Svētceļojums

Viss, kas saistīts ar šo tikšanos, manā atmiņā iekrāsots kauna krāsā.

1947. gada decembris. Man bija 14 gadu, un manī kūsāja dedzīga sajūsma un nepacietība ātrāk izbaudīt to pasauli, uz kuru varēšu aizceļot, kad beidzot būšu izcietusi garo ieslodzījumu, ko sauc par bērnību.

Brīdis, kad izkļūšu brīvībā, gandrīz jau bija saredzams. Es biju jau 11. klasē un gatavojos beigt vidusskolu 15 gadu vecumā. Un tad, un tad… viss sāksies. Taču pagaidām es vēl gaidīju, turpināju izciest savu cietumsodu (man vēl bija tikai četrpadsmit!) un nesen biju pārvesta no Dienvidarizonas tuksneša uz Dienvidkalifornijas piekrasti. Atkal jauna vide, jaunas bēgšanas iespējas – tas man likās apsveicami. Manas mūžam klīstošās, atraitnēs palikušās mātes otrā laulība – 1945. gadā viņa apprecējās ar izskatīgu medaļotu un šrapneļotu gaisa spēku lidotāju, kurš pēc slimnīcā pavadīta gada (viņu notrieca piektajā dienā pēc “D dienas”) bija nosūtīts uz dziedējošo tuksneša klimatu – šķiet, māti beidzot bija pamudinājusi kaut kur apmesties uz palikšanu. Gadu pēc kāzām mūsu jaunizveidotā ģimene – māte, patēvs, mazā māsa, suns, nosacīti apmaksāta īru auklīte, kura pie mums bija aizķērusies vēl no vecajiem laikiem, plus vēl ģimenes nepilsone, proti, es – izvācāmies no Tūsonas nomales ģipša apmetuma bungalo zemes ceļa malā (kur mūsu pulciņam bija pievienojies kapteinis Sontāgs) un pārcēlāmies uz ērtu kotedžu ar logu slēģiem, rožu krūmu dzīvžogu un trim bērziem pie Sanfernando ielejas, un tur nu es tolaik izlikos, ka mierīgi sēžu, pozējot ģimenes dzīves faksimilam, gaidot, kad pienāks manas nepārliecinošās bērnības gals. Nedēļas nogalēs patēvs, nu jau bez formas tērpa, taču vēl joprojām militāri žiperīgs, uz iekšpagalma grila veikli sarindoja steikus un folijā cieši satītas iesviestotas kukurūzas vālītes. Es ēdu un ēdu; kā es varēju neēst, noraugoties, kā mana mūžam nomāktā un kaulainā māte negribīgi baksta savu porciju? Patēva dzīvīgums likās tikpat draudīgs kā viņas apātija. Viņi nevarēja tagad sākt spēlēt ģimeni – bija jau par vēlu! Es jau biju gatava, pa pusei pāri slieksnim, kaut arī ārēji pārliecinoši izskatījos pēc sejā vēl bērnišķīgas, bet augumā pāraugušas vecākās meitas, kas ar pārāk lielu aizrautību tiesā jau ceturto kukurūzas vālīti; es jau biju prom. (Franciski iespējams paziņot “Je suis moralement partie” un vienlaikus pārlieku nesteigties prom.) Vēl bija palicis tikai pēdējais bērnības strēķis, kam jātiek pāri. Uz laiku (šī karalaika frāze man kļuva par pirmo paraugu, kā ar augstsirdīgu iecietību izteikties par tagadni labākas nākotnes gaidās), tātad uz laiku bija pieļaujams izlikties, ka man sagādā prieku viņu ģimenes dzīves inscenējums, izvairīties no konfliktiem, stumt vaigos viņu ēdienu. Patiesībā no konfliktiem man bija bail. Un es vienmēr biju izbadējusies.

