Laika slepenā dzīve

Reizēm naktīs – pēdējā laikā biežāk, nekā gribētos, – es pamostos un dzirdu, kā uz naktsgaldiņa tikšķ pulkstenis. Istabā ir tumšs, nekādi atsevišķi sīkumi nav saskatāmi, un telpa izplešas tik plaša, ka man liekas – es atrodos kaut kur ārā zem tukšām debesīm vai varbūt alā zem zemes. Iespējams, es krītu kaut kur izplatījumā. Varbūt tas ir sapnis. Varbūt es esmu miris. Vienīgā kustība ir pulksteņa ritmiskā, nesteidzīgā tikšķēšana. Šādos brīžos es līdz ledainiem drebuļiem skaidri sajūtu, ka laiks rit tikai vienā virzienā.

Es jūtu kārdinājumu paskatīties pulkstenī, bet labi zinu, ka ir tikpat, cik katru nakti, – četri vai desmit pāri četriem, vai, kā reiz mulsinoši daudzas naktis pēc kārtas, divdesmit septiņas minūtes pāri četriem. Pat neskatoties es varu nojaust, cik ir pulkstenis, – pēc tā, kā ziemā uzsilstot notinkšķ radiators vai cik bieži aiz loga garām pabrauc automašīnas.

1917. gadā psihologs Edvins Borings un viņa sieva Lūsija aprakstīja eksperimentu, kurā ik pēc zināma laika modināja cilvēkus, lai redzē-tu, vai tie var pateikt, cik tobrīd ir pulkstenis. Vidēji tas viņiem izdevās ar 50 minūšu precizitāti, bet gandrīz visiem likās, ka ir vēlāks nekā patiesībā. Boringi konstatēja, ka eksperimenta dalībnieki paļaujas uz iekšējām vai ārējām pazīmēm – miegainības vai gremošanas traucējumu pakāpi (“Tumši brūnā garša mutē nekad nav spēcīga, ja esi bijis aizmidzis tikai īsu brīdi”), mēnessgaismu, “pūšļa signāliem”, satiksmes trokšņiem vai gaiļa dziesmu. “Guļošs cilvēks virknē ap sevi lokā stundas, kārto gadus un pasaules,” rakstīja Prusts. “Pamozdamies viņš neviļus samēro sevi ar tiem, acumirklī izlasa, kādā zemes punktā atrodas, cik ilgs laiks aizritējis kopš aizmigšanas.” Iespējams, ka tas ir vienkārši induktīvs secinājums: iepriekšējo reizi, kad es pamodos šādā stundā (lai kāda nu tā būtu), pulkstenis bija 4.27, tāpēc tieši tik ir arī šoreiz. Mani izbrīna vienīgi tas, ka spēju būt tik konsekvents. Viljams Džeimss rakstīja: “Visu mūžu mani pārsteigusi precizitāte, ar kādu es mostos vienā un tajā pašā minūtē– nakti pēc nakts un rītu pēc rīta.” Visticamāk, tā darbojas diennakts pulkstenis, kurš iekodēts katras mana ķermeņa šūnas DNS un regulē manas fizioloģiskās funkcijas 24 stundu ciklos. Kad pulkstenis ir 4.27 no rīta, es visspēcīgāk apzinos, ka esmu kaut kā cita kalpībā: manī ir mašīna, vai varbūt es pats esmu spoks, kas tajā mājo.

Un, kad nu šis spoks reiz sāk domāt, tad vielas pārdomām netrūkst – visvairāk jau tas, cik maz laika man ir, lai tiktu galā ar visu, par ko es patlaban domāju, un cik ļoti esmu iekavējis. Vēl gluži nesen pie šī saraksta piederēja arī grāmata par laika saistību ar bioloģiju un uztveri (par ko gan citu) – problēmu, kas mani nodarbināja jau tad, kad pasaulē vēl nebija nākuši mani dvīņi, Leo un Džošua, kuriem tagad ir desmit gadi. Un šai domai uz pēdām seko viss pārējais: kūstošais polārais ledus, ortodontista pakalpojumu cenas, vispārējais demagoģijas uzplaukums, rensteles, kas līdz ziemai noteikti jāiztīra – ja ziema vispār būs. Gads jau gandrīz beidzies, bet manu veicamo darbu saraksts izmētāts pa četrām dažādām laika plānošanas lietotnēm.

Lai arī šādos nakts nomoda brīžos manu prātu nomāc raizes, tie man šķiet arī dīvaini mierinoši – it kā es aizmiegot būtu iekritis olā un nu pamodies kā dzeltenums, kas, droši ievīstīts, peld kaut kādā izstieptā tagadnē. Es zinu, tas neturpināsies ilgi. Pienāks rīts, un stundas un minūtes atkal stingri teiks savu vārdu; šis šķietami nebeidzamais laika plašums liksies nereāls un nesasniedzams – tikai sapnis par bezgalīgu laiku, kas izsapņots olu kastītes kartona sienās. Bet lai šī doma paliek rītdienai. Šobrīd vēl ir šobrīd, un naktsgaldiņa pulksteņa tikšķi ir slāpēti sirdspuksti.