Aprakstīt aizkara šūpošanos

Vjačeslavs Vsevolodovičs Ivanovs (1929–2017) bija viena no simboliskajām laikmeta personām. Šis laikmets (no 60. gadu otrās puses līdz 80. gadu vidum) vēsturē palicis kā stagnācijas periods, tomēr tā neredzamā vai – laikabiedru vairākumam – gandrīz neredzamā puse bija neparasti dinamiska. Vladimirs Bibihins šo humanitāro laikmetu nosauca par “jauno renesansi” (attiecīgi, “tumšie gadsimti” bija padomju cenzūras gadi). Mēs to saucām par “kultūras kontrrevolūciju” (atsaucoties uz 30. gadu sākuma “kultūras revolūciju”, kad tika ieviesti “pareizās” padomju kultūras kanoni) vai par “atgriešanos pasaules kultūrā”.

Eiropā tieši tajā laikā, kā zināms, norisinājās kaut kas pretējs – slavenā kultūras revolūcija, dumpis pret kultūru kā vienu no “represīvajiem mehānismiem”. Mēs par to gandrīz neko nezinājām – un, ja arī būtu zinājuši vairāk, diez vai būtu sapratuši. Tas, kas apspieda mūs, būtībā bija kontrkultūra – “šķiru kultūra”, “proletāriešu kultūra”, “tautas kultūra” u. t. jpr. Turpretī tā kultūra, kuru mēs sākām atklāt, – šajā vārdā dēvējām visu, ko radījis cilvēces ģēnijs, no šumeriem līdz, teiksim, Jonesko, – bija kaismīgi alktās brīvības teritorija. Visām galvenajām šā laikmeta personām – humanitārajiem zinātniekiem un domātājiem – brīvība bija tāda vērtība, kāda tā citos laikos nemēdz un nespēj būt. Tāda tā bija klasiskajam filologam (Sergejs Averincevs), indologam (Aleksandrs Pjatigorskis), krievu literatūras vēsturniekam (Jurijs Lotmans) vai mitoloģijas pētniekam (Jeleazars Meļetinskis), vai lingvistam (Andrejs Zaļizņaks, Vladimirs Toporovs, Boriss Uspenskis)... Šo visā pasaulē slaveno vārdu uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Tajos gados norisinājās kaut kāds talantīguma un retas erudīcijas sprādziens. Un ļaudis, kuri baru bariem nāca uz lekciju par kaut kādu otršķirīgu bizantiešu dzejnieku vai vispār nezināmiem pandžabu dzejniekiem, meklēja ne jau zināšanas, bet to pašu brīvību no truluma un bezjēdzības, no “citādi nedomāšanas” (Meraba Mamardašvili dots apzīmējums). Veidojās pētnieku aprindas, pulciņi, semināri. Radās jauns virziens, semiotika, citiem vārdiem – strukturālisms jeb zīmju sistēmu pētījumi, jeb kultūru tipoloģiskā izzināšana. Viens semiotikas centrs atradās Tartu, “pie Lotmana”, otrs – Maskavā, “pie Ivanova–Toporova”.

Kurš šajā laikmetā bija centrālā figūra? Dažādi cilvēki nosauktu dažādus vārdus. Man tas bija Sergejs Averincevs. Citiem – Jurijs Lotmans. Vēl citam – Merabs Mamardašvili. Vēl kādam citam – Aleksandrs Pjatigorskis. Un daudziem – iespējams, vairākumam – Vjačeslavs Vsevolodovičs Ivanovs. Visiem “jaunās renesanses” dalībniekiem piemita pasakaina erudīcija un neaptverami plašs interešu loks, tomēr ar Ivanovu šai ziņā neviens nespēja mēroties. Es droši vien nespētu pat nosaukt visas viņa tēmas, kuras sniedzās tālu ārpus filoloģijas interešu loka. Turklāt Vjačeslavs Vsevolodovičs bija dzīvs pavisam tuvas, taču jau teiksmainas pagātnes aculiecinieks. Pasternaks, Ahmatova, Varlams Šalamovs, dižie dabaszinātnieki... – par viņiem visiem Ivanovam atradās kas stāstāms. Viņš ir paveicis milzīgu darbu, izglābjot no nebūtības izcilā psihologa Ļeva Vigotska arhīvu, Sergeja Eizenšteina arhīvu, strādājis ar Veļimira Hļebņikova arhīvu. Vārdu sakot, viņā sastapās daudzas kultūras atdzimšanas līnijas.

Ar grūtībām pārskatāmajam pētniecisko interešu, tēmu, valodu lokam neapšaubāmi bija savs centrs: Vjačeslavs Ivanovs meklēja galēji universālu priekšstatu par “domājošo cilvēku”, Homo sapiens. Daudzus gadus viņa vadītā Pasaules kultūras institūta pamattēma bija Symbolarium izveide: mēs centāmies apkopot cilvēces galvenos universālos simbolus, tādus kā, piemēram, “akmens” vai “laiks”. Šāda “simbolārija” iecere, kā zināms, bija radusies Pāvelam Florenskim.

