Dzīves ziņa

Vadims Krugļikovs

Nestandarta konsaltings

Vārdu sakot, krēsloja. Senā 1979. gada pavasara pēcpusdiena ritēja pilnā sparā. Strautiņi urdza. Putniņi vīteroja. Pumpuri sparīgi plauka. Mana vecmāmiņa sēdēja pie loga savā dzīvesvietā (Dražinska ielā 23, dz. 1a, Krimā, Jaltā, 334200) un mērķtiecīgi vēroja apkārtni. Negaidīti garām pabrauca tajā pusē reti sastopamais reisa autobuss. Pēkšņi pa logu no tā izkrita naudas maks un piezemējās ceļmalas krūmā (Prunus laurocerasus). Pēc dažām minūtēm notikuma vietā ieradās diskrēts vīrietis ar acīmredzamām sīkkriminālām nosliecēm, palūkojās apkārt un tā arī aizgāja. Nu un sūds ar viņu, šeit viņš vairs neparādīsies.

Vecāmamma, Staļina laiku bērns, piesardzīgi iznāca no mājas un aizkļuva līdz krūmam tikai pēc minūtēm četrdesmit. Makā, ko viņa pacēla, atradās nepārprotami ārzemju nauda. Rietumvācijas markas. Astoņdesmit. Baidīdamās no jebkādām sekām, vecmāmiņa slepus aiznesa banknotes maniem vecākiem. Drīz ģimenē, kā vienmēr, beidzās nauda. Parasti mēs šādos gadījumos kaut ko aiznesām uz antikvariātu Bukinists – bibliotēka mums bija liela. Šajā reizē ierastā operācija tika atcelta, jo mūsu īpašumā bija parādījusies valūta. Valūta radīja kārdinājuma situāciju.

Mūsu ģimenē kopš senseniem laikiem valdīja nesatricināms mīts, ka mans tēvs vajadzības gadījumā vienmēr pratīs sabīdīt kādu izdevīgu štelli, kas prasa apķērību un nestandarta pieeju. Iespējams, tādēļ, ka viņš bija ebrejs. Realitāte daudzkārt nonāca pretrunā ar šo mītu: reiz, piemēram, tēvs pārdeva pie Bukinista dežurējošam spekulantam Valtera Skota rakstus 20 sējumos par nomināla cenu (20 rbļ.), domādams, ka viltīgi nošmauc Bukinistam 4% komisijas naudu, kaut gan tai pašā veikalā Skotu tirgoja par desmit nomināliem. Taču mītu tas nebūt nesatricināja. Nē, protams, vienreiz tēvam izdevās vasarā, pašā tūrisma sezonas karstumā, Jaltā nopirkt pudeli alus – tolaik tas bija gandrīz vai antīks varoņdarbs. Kaut kas līdzīgs kā, teiksim, Paridam Trojas aplenkuma laikā nez kur sadabūt amforu ar Olimpa nektāru. Alus tēvam bija vajadzīgs tikai medicīniskiem nolūkiem: viņam bija jāiet rīt kobru, lai ievāktu kuņģa sulu. Un, lai sula izdalītos aktīvāk, bija vajadzīgs alus. Taču tēvam to pat neļāva izdzert, bet iepildīja kuņģī pa taisno caur kobru, tā ka par īsteni izdevīgu štelli šo gadījumu diez vai var uzskatīt.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela