Populisma dumpis filozofijas slavenības interpretācijā

Kādā pērnā jūnija nedēļas nogalē filozofs Pēters Sloterdaiks svinēja septiņdesmito dzimšanas dienu, klausoties divdesmit lekcijas par sevi. Pasākums notika kādā augstskolas auditorijā Vācijas pilsētā Karlsrūē; pulciņš Eiropas vadošo intelektuāļu, akadēmiķu un mākslinieku, kā arī saujiņa miljardieru bija sanākuši kopā, lai godinātu Vācijas skandalozāko domātāju pilsētā, kur viņš ir dzimis un nesen beidzis savu divdesmit gadus ilgušo darbošanos Dizaina valsts augstskolas rektora postenī. Lekcijas bija veltītas Sloterdaika domām par Eiropu, demokrātiju, reliģiju, mīlestību, karu, dusmām, ģimeni un telpu. Bija arī lekcijas, kas veltītas viņa komentāriem par Šekspīru un Klauzevicu, tāpat viņa asprātīgajām dienasgrāmatām, un tika rādīti diapozitīvi ar viņa ideju iedvesmotām ēkām. Lekciju starplaikos Sloterdaiks ar saviem garajiem salmu krāsas matiem un spurainajām ūsām klejoja starp spīdekļiem, kas pārstāvēja tās daudzās un dažādās disciplīnas, kurās viņam savulaik bija gadījies iemaldīties, – gluži kā franku ķēniņš, kurš apsveicinās ar nesen pakļautu lēņu vasaļiem. Augstskolas grāmatnīcā tirgoja lielāko daļu Sloterdaika grāmatu – vairāk nekā sešdesmit apcerējumus, ko viņš sarakstījis pēdējo sešdesmit gadu laikā. Pēdējā no tām, “Pēc Dieva” (Nach Gott), bija izstādīta stikla kubā uz pjedestāla.

Sev par godu sarīkotajās vakariņās Sloterdaiks vēroja klātesošos un apspriedās ar draudzeni no Nīderlandes Babsu van den Bergu. “Kā tev liekas, vai nolasīt vēstuli?” viņš jautāja. Sloterdaikam rokās bija īsa vēstulīte, kurā kanclere Angela Merkele cildināja viņa ieguldījumu vācu kultūrā.

– Nedomāju, ka tev vajadzētu to lasīt, – sacīja van den Berga.

– Tā pat nav sevišķi laba vēstule, vai ne? – teica Sloterdaiks. – Tik īsa. Viņa to droši vien nemaz nav rakstījusi pati.

– Skaidrs, ka nav, – van den Berga piekrita. – Bet Nīderlandē vai jebkur citur tu tādu vēstuli nemaz nesaņemtu. Kāds viņas kancelejā pie tās smagi piestrādājis.

Cieņa pret intelektuālo kultūru arvien vairāk nīkuļo lielākajā pasaules daļā, taču Vācijā tā vēl joprojām ir spēcīga. Vācu bestselleru sarakstos Sloterdaika grāmatas sacenšas ar futbola zvaigžņu memuāriem. Televīzijas vakara sarunu šovs “Filozofiskais kvartets”, kurā viņš bija viens no raidījuma vadītājiem, noturējās ēterā desmit gadus. Sloterdaiks sarakstījis operas libretu, publicējis neķītru romānu vēstulēs (tajā izsmiets fonds, kas finansē vācu zinātni) un konsultējis dažus no Eiropas vadošajiem politiķiem.

Sloterdaika kolēģi uzstājās ar slavas dziesmām. Arhitekts Danjels Lībeskinds teica, ka viņa grāmatas pamudinājušas no jauna izvērtēt Eiropas publisko telpu. Sociologs un zinātnes vēsturnieks Bruno Latūrs atvainojās, ka nerunā vāciski, un nolasīja paša sacerētu garu un amizantu dzejoli franču valodā, salīdzinot Sloterdaiku ar Dieva rakstvedi. Tad tika parādīta videomontāža no televīzijas raidījumiem ar Sloterdaika piedalīšanos; vairāku gadu desmitu laikā uzņemtajos kadros jaunais blondais mistiķis ar arktiski zilajām acīm pamazām pārvērtās par to birģerisko figūru, kuru redzējām savā priekšā.