Šai negaidītajai humanitārajai atdzimšanai bija daudz līdzības ar klasisko renesansi. Spēcīga bija arī apgaismības ietekme (Lotmans, piemēram, sevi uzskatīja par apgaismības laikmeta dēlu). Kā zināms, jauno laiku krievu kultūras vēsturē nav bijis nedz savas renesanses, nedz savas apgaismības: Krievzemē tikmēr turpinājās viduslaiki. Tādējādi “jaunā renesanse” kaut kādā ziņā aizpildīja arī šos senos tukšumus. Tomēr Vjačeslava Ivanova nostājai bija vēl kāds avots, un to es nevienā citā mūsu humanitārajā zinātniekā neesmu ievērojusi: 20. gadu gars. Es to saskatu viņa domas planetārajā vērienā, viņa (mūsdienās jau nedaudz anahroniskajā) ticībā cilvēka prātam, kurš spēj atrisināt visas mūžīgās problēmas (viena no šādām problēmām, kuras, kā viņš cerēja, atrisinās zinātne, bija baiļu vara). Viņš nepiekristu apgalvojumam, ka iracionālo parādību zona zinātnei ir un paliek necaurredzama. Viņš bija antropoloģisks optimists un neticēja nekam no tā visa, ko mēs attiecinām uz conditio humana, cilvēka stāvokli grēkā kritušajā pasaulē. Spriezdams par Dostojevski, viņš apgalvoja, ka iedzimtais ļaunums un “pagrīde” cilvēkā esot Dostojevska izdomājums. Es viņa vadībā rakstīju disertāciju par slāvu bedību paražām un mitoloģiskajiem ticējumiem. Reiz, kad pasūdzējos, ka esmu nogurusi no visiem šiem staigājošajiem nelaiķiem un tamlīdzīgām nešķīstībām, viņš pilnīgi nopietni atteica: “Oļa! Viņi neeksistē.” Viņš priecājās par atklājumiem visdažādākajās humanitāro un dabas zinātņu jomās un ticēja šo atklājumu glābjošajam spēkam.

Vjačeslavs Vsevolodovičs ar mums sabija ilgāk par visiem citiem jaunās renesanses titāniem. Līdz pēdējiem gadiem viņš uzstājās dažādās auditorijās, publicēja jaunus pētījumus, baudīja milzīgu cieņu. Līdz ar viņu ir aizgājusi pēdējā tiešā saikne ar dižu laikmetu Krievijas kultūrā.

Olga Sedakova

Rīgas Laiks: Jūs reiz stāstījāt, ka Kapica bijis pie mirstošā Pavlova un viņš teicis, ka jābūt kaut vienam cilvēkam, kurš runātu taisnību. Un Kapica to uzņēmies. Kā jūs domājat, vai tagad Krievijā ir tāds cilvēks?

Vjačeslavs Ivanovs: Baidos, ka viena tāda cilvēka nav. Krievijā ir iznīcināti ļaudis, kuri gribētu vai spētu būt reāli politiķi, tādēļ nekādas politiskās dzīves nav. Cik mums bija satriecošu pianistu! Neviena nav palicis. Visi labākie matemātiķi ir emigrējuši. Krievija ir zaudējusi to, ko komercijas valodā sauc par “tirgu”. Visi zināja, ka Pavlovs ir izcils zinātnieks. Visi zināja, ka Kapica ir izcils zinātnieks. Staļins to zināja un ar viņu rēķinājās. Patlaban nav neviena cilvēka, par kuru zinātu visa valsts un valdība. Patlaban dzīve Krievijā ir kā biezā mežā. Var savā starpā sasaukties, dzirdēt paša sauciena atbalsi, taču citas balsis nav dzirdamas.

RL: Kurus cilvēkus jūs nosauktu par spilgtākajiem un svarīgākajiem savā dzīvē?

Ivanovs: Savu tēvu Vsevolodu Ivanovu, viņa draugu Borisu Pasternaku, Nobela laureātu Pjotru Kapicu vecāko, ar kuru draugos bija mani vecāki. No maniem universitātes draugiem – visvairāk Mihailu Nikolajeviču Petersonu, kurš mums mācīja sanskritu, lietuviešu valodu un indoeiropiešu valodniecību. Ar to aizsākās tā indoloģija, kuras dēļ vēlāk es, Toporovs un Jeļizarenkova sadraudzējāmies ar Pjatigorski. Viņš bija zinātniskais vadītājs aspirantūrā, taču viņam bija liela loma, jo viņš mums parādīja, ka pat tālaika apstākļos bija iespējams palikt nopietnam un godīgam zinātniekam. Man ļoti daudz nozīmēja draudzība ar matemātiķi Vladimiru Andrejeviču Uspenski, viņš bija Borjas Uspenska brālis – Borja vēlāk bija mans students. Vladimirs Andrejevičs bija izcilā matemātiķa Kolmogorova skolnieks, bet kopā ar Kolmogorovu es pētīju vārsmas un dzeju. Sarunas ar Kolmogorovu mani ļoti ietekmējušas. No matemātiķiem, ar kuriem es toreiz daudz biedrojos, ļoti nozīmīga bija pazīšanās ar Izrailu Moisejeviču Gelfandu – viņš bija laba mana drauga Mihaila Cetlina skolotājs. Cetlins bija par mani vecāks, viņš bija izgājis karu no sākuma līdz beigām. Viņš bija vienlaikus gan inženieris, gan matemātiķis, gan fiziķis. No karalaika paaudzes cilvēkiem, ar kuriem es labprāt draudzējos, svarīga man bija pazīšanās – un vēlāk arī draudzība – ar Dāvidu Samoilovu. Nu, arī ar Saharovu mēs bijām tuvu pazīstami. Kopā pavadījām daudz laika. Man tas daudz nozīmēja. Tas laikam viss.