Savā dzīvē es jutos kā ienākusi graustu rajonā. Mans uzdevums bija atvairīt muļķības (es jutu, ka slīkstu muļķības jūrā) – klasesbiedru un skolotāju dzīvespriecīgo muldēšanu, kaitinoši garlaicīgo tērgāšanu, ko es dzirdēju mājās. Tāpat iknedēļas komēdiju programmas, izgreznotas ar ierakstītiem smiekliem, sīrupaino hitparādi, histēriskās beisbola maču reportāžas un dažādu balvu izcīņas: radio, kura apdullinošais troksnis pildīja dzīvojamo istabu darbdienu vakaros un lielāko daļu sestdienu un svētdienu, bija nebeidzamas mocības. Es griezu zobus, virpināju matu šķipsnas, grauzu nagus, es biju pieklājīga. Lai gan jaunie, tribālie priekšpilsētas bērnības prieki, kas ātri vien pārņēma savā varā māsu, nelikās vilinoši, es tomēr nedomāju par sevi kā autsaideri, jo pieņēmu, ka mans ārējās laipnības apvalks visus ir pārliecinājis. (Te nu cauri spīd fakts, ka es biju meitene.) Tas, ko par mani domāja citi cilvēki, mani interesēja visai netieši, jo viņi visi man likās satriecoši neredzīgi un nezinātkāri, turpretim es pati dedzīgi ilgojos uzzināt pilnīgi visu: tāda bija tracinošā atšķirība starp mani un visiem, ko jebkad biju sastapusi – līdz tam. Un man pat prātā nenāca, ka mani kāds jebkad varētu apturēt.

Ja es arī neļāvos grūtsirdībai vai pastāvīgi neīgņojos, tas nebija vienīgi tāpēc, ka, pēc manām domām, sūdzēšanās tāpat neko nedos. Tas bija tāpēc, ka šai medaļai bija arī otra puse: manai neapmierinātībai līdzi nāca – vēl vairāk, visus manus bērnības gadus mani tik neapmierinātu padarīja – sajūsma. Sajūsma, kurā man nebija ar ko dalīties. Un tā lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā: kopš pēdējās pārcelšanās es gandrīz ik vakaru pavadīju gaviļu lēkmēs. Proti, nevienā no līdzšinējām astoņām mājām un dzīvokļiem man dzīvē vēl nekad nebija piederējusi pašai sava istaba. Tagad man tā bija, un pat nevajadzēja nevienam to lūgt. Pašai savas durvis. Tagad, kad mani aizsūtīja gulēt, piekodinot, lai tūdaļ nodzēšu gaismu, es stundām varēju lasīt kabatas lukturīša gaismā – ne vairs paslēpusies teltī no gultas veļas, bet virs segas.

Es biju maniakāla lasītāja jau kopš agras bērnības (lasīt nozīmēja ietriekt dunci viņu dzīvē), līdz ar to visai neizvēlīga: pasakas un komiksi (man piederēja plaša komiksu kolekcija), Komptona enciklopēdija, “Bobsiju dvīņi” un citas Stratemaiera izdevniecības sērijas, grāmatas par astronomiju, ķīmiju, Ķīnu, zinātnieku biogrāfijas, visas Ričarda Halibērtona ceļojumu grāmatas un krietns daudzums klasikas, lielākoties no Viktorijas laikmeta. Tad, atklājusi mūsu mazpilsētas (kāda 40. gadu vidū bija Tūsonas centrs) vietējā rakstāmlietu un apsveikuma kartīšu veikala dzīļu plauktus, es ieniru dziļajā izdevniecības Modern Library akā. Te jau bija zināmi standarti, un te uz katras grāmatas aizmugurējā vāka bija mans pirmais saraksts. Man vajadzēja tikai pirkt un lasīt (95 centi par mazajām grāmatiņām, 1 dolārs 25 centi par “gigantu sēriju”): ar katru nākamo grāmatu mans priekšstats par dzīves iespējām izvāzās tālāk kā galdnieka lineāls. Un nepagāja ne mēnesis kopš ierašanās Losandželosā, kad es jau sadzinu pēdas pavisam īstam grāmatveikalam, pirmajam manā ar grāmatveikaliem apsēstajā dzīvē – Holivudas bulvāra “Pikvikam”, kurp es ik pēc dažām dienām devos pēc stundām, lai, tāpat kājās stāvot, turpinātu urbties cauri pasaules literatūrai; es pirku, kad varēju, un zagu, kad uzdrošinājos. Par katru no šīm zādzībām, kas šad tad atkārtojās, es maksāju ar nedēļām ilgu paššaustīšanos un bailēm no nākotnes pazemojuma – bet kas cits man atlika, ņemot vērā niecīgo kabatas naudu? Dīvaini, ka man ne reizi neienāca prātā doties uz bibliotēku. Grāmatas man vajadzēja iegādāties, redzēt tās sarindotas savā mazajā istabiņā pie sienas. Manas mājas dievības. Mani kosmosa kuģi.

