Mirstīguma robežas un pavisam nedaudz par iedzeršanu

“Mirstīguma robežas” — esmu pārliecināts, ka tāds izteikums nav atrodams nevienā valodā, tikai angļu. Patlaban diez vai viens anglis no piecdesmit zina, ko tas nozīmē. –– Neko sevišķu, tā nav nekāda metafora. Vienkārši tā līdz 18. gadsimta vidum sauca Londonas robežas par piemiņu ne pārāk sen pārdzīvotajām mēra epidēmijām, pašām briesmīgākajām Jauno laiku Eiropā. Taču paskatieties, lēdijas un džentlmeņi, pats vārds “robežas” ir ļoti divdomīgs, katrā ziņā tā tas ir krievu valodā — it īpaši tajā. Pirmkārt, robeža kā tas, kas norobežo, atdala savu (labu, pēc definīcijas) no cita, sveša (pēc definīcijas — slikta), citiem vārdiem sakot, robeža, lai nelaistu pie sevis svešo. Otrkārt, robeža ir tieši tādēļ, lai “savējais” neaizietu pie “svešā”, lai “turētu un nelaistu vispirmām kārtām savējo — lai savs labāk paliek (vismaz pagaidām) pie sevis, pie “mums”, pat ja tas ir nelabs un labāk, šķiet, būtu no tā atbrīvoties. Taču nē! Skumjā pieredze no maniem braucieniem no Pēterburgas uz Rīgu (pēdējos trīs gadus) skaidri liecina par pretējo: trīs reizes es biju klāt skandālos, kad krievu robežsargi negribēja laist Latvijā ārzemniekus tādēļ, ka tie esot nelikumīgi uzturējušies Krievijā.

Taču atgriezīsimies pie mirstīguma un pie tā angļu robežām. Angļu valodā “mirstīgums” (mortality) ir ne vien vispārcilvēciska īpašība būt pakļautam nāvei, bet — un tas mūsu gadījumā ir īpaši svarīgi — “nolemtība nāvei”. Runa ir par kādu īpašu dvēseles stāvokli, nepavisam ne vairs vispārcilvēcisku, bet burtiski — īpašu, un ne vien psiholoģiski, bet arī estētiski īpašu, tas ir, tādu, kas izpaužas specifiskos mākslas žanros, kurus, runājot par angļu literatūru, varētu nosaukt par elēģiskiem. Nē, Dzīres mēra laikā, kas iedvesmoja tik daudz sekotāju, tas ir tikai viens no desmitiem, ja ne pat simtiem piemēru!

Robeža, kas atdala “mani” no mirstīguma, ir (ir taču tāds vārds!), taču tā ir neskaidra, un vai gan kāds zina, kur tā stiepjas (“Milēdij, nāve, mēs lūdzam Jūs uzgaidīt aiz durvīm,” kā īri dzied pie galda)? Nesen kāds pazīstams angļu rakstnieks un žurnālists par sevi teica: “Tikko nomira mans tēvs; viņa nāve ir pēdējā robeža, kas atdala mani no mana mirstīguma.” Šis izteikums sasaucas ar brīnišķīgu ierakstu, kuru savā dienasgrāmatā izdarīja Džons Obrijs, lieliskais 17. gadsimta angļu biogrāfs: “Atceros, jau agrā bērnībā tēvs mani brīdināja, ka man diez vai izdosies aizvilkt līdz septiņpadsmit gadiem. Kad man bija divdesmit, viņš atgādināja, ka viņam dzīvot vairs nav atlicis ilgi un ka man pēc iespējas ātrāk vajadzētu sākt nodarboties ar savām lietām. Patlaban, kad es rakstu šīs rindas, tēvs ir miris jau vairākus gadus un starp mani un manu nāvi vairs nav palicis neviens šķērslis.” (Obrijs, manuprāt, nodzīvoja līdz astoņdesmit.) Cik gan tas viss ir angliski! Un vai jel kas ir palicis no šīs attieksmes šodien, kad lielākā daļa vidēju (tas ir, ne-domājošu) cilvēku uzskata, ka nāve — tā ir vai nu slimība, no kuras var (un vajag) ārstēties, vai arī nelaimes gadījums, no kura var izvairīties, vai, galu galā (tā domājošo ir mazākums), ka nāve ir tā kā liktenis, ko var mēģināt piemānīt.

