Sabiedriskais līgums

Mana pirmā misija Madrides klubā bija tūdaļ pēc iestāšanās. Kluba vadība mani aizsūtīja uz deviņu prezidentu tikšanos Ukrainā, kur, smejies vai raudi, man bija jāpārstāv Ukraina. Bet nākamā misija pēc Ukrainas man bija Austrumtimora, tā ilga divus vai pat trīs gadus. Konflikts jau bija sācies, valsts bija liesmās. 200 000 bēgļu, rituālas slepkavības, degošas mājas. Bet 2006. gadā Ramuzs-Orta, vēlākais Austrumtimoras prezidents, bet tobrīd ārlietu ministrs, bija sadomājis sasaukt visas ciltis, skaitā ap 30, lai nosvinētu savas Nobela miera prēmijas 10 gadu jubileju. Es biju diezgan bažīgs, baidījos, ka var izcelties pamatīgs trādirīdis no tās pulcēšanās, bet Ramuzs-Orta mani mierināja un solīja, ka viss būs labi. Ieradās viss diplomātiskais korpuss, valsts vadība, deputāti, politiķi, pamatīgs ļaužu pulciņš. Ceremonija sākās ar to, ka protokola šefs uzaicināja sešus jauniešus ar zobeniem pie sāniem iesvētīt karogu. Jauniešiem līdzi bija cūka. Es tolaik vēl redzēju, taču ne pārāk labi, bet nu tas kvieciens, kad cūkai nogrieza ausi, bija labi dzirdams. Tad zobeni bija apslacīti ar asinīm, un karogs tika iesvētīts.

Austrumtimorā ir tradīcija: ja ciltis naidojas, viņi noķer suni un to nogalina. Ja sunim galva nokrīt pa kreisi, tad viņi karos, ja pa labi, tad būs miers. Bet, ja viņi ļoti grib mieru, tad viņi dīrā suņus, līdz galva nokrīt pareizajā virzienā. Tālāk ceremoniju meistars savā valodā skaitīja zvērestu un pārējie pie sevis atkārtoja. Galvenie vārdi zvērestā ir tādi: ja mēs savā starpā nesastrādāsimies, tad zeme mūs aprīs un debesis neņems pretī. Kad cūku aizveda, iestājās neliels pārtraukums, bet visi palika savās vietās. Cilšu vadītāji sēdēja aplī, un vidū sēdēja valsts prezidents, bijušais premjers, toreizējais premjers, Augstākās tiesas šefs, karaspēka virspavēlnieks, parlamenta pārstāvis – likumdošanas vara. Kad ar cūku bija tikuši galā, tika atnesti papīrā iesaiņoti cūkas gabaliņi un sākās procedūra, kuras jēga, manuprāt, demonstrē attieksmi pret varu. Pirmā bija cūkas mēle, sadalīta mazos gabaliņos. Tie tika izdalīti trīsdesmit cilšu vadītājiem ar vārdiem: “Jūs esat tie, kam jārunā tautas vārdā.” Nākamā bija auss, to izdalīja parlamentāriešiem ar vārdiem: “Jums jādzird, ko tauta runā.” Tad nāca acis, tās tika bijušajam premjeram un toreizējam premjeram: “Jūs esat tie, kam jāredz valsts nākotne, jums jāredz tālu.” Nākamā – sirds, sadalīta divās daļās: viena tika Augstākās tiesas priekšsēdētājam, otra karaspēka virspavēlniekam. Pirmajam tika teikts: “Tev jāspriež tiesa ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi,” otrajam: “Tev jāvada savi padotie ne tikai ar sirdi, bet arī ar prātu.” Un galvaskauss tika atdots prezidentam – droši vien tāpēc, ka viņš ir valsts galva.

Pēc kāda pusgada vai gada, kad Ramuzs-Orta jau bija prezidents, es atkal biju Austrumtimorā. Tas bija uzreiz pēc vēlēšanām. Es tikos ar visām partijām, arī ar opozīcijas partijām, un nebija nevienas sūdzības, ka vēlēšanas būtu bijušas negodīgas. Opozīcija skaidri teica: “Vēlēšanas bija godīgas, mēs zaudējām.” Tā varbūt ir atbilde uz to, vai cūka atstāja iespaidu.