Pēcpusdienās es devos dārgumu meklēšanas piedzīvojumos. Man nekad nebija paticis pēc skolas taisnā ceļā iet mājās. Taču Tūsonā, ja neskaita iegriešanos rakstāmlietu veikalā, iepriecinošākais novilcināšanas veids, ko man izdevās atrast, bija pastaiga pa Seno spāņu ceļu uz Tankeverdes kalnu pakāji, kur es varēju tuvumā izpētīt pašus iespaidīgākos sagvaro kaktusus un opuncijas, meklēt zemē bultu uzgaļus un čūskas, bāzt kabatās skaistus akmentiņus, iztēloties, ka esmu apmaldījusies vai vienīgā izdzīvojusi kādā katastrofā, vēlēties, kaut es būtu indiāniete. Vai Vientuļais reindžers. Šeit, Kalifornijā, man bija pieejamas citas klejojumu vietas un es biju kļuvusi par citādu Vientuļo reindžeru. Gandrīz katru dienu pēc stundām es iekāpu tramvajā uz Čandlera avēnijas un traucos uz pilsētas centru, ne prom no tā. Dažus kvartālus no maģiskā Holivudas bulvāra un Hailandes avēnijas krustojuma atradās mana mazā vienstāva un divstāvu ēku agora: “Pikviks”, kāds ierakstu veikals, kura īpašnieki man ļāva katru nedēļu pavadīt daudzas stundas klausīšanās kabīnēs, kāri baudot viņu tirgoto preci, starptautiskās preses kiosks, kurā pēc agresīvas šķirstīšanas nonācu pie Partisan Review, Kenyon Review, The Sewanee Review, Politics, Accent, Tiger’s Eye, Horizon, un kādas vaļējas ieejas durvis, pa kurām es kādā pēcpusdienā iegāju, nekautrīgi sekojot diviem cilvēkiem, kas man likās skaisti līdz tam nepazīstamā veidā: es domāju, ka esmu nonākusi sporta zālē, taču tās izrādījās Lestera Hortona un Bellas Levickas deju trupas mēģinājumu telpas. Ak, zelta laikmets! Tas tiešām tāds bija, un es to zināju. Drīz vien es aizgūtnēm sūcu iespaidus caur simt salmiņiem uzreiz. Savā istabā es rakstīju stāstu imitācijas un īstas dienasgrāmatas, stādīju sarakstus ar vārdiem, kam jāpalīdz pieņemties miesās manai kārnajai leksikai, stādīju dažādus citus sarakstus, tēloju diriģenti, klausoties savas plates, katru vakaru lasīju tik ilgi, līdz sāka sūrstēt acis.

Un drīz man uzradās arī draugi, turklāt tikai nedaudz vecāki par mani pašu – man par pārsteigumu. Draugi, ar kuriem es varēju runāt par daļu no visa, kas mani paņēma savā varā un apbūra. Es neprasīju, lai viņi būtu lasījuši tikpat daudz kā es; pietika, ka viņi bija gatavi lasīt grāmatas, ko es viņiem aizdevu. Turklāt ar mūziku bija vēl labāk: iesācēja te biju es – kāda svētlaime!