Un tomēr, kādreizējā “elēģiskā” britu attieksme pret nāvi ir dzīvīga, mūsdienu “globālajai” liberālajai ideoloģijai ar to nav tik vienkārši tikt galā. Šo attieksmi līdz pat šai dienai var lasīt britu nekrologu saturā un stilā (tas arī ir īpašs žanrs, lai gan, jāatzīst, ka lielākā daļa nekrologu autoru ir apmēram nomirušo vecuma grupā, vai arī pieder paaudzei, kas seko; tas ir, viņus nevar uzskatīt par “īsti mūsdienīgiem”).

Taču šeit mums, saprotams, nāksies pāriet pie kāda punkta, par ko ir gandrīz vai kauns runāt, tik ļoti tas ir triviāls un banāls, proti: pie televīzijas ārkārtīgās ietekmes uz britu (un visādu citādu, bez šaubām, arī) “nāves filosofiju”. Un lielākā nelaime te nepavisam nav tā, ka “vidējais cilvēks” (es stūrgalvīgi turos pie šī apvainojošā epiteta) domā (ja vien viņš vispār domā) tā, kā domā (runā, rīkojas, izskatās) cilvēks televīzijas ekrānā, bet gan tā, ka šis “cilvēks ekrānā” pats jau sen (nav svarīgi — pirms pieciem gadiem vai vakar) ir pārvērties par vidējo cilvēku, kas iezīdies viņā savām neprātīgajām acīm. Viņš gan varbūt vēl pats nav īsti gatavs tādai mistiskai metamorfozei, taču tur neko nevar darīt, jāreaģē (tā ir vēl viena no vidējā cilvēka raksturīgākajām iezīmēm).

Nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka pēdējos desmit gados uz vidējo britu vissatriecošāko iespaidu atstāja divas nāves un pilnā mērā nodemonstrēja radikālās izmaiņas viņa nāves filosofijā. Tā ir princeses Diānas nāve un vairāk nekā sešu tūkstošu cilvēku nāve teroristiskajos aktos Amerikā. Te man nākas atsaukties uz pavisam nesenu sarunu ar vienu — nē, nekādā gadījumā ne vidēju — pieredzējušu un padzīvojušu žurnālistu no BBC. Es: “Pamēģināsim salīdzināt “piramīdu”, kuru uzcēla britu televīzija un ekrānus vērojošā publika pār princeses kapu, ar briesmīgo materiālo (miljoniem tonnu drupu) piramīdu, kas apbēra teroristu upuru paliekas. Vai to iespējams salīdzināt?” — Viņš: “Protams, ka ir iespējams. Galvenais nav tas, ka vienā svaru kausā ir tūkstoši, bet otrā — viena mūsējā Diāna, bet gan tas, ka normāla brita redzējumā tas, kas notika ar Diānu, tikai ar viņu arī varēja notikt, bet tas, kas notika Štatos, var notikt ar ikvienu no mums.” Citiem vārdiem — tā jau ir mana piezīme —, domājot par princeses bojāeju, vēl var palikt fatālisma pozīcijās, kamēr amerikāņu traģēdiju britu fatālisms izturēt vairs nespēj. Un vai mirstīgumam Anglijā nebūs, varbūt uz kādu laiku, jāpaliek bez savas filosofijas?

Taču “britu mirstīgums” zaudē arī savu estētiku, lai gan televīzijai un globālajai liberālajai ideoloģijai būs daudz grūtāk apspiest nāves poēziju nekā tās filosofiju. Jo britu 20. gadsimta dzeja no Jeitsa un Hausmana, caur Odenu un Dilanu Tomasu līdz Šimusam Hini pēdējos gados — tā ir nāves dzeja. Un vai gan varbūt labākā no viņiem — Dilana Tomasa — bēres pēc piedzeršanās un dauzīšanās vēriena nepārspēja pat tās, no īslandiešu sāgām, kurās glabāja karaļus un varoņus?

Tā nāve savienojas ar dzeršanu. Bet vai tad jel kad eiropeiskajā tradīcijā ir notikusi to atvienošanās? Mūsdienu britu kultūrā dzeršana pārdzīvo ne mazāku filosofisku “krīzi” kā mirstīgums. Grūti nepamanīt paralēlismu britu attieksmes maiņā pret vienu un pret otru.

