No Latvijas Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa biogrāfijas (1940–1942)

Latvijai traģiskajos 1940. gada vasaras notikumos Latvijas bijušo premjerministru un prezidentu Kārli Ulmani 1940. gada 22. jūlijā administratīvā kārtībā deportēja uz Ordžonikidzes novada Vorošilovskas (Stavropoles) pilsētu. Nepilnu gadu pēc tam, 1941. gada jūlijā, K. Ulmani apcietināja saistībā ar kara izcelšanos starp PSRS un Vāciju un izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā. Vēlāk, 1942. gada vidū, pārvietoja uz Krasnovodskas (tag. Turkmenbaši) cietumu Turkmēnijā, kur 1942. gada 20. septembrī 65 gadu vecumā Ulmanis mira, vēl pirms izmeklēšanas beigām. Reabilitēts 1991. gadā.

Mazliet vairāk nekā mēnesi pirms kara sākuma, vēl būdams izsūtītā statusā, K. Ulmanis standarta kārtībā nosūtīja uz Latviju vēstuli, par kuru sk. zemāk:

L<atvijas> K(b)P CK Informācijas nodaļa

LK(b)P Bauskas apriņķa komiteja ziņo, ka 1941. gada 21. maijā Bauskas laikraksta Komunars redakcijā saņemta vēstule no bijušā Latvijas prezidenta Ulmaņa K. J.¹, kurā viņš lūdz redakciju regulāri sūtīt viņam avīzi Komunars uz šādu adresi: Ordusenikidzes [!] novads, Vorošilovskas pils<ēta>, Molotova iela nr. 271.

(Vēstulē [!] bija ieliktas pastmarkas par summu divi rub<ļi>) – izrakstīšanas summa par diviem mēnešiem.)

LK(b)P politinformators.

Čarts /VK(b)P biedrs kopš 1918. g./ 21. V 41.²

Ar ko K. Ulmaņa uzmanību varēja piesaistīt, bija piesaistījusi Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Bauskas apriņķa komitejas avīze Komunars? Visticamāk, ar to, ka tā iznāca netālu no apkaimes, kurā bija dzimis bijušais prezidents, – Dobeles rajona (tur 1941. g. savas avīzes nebija), Bauskai kaimiņos.

Komunars iznāca no 1941. gada 1. maija līdz tā paša gada 20. jūnijam.

Ziņu par to, vai K. Ulmanis saņēma kaut vienu šīs avīzes numuru, mūsu rīcībā nav. To varēja liegt gan karš, gan perifērijas (Bauska) un centra (Rīga? Maskava?) administratīvā saskaņošana.

Pasts, saikne ar brīvību vienmēr ieņem svarīgu vietu gandrīz jebkura cietumnieka dzīvē – tas attiecas arī uz augsta ranga ieslodzītajiem. (“Ķurķa” pieredze K. Ulmanim bija: viņš 1905.–1906. g. apmēram pusgadu bija nosēdējis Pleskavas cietumā.) Ir zināms, ka no 1940. gada augusta līdz gandrīz pašām 1941. gada janvāra beigām Latvijas bijušais Ministru prezidents likumīgā ceļā uz dzimteni nosūtīja vairāk nekā 60 vēstules un pastkartes saviem tuviniekiem, draugiem, ārstam, bijušajiem valsts kalpotājiem utt.³ Vērā ņemama vieta viņa vēstulēs bija lūgumiem, kuri bija analoģiski tam, kurš tika izteikts nule citētajā dokumentā. Tā, piemēram, 1941. gada 7. februārī K. Ulmanis, vērsdamies pie Latvijas Lauksaimniecības tautas komisariāta, lūdza nosūtīt viņam avīzes Darba Zemnieks 1941. g. janvāra un februāra numurus. Apmaksai aploksnē bija ieliktas pastmarkas par summu 3 rub.⁴

Nebūt ne vienmēr Latvijas bij. premjerministrs uz savām vēstulēm saņēma atbildes, jo atbildes korespondenci mēdza aizkavēt cenzūra; dažs labs adresāts baidījās atbildēt, citi vēstules saņemšanas brīdī paši bija apcietināti. Vorošilovskas pastā bijušajam prezidentam bija sava pastkastīte – nr. 22.⁵ Viņš droši vien katru rītu devās uz pastu, atslēdza savas pastkastītes durtiņas, pārskatīja tās saturu, salika portfelī...

Samērā plašajai sarakstei bija vajadzīgi rakstāmpiederumi. Pieradis pie laba papīra un aploksnēm, izsūtītais 1941. gada 24. aprīlī vēstulē uzrunāja vienu no Rīgas kancelejas veikaliem:

Šā gada 13. februārī es Jums rakstīju un lūdzu atsūtīt man vairākus rakstāmpiederumus. Tomēr mana vēstule ir palikusi bez atbildes – nav ne paciņas, ne kaut kāda paskaidrojuma.