Tieši manai kārei tikt mācītai, ko pirms tam bija izdevies apmierināt vēl mazāk nekā kāri dalīties, es varēju pateikties par savām pirmajām draudzenēm, divām pēdējās klases skolniecēm, kuru rokās es sevi, daudz nedomājot, nodevu drīz pēc iestāšanās jaunās skolas 10. klasē; viņu muzikālā gaume bija nesalīdzināmi pārāka par manējo. Viņas ne tikai teicami spēlēja katra savu instrumentu (Eleina – flautu, bet Mela – klavieres), bet bija uzaugušas te, Dienvidkalifornijā, kur bija ieplūdusi trimdā devušos virtuozu mūziķu straumīte; bēgļi bija uzņemti lielāko kinostudiju uzturētajos lielā sastāva simfoniskajos orķestros, bet vakaros viņus varēja dzirdēt spēlējam gan kanonisko, gan laikmetīgo kamermūzikas repertuāru nelieliem klausītāju pulciņiem visā Dienvidkalifornijā, vairāk nekā 150 kilometru garumā. Eleina un Mela piederēja pie šīs auditorijas, kuras gaume bija noslīpēta un izkopta līdz ekscentriskam kategoriskumam, pateicoties augstās muzikālās kultūras tendenciozitātei 40. gadu Losandželosā: pirmām kārtām – kamermūzika, viss pārējais – atsevišķi. (Operai šajā muzikālā augstvērtīguma skalā bija ierādīta tik zema vieta, ka to pat nebija vērts pieminēt.)

Ikviens draugs bija labākais draugs – citādi es nepratu. Vēl bez manām mūzikas izpratnes audzinātājām, kas nākamajā rudenī sāka studijas Kalifornijas Universitātē Losandželosā, bija arī viens 10. klases skolnieks, mans romantiskais biedrs uz atlikušajiem diviem vidusskolas gadiem. Vēlāk viņš man pievienojās augstskolā, ko es jau 13 gadu vecumā biju izraudzījusies par savu likteni, – Čikāgas Universitātes koledžā. Pītera, bāreņa un bēgļa (viņš bija pa pusei ungārs, pa pusei francūzis), līdzšinējā dzīve bija piespiedusi viņu klejot vēl vairāk nekā mani. Viņa tēvu bija arestējis gestapo, un Pīters ar māti bija aizbēguši no Parīzes uz Francijas dienvidiem, bet no turienes caur Lisabonu 1941. gadā uz Ņujorku. Pēc neilga laika kādā Konektikutas internātskolā viņš tagad bija šeit, atkal kopā ar ļoti neprecēto, iedegušo, rudmataino Henju (kuru es atzinu par izskatā tikpat jaunu, lai arī ne tik skaistu kā savu māti). Mūsu draudzība sākās skolas kafetērijā, kur mēs apmainījāmies ar plātīgiem nostāstiem par saviem tik romantiski mirušajiem tēviem. Pīters bija tas, ar kuru es strīdējos par sociālismu un Henriju Volesu un ar kuru mēs, rokās sadevušies, raudājām, skatoties “Romu, atvērtu pilsētu”, “Pastorālo simfoniju”, “Paradīzes bērnus”, “Meitenes formas tērpā”, “Maiznieka sievu”, “Īso tikšanos” un “Skaistuli un briesmoni” kinoteātrī Laurel, kur, kā mēs atklājām, rādīja ārzemju filmas. Mēs braucām ar riteņiem pa kanjoniem un Grifita parku un apskāvušies vārtījāmies pa nezālēm; es atceros, ka Pītera lielās mīlestības bija viņa māte, es un viņa sacīkšu divritenis. Viņš bija melnīgsnējs, kalsns, nervozs, garš. Es, lai gan vienmēr jaunākā, nemainīgi biju arī garākā meitene klasē, parasti garāka arī par vairumu zēnu, un, lai cik ekstravaganti neatkarīgi būtu mani spriedumi par dažādiem olimpiski augstu sfēru jautājumiem, auguma ziņā es turējos pie nožēlojami tradicionāliem uzskatiem. Lai zēns kļūtu par manu puisi, viņam bija jābūt ne tikai manam labākajam draugam, bet arī garākam par mani, un šiem kritērijiem atbilda tikai Pīters.