Simpozija otrajā vakarā Sloterdaiks un viņa partnere žurnāliste Beatrise Šmite uzaicināja dažus draugus uz savu dzīvokli lepnā ielā, kaimiņos budistu meditācijas centram. Gaitenī, kas veda uz virtuvi, pie sienas bija Anzelma Kīfera glezna ar bumbvedēju. Dārzā Sloterdaiks sāka liet glāzēs Ronas baltvīnu. Viesi sačukstējās par brīnumiem, kas glabājoties viņa vīna pagrabā. Nostājies uz koka lievenīša, Sloterdaiks divām jaunām sievietēm stāstīja, kā nomocījies, lai atjaunotu savas vadītāja tiesības. “Pilnīgas šausmas,” viņš teica. “Vācijā tas prasa deviņas stundas. Tikai maniakāli uzticams draugs piekritīs atnākt jums līdzi.” Kad Sloterdaiks sarunā pārslēdzas uz monologa režīmu, tas nedaudz atgādina raķetes iziešanu orbītā. Ritmiskas nazālas dūkoņas pavadībā viņš pakāpeniski uzņem apgriezienus un pēc zināma laiciņa izraujas ēteriskākās sfērās, radot sajūtu, ka izdevies izkļūt no ikdienišķības pasaules. “Auto ir kā dzemde uz riteņiem,” viņš saka. “Tikai salīdzinājumā ar bioloģisko modeli tam ir zināmas priekšrocības – spēja neatkarīgi pārvietoties un autonomijas sajūta. Automašīnai ir arī falliskie un anālie elementi – šī primitīvi agresīvā sāncensība un pedāļa spiešana grīdā, un apdzīšana; tas otrs braucējs, gausākais, līdz ar to pārvēršas par izspiestu kaku.”

Vācijā, kur akadēmisko filozofu izpratnē sauss stils vēl joprojām vienlīdzīgs ar nopietnību, Sloterdaikam ir gandrīz absolūts monopols uz brīvību no jebkādas godbijības. Tas ir būtisks viņa plašās popularitātes elements, tāpat kā entuziasma pilnā gatavība izteikt savu viedokli par pilnīgi jebko – no psihoanalīzes līdz finansēm, no islāma līdz padomju modernismam un no ozona slāņa līdz neandertāliešu seksualitātei. Eseja par dusmām var pēkšņi pievērsties smaida vēsturei; apcerējums par situāciju Amerikā var strauji mainīt virzienu un kļūt par frivolitātes vēsturi. Sloterdaika magnum opus, triloģija “Sfēras”, gandrīz trīstūkstoš lappuses garš darbs, cita starpā satur arī aizrautīgu atkāpi par dažādiem placentas likvidēšanas rituāliem. Sloterdaiks ir gandrīz smieklīgi ražīgs. Viņa redaktors man teica: “Problēma ar Sloterdaiku ir tā, ka tu vienmēr no viņa atpaliec par kādām astoņtūkstoš lappusēm.”

Šīs radošās izšķērdības dēļ Sloterdaiku grūti ievietot kādā kategorijā. Viņš ir slavens nevis ar kādu vienu grandiozu tēzi, bet gan ar šrapneļu krusai līdzīgu impresionistisku jaunvārdu izvirdumu – “antropotehnika”, “negatīvā ginekoloģija”, “koimūnims” –, kas palaikam vedina uz domām, ka kaut kur aiz tā visa slēpjas kāda plašāka sistēma. Tomēr par sabiedrībā pazīstama intelektuāļa slavu viņam jāpateicas mūža garuma dumpim pret liberālās demokrātijas svētumiem – kas šobrīd, kad liberālā demokrātija visā pasaulē piedzīvo krīzi, liekas pravietiski. Viena no viņa darbu raksturīgākajām tēmām ir aizvēsturisku dziņu noturība šķietami augsti attīstītās sabiedrībās. 2006. gadā Sloterdaiks publicēja grāmatu, kurā izteica domu, ka mūsdienās vērojamo sacelšanos pret globalizāciju var uzskatīt par kļūmīgu “cildenu” jūtu izpausmi; šīs jūtas vajadzētu nevis iegrožot, bet gan ievirzīt tādās gultnēs, kas kreisajiem liberāļiem nenāk ne prātā. Priekšvēlēšanu cīņu starp Hilariju Klintoni un Donaldu Trampu viņš aprakstījis kā izvēli “starp diviem bezpalīdzīgi žestikulējošiem normalitātes modeļiem, no kuriem viens šķiet deleģitimizēts, bet otrs – nepierādīts” un nejūtas pārsteigts, ka tik daudzi cilvēki priekšroku devuši otrajam. Nav daudz filozofu, kurus tā fascinē pašreizējais brīdis vai kuri ar tādu tīksmi būtu gatavi mesties to izskaidrot.

