Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viena no lietām, ko pandēmija mums atņēmusi, ir stopošana. Lai gan es lietoju vietniekvārdu “mums”, patiesībā no manas dzīves ieradumiem tā ir izslēgta jau kādu laiku. Acīmredzot vecums un tamlīdzīgi. Bet vēlīnajos pusaudža gados es biju pat ļoti kaismīgs stopotājs, divreiz ar šīs metodes palīdzību veicis ceļu uz Poliju, vienreiz uz Ungāriju. Protams, pieredzējušiem balsotājiem šie galapunkti ir tikai pirmā nopietnā ieelpa pirms daudz garāka maršruta, bet cilvēkiem jau kārojas savu pieredzi padarīt nozīmīgāku par citām, krietni ietekmīgākām.
Kad aktīvi darbojos folkloras kustībā un jauno tautas muzikantu nometnē Trejdeviņi spēlmanīši, man bija valdzinoša iespēja izbraukāt Latviju krustām šķērsām, un, kaut arī šai norisei bija pagādāts speciāls transports, citkārt gadījās nostāties ceļa malā ar paceltu īkšķi. Kā mācīja mans epizodiskais stopošanas biedrs Atis, uz ceļa ir jānoliek smilga – virzienā uz turieni, kur vēlies nokļūt. Tā kļuva par neatņemamu stopošanas sastāvdaļu, nostiprinot smilgu ar ceļmalas akmeni, lai vējš šo simbolu neaizpūstu grāvī.
Reiz, nu jau pirms gadiem 20, šādas nometnes beigās mūs, jaunos koklētājus, dūdiniekus un vijolniekus, nogādāja tikai līdz Rīgai, jo šoferim vēl bija savas darīšanas un “no Rīgas taču uz visurieni var tikt”. Ja man arī bija piešķirta kabatas nauda šim pasākumam, tā tika notriekta saldumos un limonādēs (viena no šo radošo nometņu pazīmēm bija izteikti tikumīgs dzīvesveids – taču nevis uzspiests, bet savādā kārtā gluži brīvprātīgs). Bet varbūt manu lēmumu nebraukt mājās ar satiksmes autobusu ietekmēja kaut kāds keruakisks ideāls, ka jāseko Ceļam arī tad, ja nav zināms, kurp tas aizvedīs.
Ar manu vēstuļdraudzeni un nometnes biedreni Natāliju stāvējām tobrīd vēl tikai topošā Origo laukumā un prātojām savu nākamo mājupceļa posmu. Viņai bija jānokļūst Koknesē, man – Taurupē, tā ka vismaz kāds ceļa posms mūs vienoja. Devāmies uz tramvaju, lai nokļūtu Ķengaragā un tad jau kājām līdz Dārziņiem. Natālija bija stopojusi no turienes jau agrāk, un viņas maršruts bija taisna līnija, bet man derēja tikai Ķegums, no kura censties atrast tālākus ceļus līdz Madlienai un tad jau arī līdz Taurupei. Ar Natāliju mani nesaistīja romantiskas jūtas, kaut arī, kā minēju iepriekš, bijām aktīvi vēstuļdraugi. Un tomēr, sasniedzot Dārziņu rajona šosejas nogriezni, kurā bijām nolēmuši izmēģināt savu stopētāju laimi, es sajutu kaut ko smeldzīgu un vienlaikus ļoti skaistu un brīvu. Trīs dienas nometnē bija aizvadītas, bijām nospēlējuši koncertu vietējai publikai, un nu – par nākamās tikšanās reizi nebija ne mazākās nojausmas. Man tolaik nebija mobilā telefona, par internetu mājās nemaz nerunājot. Viss balstījās vienā vai divās papīra lapās, ar kuru palīdzību mēs viens otram ziņojām, ka ļoti gaidām nākamo tikšanos.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies