, grāmatas redaktors būs palūdzis viņam pierimt.)

Taču attiecībā uz tādiem vārdiem kā fuck Bērgenu var labi saprast. Dažkārt tas vienkārši ir īstais vārds īstajā laikā, un, pat ja to varētu aizstāt ar kādu citu, visticamāk, iespaids būtu ar krietni vien mazāku svaru. Lamuvārdi, kā viņš raksta, ir “burvīgs netīra prieka avots”. Tos augstu vērtē arī Maikls Adamss, turklāt uzskata, ka tie dzimst mūsu saprāta un dzīves krēslas zonā – tur, kur sastopas dusmas un prieks, – un tāpēc ir pelnījuši atzīšanu. Bērgens varbūt dažbrīd ieslīgst muļķībās, Adamss – sentimentalitātē, taču abi ir uz pareizā ceļa.

The New York Review of Books, 2017. gada 9. februārī