“Dzeršana,” teica viens izcils dzejnieks, Roberts Bērnss, “tas ir dzīves prieks nāves sejas priekšā.” “Kundze,” tas pats dzejnieks raksta savai iemīļotajai, “nedusmojieties uz mani par to, ka es daudz dzeru. Padomājiet pati, vai gan es varu apbēdināt savus draugus, atsakoties ar viņiem iedzert, kad viņi tā alkst pēc manas kompānijas?” Skaidrs, ka viņš nevarēja.

Dzeršanas estētika Londonā ir izmainījusies pat tā ceturtdaļgadsmita laikā, ko es te dzīvoju. Un — ja atkal runā par to, kā televīzijā izpaužas šīs izmaiņas — galvenais te būs šī atvienošanās, nāves un dzeršanas atdalīšanās. Vispirms, protams — un tas patlaban ir liberālās ideoloģijas jājamzirdziņš — politiski korekti (politically correctly) ir uzskatīt nāvi par slimību, stipros spirtotos dzērienus — par indi. Piebildīsim, pat sliktākus par narkotikām (par smēķēšanu vispār nav ko runāt — smēķētājs ir progresīvās cilvēces ļaunākais ienaidnieks). Normālā Londonas dzīves praksē dzeršana izskatās, pirmkārt, kā pirms-vakara (precīzāk, pirms-pusdienu) visumā vairāk vai mazāk mērena, viegla “iedzeršana”, ko sauc par drinks (izklausās pretīgi, sevišķi jauno krievu emigrantu runā, viņi to sauc par “drinkiem”). Otrkārt, dzeršana pie pusdienām (parasti — balto vai sarkano vīnu), principā — to ierobežo (lai gan praksē tas nepavisam nav obligāti) pusdienu ilgums. Un, visbeidzot, dzeršana pēc pusdienām. Pēdējā gadījumā visspilgtāk iezīmējas sociālās atšķirības — diapazonā no “vēl mazliet vīna plus, nu varbūt, vēl mazdrusciņ viskija” līdz “portvīns plus mazliet konjaka vai pat liķiera (ar kafiju) plus vēl mazliet (vai daudz), nav skaidrs, ko vai vienalga ko”. Taču runa ir ne vien par sociālām, bet arī un vēl drīzāk daudz grūtāk tveramām kultūras un ideoloģijas atšķirībām. Ko nu! — Vēl pirms divdesmit gadiem televizora ekrānā varēja redzēt vecu profesoru no Oksfordas, kas nostalģiski vēstīja par neaizmirstamajiem trīsdesmitajiem: “Bija gadījumi, kad es sēdos pie pusdiengalda (high-table) savā koledžā, pat nebūdams īpaši jautrā prātā. Taču tādu gadījumu, ka es no pusdienām būtu atgriezies, nebūdams pilnīgā lopā, es nespēju atcerēties — kaut sitiet nost!” Ticiet man, šodien Londonas televīzijā šādu nekaunību neviens nepieļaus. Vēl vairāk, ja arī tādu oriģinālu uzaicinās, viņam pat prātā vairs neienāks kavēties atmiņās pie kādreizējiem dzeršanas ekscesiem.