Otrs labākais draugs, kurš arī mācījās 10. klasē, tikai citā skolā un vēlāk reizē ar mani iestājās Čikāgas Universitātē, bija Merils. Viņš bija stilīgs, būdīgs un blonds: viņam piemita viss nepieciešamais, lai tiktu atzīts par “smuku”, “foršu”, “pasakainu”, taču es ar savu nekļūdīgo ķērienu ieraudzīt vienpatņus (lai kā viņi maskētos) uzreiz pamanīju, ka viņš ir arī gudrs. Ļoti gudrs. Un tādējādi spējīgs uz savrupību. Viņam bija burvīga zema balss un acis, kas reizēm smaidīja vienas, mutei nepiebalsojot; Merils bija vienīgais no maniem draugiem, kurā biju ieķērusies. Man patika uz viņu skatīties. Es gribēju saplūst ar viņu vai lai viņš saplūst ar mani, taču biju spiesta ievērot vienu nepārvaramu šķērsli: viņš bija krietnu gabalu īsāks par mani. Citus šķēršļus bija grūtāk atrast. Viņš varēja būt noslēpumains un aprēķinātājs (pat burtiskā nozīmē: viņš runā bieži pieminēja skaitļus), reizēm viņu, kā man šķita, pietiekami neaizkustināja tas, kas likās aizkustinošs man. Es novērtēju, cik viņš bija praktisks un kā viņš saglabāja mieru brīžos, kad es apjuku. Man nebija skaidrs, kādas ir viņa jūtas pret visnotaļ ticamo ģimeni – māti, īstu tēvu, jaunāko brāli (kurš bija tāds kā matemātikas brīnumbērns), pat vecvecākiem –, kas nāca ar viņu komplektā. Merilam nepatika runāt par jūtām, turpretī es vai plīsu no ilgām izteikt vārdos savējās, ja iespējams – novirzot savas jūtas no sevis uz kādu apbrīna vai sašutuma objektu.

Mēs mīlējām tandēmā. Vispirms – mūziku. Viņš gadiem bija mācījies klavieres. (Viņa brālis spēlēja vijoli, par ko es arī viņu apskaudu, tomēr tieši klavierstundas es biju pirms daudziem gadiem izmisīgi mēģinājusi izlūgties no savas mātes – pareizāk sakot, beigusi izmisīgi izlūgties.) Viņš man atklāja, kā bez maksas iekļūt koncertos, piesakoties par vietu ierādītājiem (vasarā Holivudas brīvdabas amfiteātrī), un es viņu padarīju par regulāru pirmdienas kamermūzikas cikla “Vakari uz jumta” klausītāju; uz to mani bija atvedušas Eleina un Mela. Mēs veidojām savas gandrīz identiskās ideālās ierakstu kolekcijas (78 apgriezienu platēs, laimīgā kārtā nenojaušot, ka tas ir pēdējais gads pirms ilgspēlējošo skaņuplašu ieviešanās) un bieži apvienojām spēkus ierakstu veikala vēsajās, tumšajās klausīšanās kabīnēs. Reizēm viņš nāca pie manis ciemos, pat ja vecāki bija mājās. Vai arī es gāju pie viņa; viņa vecišķi ģērbtās viesmīlīgās mātes vārds – atceros, man likās, ka par to būtu jāsarkst, – bija Hanija.¹

Mūsu privātais patvērums bija automašīnās. Merilam bija īstas vadītāja tiesības; manējās bija “juniora apliecība”, ko tolaik Kalifornijā varēja saņemt no 14 līdz 16 gadu vecumam, un tās ļāva man sēsties pie stūres tikai vecāku auto. Tā kā vecāku mašīnas bija vienīgās, kas mums reāli bija pieejamas, atšķirība bija visai apšaubāma. Viņa vecāku zilajā ševijā vai manas mātes zaļajā pontiakā mēs vēlu vakarā dirnējām Malholanda ceļa malā, kur milzīgais mirguļojošo gaismu klajums zem mums pletās kā bezgalīga lidosta, un, neko nenojaušot par apkārt noritošo pārošanos citās automašīnās, nodevāmies paši savām baudām. Mēs pasviedām viens otram muzikālas tēmas savos neprecīzajos diskantos: “Labi, klausies. Kas ir šis?” Mēs pārbaudījām viens otra atmiņu un zināšanas par Kehela katalogu, jo pratām no galvas skaitīt garus strēķus no visa 626 skaņdarbus garā saraksta. Mēs debatējām par Buša un Budapeštas kvarteta nopelniem (es biju kļuvusi par neiecietīgu budapeštiešu aizstāvi), apspriedām, vai, ņemot vērā to, ko es no Eleinas un Melas biju dzirdējusi par Gīzekinga nacistisko pagātni, būtu amorāli pirkt viņa Debisī ierakstus, centāmies sev iestāstīt, ka mums patika skaņdarbi, ko Džons Keidžs spēlēja uz sagatavotajām klavierēm pagājušās pirmdienas koncertā no cikla “Vakari uz jumta”, un runājām par to, cik gadus varam atvēlēt Stravinskim.