Miers, kādā Sloterdaiks pieņem pašreizējo sabiedrības šķelšanos, padarījis viņu par strīdīgu figūru Vācijā, kur stabilitāti, pārticību un spēcīgu labklājības valsts sistēmu uzskata par galveno sasniegumu pēc Otrā pasaules kara. Daudzi vācieši par būtisku nacionālo iezīmi uzskata morālo taisnīgumu, kas izpaudies, viņu zemei atzīstot savu atbildību par nacistisko pagātni vai gluži nesen – uzņemot vairāk Sīrijas pilsoņkara bēgļu nekā jebkurai citai Rietumu valstij. Sloterdaiks ir apņēmies sagraut savu tautiešu pieklājīgās ilūzijas. Vāciju viņš nosaucis par “letargokrātiju”, bet labklājības valsti – par “fiskālu kleptokrātiju”. Viņš kritizējis labējo domātāju (piemēram, Martina Heidegera un Arnolda Gēlena) iedvesmoto Merkeles nostāju bēgļu jautājumā un pat spriedis par iespēju ģenētiski uzlabot cilvēci. Rezultātā daži progresīvie atsakās publiski pieminēt Sloterdaika vārdu. 2016. gadā kādas centriskās partijas līderis nosauca viņu par ākstu, kas piespēlē AfD, jaunajai ultralabējai partijai, kura pērnā gada federālajās vēlēšanās savāca 13% balsu.

Vācu labējo politisko spēku uzplaukums Sloterdaikam krietni sarežģījis dzīvi. Nostāja, ko citos laikos piedotu kā mēģinājumu izprovocēt debates, tagad liekas bīstama. Pirms desmit gadiem Sloterdaiks pareģoja natīvisma atdzimšanu Eiropā, laiku, kad “mēs nostalģiski atskatīsimies uz dienām, kad tādu šarmantu populistisku šovmeni kā Jergs Haiders” – tagad jau mirušo austriešu ultralabējo līderi – “uzskatījām par draudu”. Tagad Sloterdaikam nākas tikt galā ar problēmām, kas mēdz piemeklēt domātājus, kuru izteikumi kļuvuši par realitāti.

Pārējā Vācija par Karlsrūi domā (kad vispār par to domā) kā par rāmu pilsētu, kurā atrodas valsts Augstākās tiesas mītne. Tā atrodas pašos dienvidrietumos, kur Vācija jau sāk saplūst ar Franciju, un bija viena no pirmajām pēc vienota plāna celtajām pilsētām Eiropā – apgaismības oāze. 1788. gadā, kad Karlsrūei cauri brauca Tomass Džefersons, viņš nosūtīja uz mājām pilsētas ielu plāna skici – kā iespējamu paraugu Vašingtonas apbūvei.

Šī pilsēta ir arī divriteņa izgudrotāja, apsviedīgā barona Karla fon Draisa, dzimtā vieta; šis fakts Sloterdaikam, aizrautīgam velobraucējam, ir ļoti dārgs. Kad mēs satikāmies dažas nedēļas pēc jubilejas svinībām, viņš ierosināja ar divriteņiem doties uz pilsētas centru un izmēģināt kādu jaunu steiku restorānu. Sloterdaiks runāja par sasniegumiem divriteņu dizainā, un tas savukārt noveda pie vienas no viņa iecienītākajām tēmām – izgudrotājiem. “Mums visapkārt ir cilvēki, kas izgudrojuši dažādas būtiski svarīgas lietas,” viņš sacīja. “Tepat Vācijā dzīvo cilvēks, kurš izgudrojis izvelkamu pavadu suņiem. Varat iedomāties? Tādas tagad lieto miljoniem cilvēku. Protams, man, kā jau kaismīgam velobraucējam, tādas pavadas ir eksistenciāli draudi. Reizēm es braucu ļoti ātri, un gadās, ka saimnieks ir tur, suns – tur, bet pa vidu...”

Mēs sēdāmies uz divriteņiem un devāmies ceļā. Uz riteņa Sloterdaiks izskatījās iespaidīgi masīvs. Vieglā vējiņa plivināts, viņa rūtainais īspiedurkņu krekls kļuva par lielu, plandošu cilindru. Šis cilvēka un mehānisma sakausējums izskatījās pārāk smags augšgalā un visai bīstams, taču pedāļus Sloterdaiks mina pārsteidzoši veikli – bez piepūles, bet ar spēku. Savukārt no krūškurvja uz augšu viņš izskatījās uz mata tāds pats kā augstskolas semināru telpā.