Atkārtošu 13.4.41. vēstuli, vienlaikus tiek atkārtots arī pasūtījums ..:

“Pagodinoties pie Jums vērsties, pielieku klāt pastmarkas par 7,50 rub. (septiņi rub. piecdesmit kap.) ar lūgumu atsūtīt man šādus rakstāmpiederumus:

25 parasta lieluma aploksnes, vislabākās,

25 kancelejas formāta aploksnes, vislabākās,

2 – vienu lielu un vienu vidēju – rakstāmpapīra bloku, līniju vai rūtiņu,

4 piezīmju burtnīcas (bloknotus) ar melniem vākiem, līniju vai rūtiņu, kādas tiek lietotas augstskolās,

4–6 piezīmju bloknotus, vidēja lieluma un lielākus par vidēju,

2 ruļļus dzēšpapīra, var sagrieztu;

Man nav priekšstata par pašreizējām cenām, tādēļ, ja ar klātpielikto naudu nepietiek, vai nevarētu iztrūkumu samaksāt ar pēcmaksu vai uzticēt man naudas nosūtīšanu pēc saņemšanas.

Šī pasūtījuma drīza izpildīšana šeit, svešumā, mani ļoti iepriecinās, un es būšu Jums ļoti pateicīgs.”

/Paraksts/

Šoreiz lūdzu Jūs neatstāt mani pavisam bez atsaukšanās. Pielieku marku par trīsdesmit kapeikām atbildei.

Ar cieņu K. Ulmanis.

Mana adrese [tālāk – krieviski]: Vorošilovskas pils., Ordžonikidzes novads, Molotova iela 271 Ulmanis K. I.⁶

Mūsuprāt, šī vēstule liecina arī par to, ka tās nosūtītājs neparko nespēja šķirties no saviem agrākajiem priekšstatiem par sarakstes valodas un stila normām.

Izsūtījumā K. Ulmanim bija piešķirtas tiesības pasūtīt un saņemt grāmatas no grāmatnīcām (t. sk. arī no Latvijas), izmantot Grāmata pa pastu pakalpojumus. Tādējādi viņam Vorošilovskā izveidojās neliela bibliotēciņa.

1941. gada 8. oktobrī viņš lūdz no īrētā dzīvokļa viņam uz cietumu nogādāt diezgan garu sarakstu grāmatu, t. sk. Dobroļubovu, Pisarevu, N.Ostrovska grāmatas “Kā rūdījās tērauds” un “Vētrā dzimušie”, K.Marksa “ASV Pilsoņu kara” angļu izdevumu.⁷

Kādā valodā bija krievu autoru grāmatas? “Kā rūdījās tērauds” varēja būt arī latviski, 1941.gada izdevums; tajā pašā gadā latviešu valodā tika izdota arī nodaļa “Svilpe” no romāna “Vētrā dzimušie”. Ar Dobroļubova, Pisareva grāmatām vajadzēja iepazīties krievu valodā, šo autoru izdevumu latviski 1941.gada nogalē vēl nebija. Ko Latvijas bijušais prezidents vēlējās uzzināt, saprast ar šo grāmatu starpniecību?

Lai paplašinātu savas krievu valodas zināšanas, ieslodzītais K.Ulmanis 1942.g. februārī paziņoja, ka viņam nepieciešama krievu valodas gramatika un pareizrakstības vārdnīca (domājams, ka krievu valodas).⁸

1942. gada 20. februārī viņš cietuma administrācijai darīja zināmu savu vēlēšanos iegādāties PSRS Konstitūciju, VK(b)P statūtus un programmu...⁹ Savāda vēlēšanās?

Protams, tas nav viss K.Ulmani interesējušo grāmatu saraksts. Tajā ir arī filozofijai, vēsturei veltīta literatūra, Bismarka atmiņas¹⁰, Šekspīrs... No krievu literatūras K.Ulmaņa uzmanību izsūtījumā un ieslodzījumā piesaistījušas: Ļ. Tolstoja “Karš un miers”, Gorkija, Turgeņeva, Gončarova u.c. grāmatas.¹¹ Domājams, “krievu sarakstā” runa lielākoties var būt par izdevumiem krieviski, lai gan visas šīs grāmatas bija arī latviski.

Vai pieprasītie izdevumi viņam tika piegādāti, ziņu diemžēl nav... Tomēr kaut kādas grāmatas K.Ulmanim kamerā bija: par to liecina šis 1942.gada 1.februāra lūgums, ar kuru 34.kameras ieslodzītais vērsies pie cietuma administrācijas:

“Lūdzu Jūsu atļauju saņemt kamerā papīru, pildspalvu vai zīmuli, lai iegūtu iespēju izdarīt atzīmes un izrakstus lasīšanas procesā ...”¹²

Vai ieslodzītā lūgums tika apmierināts? Spriežot pēc atkārtota pieprasījuma tā paša gada 20.februārī, iepriekšējais (1.februāra) Latvijas bij. prezidenta pieprasījums pēc papīra, pildspalvas vai zīmuļa bija atstāts bez atbildes.¹³ Nav skaidrs, vai izlemt jautājumu par papīru, pildspalvu un zīmuli Latvijas bijušajam prezidentam bija cietuma priekšnieka kompetencē vai arī šo problēmu vajadzēja saskaņot ar centru, ar Maskavu, bet tas prasīja gan spēku, gan laiku.