Pēdējā bija viena no problēmām, pie kurām mēs atgriezāmies atkal un atkal. Pret Džona Keidža žēlabām un būkšķiem mēs izturējāmies ar dziļu godbijību, jo zinājām, ka skaitās pareizi cienīt neglītu mūziku, un mēs aizrautīgi klausījāmies Tohu, Kreneku, Hindemitu, Vēbernu, Šēnbergu, vienalga ko (mums bija milzīga apetīte un spēcīga gremošana). Taču pa īstam, no visas sirds mēs mīlējām Stravinska mūziku. Un, tā kā Stravinskis mums likās groteski vecs (mēs bijām viņu divas pirmdienas redzējuši Vilšera bulvāra Ībela teātra mazajā zālē, kad Ingolfs Dāls diriģēja kādus no viņa darbiem), bažas par viņa dzīvību bija novedušas līdz aizraujošai fantāzijai à deux par nāvi sava elka labā. Jautājums – un tas bija jautājums, ko mēs apspriedām bieži, – bija tāds: kādi būtu nosacījumi šim upurēšanās aktam, par kuru mēs domājām ar tādu labpatiku? Cik turpmāko Stravinska dzīves gadu būtu mūsu tūlītējas un nekavējošas nāves vērti?

Divdesmit gadi? Pats par sevi saprotams. Taču tas bija vienkārši un, kā mēs vienojāmies, pārāk skaisti, lai būtu ticami. Divdesmit gadi, piešķirti tādam sagrabējušam večukam, kāds Stravinskis likās mums, 14 gadus vecajai man un 16 gadus vecajam Merilam, kādi mēs bijām 1947. gadā, bija gluži vienkārši neaptverami milzīgs laiks. (Cik brīnišķīgi, ka I. S. patiesībā nodzīvoja vēl ilgāk.) Mums likās, ka prasība piešķirt Stravinskim vēl 20 mūža gadus apmaiņā pret mūsu dzīvībām pietiekami neatspoguļotu mūsu dedzīgo mīlestību.

Vēl 15 gadi? Protams.

Desmit? Jā gan.

Pieci? Te jau mēs sākām svārstīties. Taču likās, ka nepiekrist būtu cieņas un mīlestības trūkuma zīme. Kas gan bija mana vai Merila dzīve – ne jau vienkārši mūsu niecīgā Kalifornijas vidusskolēnu dzīve, bet arī tā noderīgā, sasniegumiem bagātā dzīve, kas, pēc mūsu domām, mūs gaidīja, – salīdzinājumā ar iespēju baudīt vēl piecu gadu laikā sarakstītu Stravinska mūziku, ko mēs dāvātu pasaulei? Pieci gadi, lai iet!

Četri? Es nopūtos. Meril, ejam tālāk.

Trīs? Mirt tikai trīs papildu gadu dēļ?

Parasti mēs vienojāmies par četriem – par četru gadu minimumu. Jā, lai dāvātu Stravinskim vēl četrus gadus, mēs kā viens, tā otrs bijām gatavi mirt uz līdzenas vietas.

Grāmatas un mūzika – triumfāla iespēja nebūt tam, kas es esmu. Fakts, ka gandrīz visu, ko es apjūsmoju, bija radījuši cilvēki, kuri bija miruši (vai ļoti veci) vai bija no citurienes, ideālā situācijā no Eiropas, man likās neizbēgams.

Mans dievu krājums papildinājās. Vietu, kas mūzikā piederēja Stravinskim, literatūrā ieņēma Tomass Manns. Savā Aladina alā, “Pikvikā”, 1947. gada 11. novembrī – šobrīd, paņemot grāmatu no plaukta, redzu uz sējuma baltās priekšlapas šo datumu, ierakstītu kaligrāfiskā rakstā, ko tolaik centos izkopt, – es nopirku “Burvju kalnu”.