RL: Brodskis šajā kompānijā nav iekļuvis?

Ivanovs: Ar Brodski man bija diezgan sarežģītas attiecības. Es ar viņu draudzējos, līdz viņa aizbraukšanai mēs uzturējām labas attiecības. Pēc tam viņš man no ārzemēm rakstīja un ļoti draudzīgi sagaidīja Ņujorkā. Pirmajā laikā, kad es uz turieni braukāju, mēs ar viņu bieži tikāmies. Viņa dzīves pēdējos gados attiecības bija tuvas – bet vairs ne tik ļoti. Proti, bija radies kaut kāds sarežģījuma elements. Protams, viņš ietilpa manu draugu lokā, tomēr nedomāju, ka viņš būtu mani spēcīgi ietekmējis kā dzejnieks. Viņa dzeja mani interesē, taču domāju, ka es kā dzejnieks viņam nebiju tuvs. Nekad neesmu viņam lasījis savu dzeju. Atdzejojumus viņš zināja un uztvēra ar interesi. Toties savus dzejoļus viņš man bieži lasīja un rādīja. Es biju viņa dzejas pastāvīgais kritiķis.

RL: Kā izskaidrojams tas, ka jūsu paaudze spējusi radīt tik daudz interesanta tik dažādās jomās? Pēc jums humanitārās zinātnes tradīcija Krievijā, šķiet, ir izdzisusi.

Ivanovs: Bija vēl arī vecākā paaudze. Es nepieminēju Bahtinu, ar kuru esmu daudz ticies un kuru ļoti augstu vērtēju, – taču viņš bija daudz vecāks par mani, tā ka par draudzību te būtu grūti runāt. Nepieminēju Ahmatovu, ar kuru arī daudz tikos. Bija cilvēki, kuri mums rādīja, kas ir iespējams, – un mēs centāmies arī paši kaut ko izdarīt. Atsevišķās jomās es redzu mūsu centienu turpinājumu. Teiksim, nākamajā paaudzē aiz mums ir ļoti spēcīgi lingvisti, piemēram, diemžēl jau mirušais Sergejs Starostins. Vispār mēs, protams, esam ļāvušies visai pasaulei kopīgajai specializācijas tendencei. Savukārt šie cilvēki bija lielākā vai mazākā mērā enciklopēdisti, visvairāk – Toporovs. Cilvēki ar Krievijai tradicionālo spēju aptvert dažnedažādus dzīves un zināšanu rakursus. Tagad valda specializācija, noslēgšanās atsevišķās jomās, kurās cilvēki labi strādā. Tā neapšaubāmi ir. Plašu enciklopēdisku zināšanu tradīcijas Krievijā šobrīd nav. Nezinu, vai izdosies šo tradīciju turpināt.

RL: Ko tāds enciklopēdisks vēriens, bez kura iztiek lielākā daļa amerikāņu un eiropiešu akadēmiskajās aprindās, dod humanitārajai zinātnei?

Ivanovs: Iespēju saprast, kā dažādas parādības funkcionē savā kontekstā. Teiksim, ar literatūras aprakstu vien ir par maz, lai saprastu Dostojevski. Bahtins un Golosovkers pētīja viņa filozofisko aspektu. Bija tāds talantīgs matemātiķis Revolts Ivanovičs Pimenovs, viņš man no cietuma rakstīja vēstules. Bija divreiz apcietināts un nomira samērā jauns. Tad lūk, Pimenovs pētīja Dostojevska matemātikas zināšanas – un, ziniet, rezultāts ir satriecošs. Dostojevskis jaunībā bija ieguvis ļoti labu inženiera izglītību. 19. gadsimta vidū viņš bija viens no nedaudzajiem, kuri zināja Rīmaņa ģeometriju. Un, iedomājieties tikai, norādes uz to ir Dostojevska tekstos. Pēc tam no izcilajiem prozaiķiem par Rīmaņa un Lobačevska ģeometriju interesējās Džoiss. Tas redzams melnrakstos un “Ulisa” priekšpēdējā nodaļā. Tur figurē Rīmaņa ģeometrija, Dostojevska neeiklīda ģeometrija. Redziet – tā ir iespēja aptvert pasauli kopumā.