Taču atgriezīsimies pie sociālajām atšķirībām dzeršanā mūsdienās. Te nepieciešams norādīt uz diviem svarīgākajiem sociālās dzeršanas (šāds jēdziens pastāv kopš 20. gadsimta vidus) paveidiem. Pirmais ir tā saucamā “pārtija” (party), tā ir vairāk vai mazāk parasta pazīstamu cilvēku vai kolēģu tikšanās. Dzer galvenokārt vīnu, vienlaikus tiek risināta kāda nevienam neinteresanta saruna par tēmu, kas visiem klātesošajiem ir zināma. Garlaicība ir nāvējoša. To nekādā veidā nevar salīdzināt ar jaukajām dzīrelēm, kas aprakstītas 19. un 18. gadsimta literatūrā (no Fīldinga līdz Dikensam). Tas, ka parasti dzer visai mēreni, tikai izceļ pārtiju mokošo nedzīvīgumu. Otrais dzeršanas paveids radās apmēram pirms divdesmit gadiem jauno un (pagaidām) veiksmīgo džentlmeņu vidū, kuri strādā galvenokārt Sitijā un tādā vai citādā veidā ir saistīti ar “lielo biznesu”. Tas, ziniet, jau nemaz vairs nav pa jokam. Džentlmeņi darbā ierodas vēlākais ap deviņiem no rīta un centīgi strādā līdz divpadsmitiem, divpadsmitiem trīsdesmit (tas ir, līdz lunch-time), pēc tam viņi, nokausēti, badaini un izslāpuši, dodas uz tuvāko restorānu vai kafejnīcu un pēc vieglas uzkošanas nopietni (viņi taču ir nopietni ļaudis) piedzeras. Puspiedzērušies viņi atgriežas savos ofisos, “novelk” līdz sešiem, sešiem trīsdesmit vakarā un, smagās darba dienas pārmocīti, dodas uz savu pabu, lai — beidzot — iedzertu pa īstam. Ap diviem trijiem naktī taksometri viņus izvadā pa mājām. Nē, šo dzeršanas veidu, kas arī kaut kādā ziņā ir “sociāls”, televīzija neatstāj bez ievērības. Slaveni ārsti no ekrāna draud ar infarktu un nāvi pirms četrdesmit piecu gadu vecuma, bet psihoterapijas spīdekļi brīdina, ka tādu dzeršanas stilu nevienas, pat visveiksmīgākās laulības neiztur ilgāk par sešiem gadiem. Šī dzeršanas paveida saistība ar nāvi ir tieši medicīniska. Te nav vietas elēģijām. Par šādiem veiksmīgiem džentlmeņiem kāds visai slavens televīzijas komentētājs (kurš, pēc viņa paša teiktā, “gandrīz nedzer”) izteicās, ka par viņiem vispār būtu nepareizi sacīt, ka viņi dzer, jo neviens nekad viņus nav redzējis skaidrā.

Taču tā, protams, ir galējība. Tādā gadījumā cita galējība būtu manas fakultātes bijušais dekāns Londonas universitātē, kurš mīlēja teikt, ka viņš, “ja arī iedzer, tad pēc tam sevi neciena” (un pilnīgi veltīgi, jo viņu tāpat neviens necienīja).

Bet pievērsiet uzmanību: šķirstot pēdējo gadu angļu romānus un stāstus, es tur ievēroju visai interesantu fenomenu — dzeršana pazūd no literatūras. Ne vien no sižetiem, bet arī no epizodēm un sarunām. Kāpēc gan? Varētu izteikt divus minējumus. Pirmais — jaunā “veselā saprāta” straume no televīzijas ekrāniem dzeršanu arvien vairāk un vairāk de-estetizē. Tāpat kā mūsu acu priekšā de-estetizējas nāve: ķermeņi uz operāciju galdiem, līķi morgā, kārtējās tukšās filmas varone pasteidzas nomirt, vēl nepaspējusi sniegt pirmo skūpstu varonim, kurš, mirkstot asarās, “skar lūpām mīļās auksto līķi.” Jūs piekritīsiet, ja neesat nekrofils (Dies’ pasarg! — lai gan arī to jums ekrānā tūlīt pat visdetalizētākajā veidā paskaidros šajā sakarībā ataicināts dežūridiots psihoanalītiķis), vai gan nebūtu laiks kaut mazliet iedzert, lai visu šo vājprātu būtu vieglāk skatīties? — Nē, nav laiks. Un vispār, ļoti iespējams, ka nu jau nekad “nav laiks”.

Otrs minējums — ka dzeršana, tāpat kā nāve, mūsdienu Anglijā izrādās izolēta no citiem kultūras elementiem. Neaizmirsīsim, — tas, ko mēs saucam par “kultūru”, eksistē tikai savā veselumā, bet nevis kā daļu savākums, un katra daļa ir reāla arī tikai kopā ar šo veselumu, kamēr ārpusē tā atrodas nāvējošā tukšumā. Nē, es negribu draudēt ne ar kultūras “beigām”, ne ar tās “pagrimumu”. Normālam cilvēkam nāve joprojām ir vientuļu pārdomu priekšmets, un iedzeršana — sirdsprieks jautrā draugu kompānijā. Tādu cilvēku, Dievam slava, vēl vecenītes Anglijas krājumos ir ne mazums. Tomēr, ir par ko padomāt, un uz to es vedinu arī jūs, mīļais Uldi, reizē ar patiesākajiem draudzības apliecinājumiem un aicinājumu: neredzēt sevi tajā, ko redzi, un, pats galvenais, tajā, ko rāda.

No krievu valodas tulkoja Uldis Tīrons