Ķēros klāt tajā pašā vakarā un dažus pirmos vakarus lasot cīnījos ar elpas trūkumu. Jo šī nebija vienkārši kārtējā grāmata, ko es iemīlēju, – tā bija grāmata, kas pārvērš visu dzīvi, tas bija atklājumu un atskārsmju avots. Manā prātā ielauzās visa Eiropa, taču ar nosacījumu, ka es jau uzreiz sāku par to sērot. Un tuberkuloze, šī nedaudz apkaunojošā slimība (tā lika noprast mana māte), no kuras mans grūti iztēlē uzburamais īstais tēvs bija nomiris tik sen un tik eksotiski tālu un kura pēc mūsu pārcelšanās uz Tūsonu sāka likties tikai plaši izplatīta nelaime, – atklājās, ka tuberkuloze ir visīstākais jūtu un gara aizraušanās iemiesojums! Manna augstu kalnos mītošā plaušu slimnieku kopiena bija variācija – cildeni sakāpināta variācija – par to gleznaino, klimatam pielāgoto tuksneša kūrortpilsētu ar vairāk nekā 30 slimnīcām un sanatorijām, uz kuru māte savulaik bija spiesta pārcelties astmas mocīta bērna – manis – dēļ. Tur, šajā kalnā, varoņi bija idejas un idejas bija kaislības, tieši tā, kā es vienmēr biju sajutusi. Taču arī pašas idejas man lika piepūlēties, piesaistīja mani – humānista Setembrīni vitalitāte, bet arī Naftas drūmais sarkasms. Un lēnīgais, labdabīgais, šķīstais Hanss Kastorps, Manna romāna galvenais tēls, agri zaudējis vecākus, bija varonis, kurš manai neaizsargātajai sirdij likās īpaši tuvs – lielā mērā tāpēc, ka arī viņš bija bārenis, bet arī manis pašas šķīstās iztēles dēļ. Man patika maigums (tiesa gan, nedaudz atšķaidīts ar aizbildniecisku augstprātību), ar kādu Manns viņu apraksta kā nedaudz vientiesīgu, pārāk dedzīgu, pakļāvīgu, viduvēju (par kādu, vērtējot pēc reāliem standartiem, sevi atzinu arī es). Maigums. Nu un tad, ka Hanss Kastorps bija paipuisītis? Paimeitiņa – šo pretīgo apvainojumu man reiz bija metusi sejā māte. Tieši tas padarīja viņu nevis līdzīgu citiem, bet atšķirīgu. Man likās pazīstams viņa lielais aicinājums – godbijīgums, viņa visur līdzi paņemamā vienatne, pieklājīgi izdzīvota starp citiem cilvēkiem, viņa dienas, ko aizpilda nogurdinoša rutīna (kādu nu aizbildņi atzīst par tev noderīgu), kura mijas ar brīvām, kaismīgām sarunām: spožs mana tābrīža dzīves rituma pārnesums.

Veselu mēnesi es dzīvoju tikai šajā grāmatā. Es izlasīju to gandrīz skriešus, jo sajūsma ņēma virsroku pār vēlēšanos virzīties uz priekšu lēni, izbaudot katru lappusi. Es biju spiesta palēnināt gaitu no 334. līdz 343. lappusei, kurās Hanss Kastorps un Klaudija Šošā beidzot runā par mīlestību, taču franču valodā, ko es nebiju mācījusies; lai neko nepalaistu garām, es nopirku franču-angļu vārdnīcu un tajā uzmeklēju viņu sarunu vārdu pa vārdam. Kad biju izlasījusi pēdējo lappusi, man tik ļoti negribējās no grāmatas šķirties, ka sāku vēlreiz no paša sākuma un, lai piespiestu sevi pieturēties pie tempa, ko tā pelnījusi, pārlasīju to balsī, katru vakaru pa vienai nodaļai.

Nākamais solis bija aizdot grāmatu kādam draugam, izbaudīt kāda cita prieku par to – mīlēt to kopā ar kādu citu, atrast kādu, ar kuru var par to parunāt. Decembra sākumā es iedevu “Burvju kalnu” Merilam. Un Merils, kurš vienmēr nekavējoties izlasīja visu, ko vien es viņam uzspiedu, arī bija sajūsmā. Tiktāl viss labi.

Tad Merils ieteicās:

– Varbūt aizbrauksim pie viņa ciemos?

Un šai brīdī mans prieks pārvērtās kaunā.