Rūgtā lāse zobena galā

Ja es gribētu apmeklēt tēva kapu, man būtu jādodas uz Pļavnieku deviņstāveni, betona kolumbārija piekto stāvu, kur kā stūrī ielikts nokaunināts bērns uz galda stāv melna metāla urna. Tēvs gribēja būt apglabāts Alojas kapos vai izkaisīts pie bērnības mājas lielā bērza, bet ne jau mirušie to lemj. Kāds pelnu velis sēž uz kamīna dzegas, kāds kumodē blakus dvieļiem. Tikai retajam veiksminiekam ir dots piedzīvot “Lielā Lebovska” pelnu ainu, kad aizgājējs virpuļu mākonī nosēžas uz draugu sejām un acenēm.

Uz tēva bērēm mums bija Šveices izmēra vainags ar baltām rozēm, uz tā gaumīgā rokrakstā stāvēja rakstīts: “Mīļajam vīram no sievas.” Vainagam būtu nepieciešama vēl atsevišķa kremācija, tāpēc labākā ideja bija šo svaigo rožu dārzu aizstiept un nolikt pie Raiņa kājām.

Lai tiktu līdz aizgājēja pelniem, jāveic pasūtījums krematorijas ēkā. Kad abas ar tēva sievu ienācām kapu kantorī, mūs sagaidīja dzīvesprieks un salātzaļa rosība.

– Uz tām urnām jūs pat neskatieties, tās ir bērniem!

Tad sieviete košzaļā džemperī uzrakstīja uz līmlapiņas pie mazītiņas baltas urnas ar zelta maliņu “aborta auglis” un mūsu acu priekšā pierakstīja mātes uzvārdu. Sēdējām pie bēru kantora galda abas ar pamāti; šis bija daudzsološs sākums. Savācu sevi dūrē un biju rāma kā okeāns.

Otrs jautājums, kas pārsteidza, bija:

– Vai viņš jums slimo ar kovidu?

Vairs jau neslimo, ja izvēlamies zārku. Sekoja zvans morgam. Visu laiku zvanīja telefons, un pusi laika nesapratu, vai viņa runā ar mums vai kādu citu bēru pieteicēju. – Skūt vai neskūt? – tāds bija jautājums. – Izvadītāju gribat sievieti vai vīrieti?

Viņi acīmredzot atšķiras tikai pēc dzimuma un nevis izvēlētajām dzejas rindām vai balss tembra. Un, lai ko mēs izvēlētos, tāpat mums sanāca sieviete, kas pāris minūtes pirms ceremonijas izskrēja cauri tēva dzīves gājumam, kuru nosūtīju uz adresi . Vīrietis bija saslimis un mūsu gatavoto bēru runu nebija saņēmis. Dāma apvija tēva dzīvi ar visādām cakām, gan ar ābeļzaros kārtiem šūpuļiem, gan pēdējo lappusi, kas aizveras uz mūža rietiem. Mans tēvs bija kara laika un posta bērns. Kādi vēl šūpuļi. Viņu aizmirsa bērnu gultā, kad mamma ar brāļiem un govīm ieskrēja mežā, jo Aloju kara beigās bombardēja.

Pirms nāves Biķernieku gerontoloģijas nodaļā viņam uzvilka mazu, oranžu sieviešu krekliņu ar mežģīnēm, tādu modīgu, virs nabas. Tur neviens pat nepaskatījās somā, kurā bija viņa paša drēbes. Nākamajā dienā, braucot ar taksi no Ķīpsalas uz slimnīcu, mana taksiste bija tieši tā sanitāre, kura to bija izdarījusi. Es zināju, ka neviens tam nenoticēs, tāpēc sarunu ierakstīju telefonā.

– Jūs vispār priecājieties, ka svētdienas dienā bija kaut kāds tīrs krekls. Mēs tur esam divas uz 50 slimniekiem!

Un pēc nakts maiņām viņa vēl piepelnās pie taksometra stūres. Cīnījos ar vēlmi viņu nožņaugt un pie viena pažēlot.

Slimnīcā es sēdēju FFP2 maskā, vēl nezinot, ka tā ir pēdējā reize, kad abi ar tēti tiekamies un sarunājamies. Māsiņām un sanitārēm gaišzilās maskas bija uz zoda.

– Turi manu roku cieši kā gredzenā, – tēvs atkārtoja, stāstīja, kā mūs visus mīl, māsu mīl un mani mīl, brāli mīl un mazbērnus mīl, sievu mīl, katru nosauca vārdā. Es reizes piecas viņam liku video, kur nekad nesatiktie jaunākie mazbērni sveica vectētiņu dzimšanas dienā, jo tas viņu darīja laimīgu. Pēdējo reizi viņu apskāvu un noskūpstīju caur masku.

Iepriekšējā apmeklējuma reizē Gaiļezera pulmonoloģijas nodaļā tētis gribēja kafiju, un es ieliku karsto papīra krūzi tīrā kapzeķē, jo citādi viņam dedzināja plaukstas. Mēs par to smējāmies: kādas mums aristokrātu manieres! Es kompānijas pēc arī izdzēru kafiju pusseptiņos vakarā un jutos pietiekami mundra, lai divdesmit piecas minūtes maldītos pa gaiteņiem, meklējot izeju. Kaut kas bija jau slēgts, kaut kas vēl bija vaļā, bet jāiet esot caur pagrabstāvu. Man visu laiku šķita, ka es tūlīt nonākšu morgā. Mētelis mani gaidīja cildenā vientulībā un tumsā.

Par nāves eņģeli Talmūdā teikts, ka viņam ir daudz acu, lai mūs pieskatītu. Kad tā stunda ir klāt, eņģelis stāv virs sirdzēja galvas un izstieptā rokā tur zobenu. Asmens galā karājas nāvējoša žults lāsīte. Kad slimnieks ierauga eņģeli, viņš bailēs notrīs un kliedzienā paver muti. Rūgtais nāves piliens trāpa uz lūpām, un tad ir jau par vēlu. Ironiski, ka par tipā marā – rūgto lāsīti – ivritā sauc degvīnu un stipros dzērienus. Netālu no Telavivas, Kacenelsona ielā Givataimā, ir kokteiļbārs Tipamara. Saistību starp miršanu un paģirām vismaz Latvijas alkoholiskajos apstākļos es pat neskaidrošu, mums pašiem Rīgā bija sava Lāsīte.

Bēru mielastā, kurā arī tika tukšotas dažas rūgtas lāses, tēva draugs no Alojas atcerējās abu jaunību un fātera meistarklasi boksā. Mans tēvs esot teicis, ka viņš sitot tikai divreiz, “vienreiz pa seju, otrreiz pa zārka vāku”. Taču šoreiz gan uzsita acīgais nāves eņģelis.