Tēmu Meki kaķis

Šeit publicēti fragmenti no Tēmu Meki teksta, kas rakstīts no 2004. gada 17. aprīļa līdz 18. decembrim, atjaunināts 2005. gada 2. septembrī. Publicēts Tēmu Meki rakstu krājumā “Redzamā tumsa: esejas par mākslu, filozofiju un politiku” (Like/Kuva, 2005). Sk.: www.teemumaki.com.

1988. gadā vienam no saviem videodarbiem es nogalināju kaķi.

Somijas Filmu inspekcija aizliedza publiski izrādīt video ar kaķa nogalināšanas ainu. Inspekcija kaķa nogalināšanas dēļ darbu atzina par “nepieklājīgu un brutālu”.

1994. gadā Valsts mākslas muzejs iegādājās šo pretrunīgi vērtēto darbu ar nosaukumu “Mans ceļš, nepabeigts darbs” savai kolekcijai. Tomēr Filmu inspekcijas lēmuma dēļ muzejs nevarēja šo darbu izstādīt. 2004. gadā muzejs darbu pārcēla no Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas uz Centrālo arhīvu.

Kaķa nogalināšana

Tātad: es nogalināju kaķi, taču ne tāpēc, lai to apēstu, bet gan videodarbam. Pie kaķa es biju ticis ar viltu, paņemot to kā mājdzīvnieku no Dzīvnieku aizsardzības biedrības, kas glābj klaiņojošus kaķus. Kad darbu pēc gada izrādīja videomākslas festivālos Nīderlandē un Francijā, Dzīvnieku aizsardzības biedrība uzzināja par manā aprūpē nodotā kaķa likteni un iesūdzēja mani tiesā.

Tiesa man piesprieda naudas sodu 1400 marku (230 eiro) apmērā par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Kaķi es centos nogalināt pēc iespējas ātrāk, taču mana neprasmīguma dēļ kaķis nenomira uzreiz, tā nogalināšana prasīja sešas sekundes un trīs cirtienus. Tomēr tiesa nolēma, ka neesmu tīši paildzinājis kaķa ciešanas un ka tā filmēšana un izmantojums mākslinieciskam lietojumam nav noziegums. Nogalināšanas motīvs tiesai nebija svarīgs, un es tiku sodīts par pārāk lēnu tā nogalināšanu.

Mans ceļš, nepabeigts darbs

Lai gan mans nodoms bija cits, kaķa nogalināšanas aina turpina dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Es nebiju plānojis, ka kaķa nogalināšanas akts kļūs par neatkarīgu darbu, tomēr tas par tādu ir kļuvis – pat ja gandrīz neviens nav to redzējis. Tas atšķiras no darba “Mans ceļš, nepabeigts darbs”, tomēr tas ir darbs, jo tas ir daudzkārt komentēts tieši atsevišķi un ir daudz runāts par tā emocionālo iedarbību un simboliskajām un metaforiskajām nozīmēm, gluži tāpat kā jebkura cita mākslas darba interpretācijā, tādējādi tas gribot negribot atbilst mākslas darba kritērijiem.

Darbā “Mans ceļš, nepabeigts darbs” bez kaķa ir arī klipi ar manām performancēm kameras priekšā, manis filmēti pilsētas un dabas skati, manu draugu un ģimenes attēli, kā arī daudz “runājošo galvu” (lielākoties manis) runāta teksta. Darbā ir arī dokumentālo filmu, spēlfilmu, ziņu pārraižu un reklāmu fragmenti no televīzijas. Video pamatprincips bija tāds, ka manis veidotajos materiālos nebija aktierspēles un, kas attiecas uz aizgūtajiem materiāliem, piemēram, izklaides raidījumiem un televīzijas reklāmām, es tos rādīju pēc iespējas atsvešinātāk.

Neraugoties uz megalomaniakālo un pašironisko nosaukumu, darbs nav autobiogrāfisks un nebūt neaptver visu. Es gribēju, lai mans darbs skartu gan sabiedrības problēmas – “Kā dzīvot?” –, gan indivīda eksistences problēmu “Kāpēc dzīvot?”. Darba pamattēma ir vardarbība, kuras dažādās formas es cenšos iztirzāt. Darbā redzami kari, sadomazohisma ainas, sprostos turētas vistas, bads Āfrikā, kadri no lopkautuvēm, ekoloģiskām katastrofām un izgāztuvēm. Es centos iekļaut arī strukturālās un emocionālās vardarbības formas.

Tā kā es galu galā esmu vērtību relatīvists, mans darbs nav kategoriski vērsts pret vardarbību. Tomēr relatīvisms nav nihilisms. Savos darbos es cenšos ne tikai nodalīt un salīdzināt dažādas vardarbības formas, bet arī sakārtot tās pēc lietderīguma, kaitīguma un baudas, raugoties no dažādām perspektīvām. Mani interesē arī vardarbības formu lokalizēšana, es godīgi cenšos parādīt, kuras vardarbības formas pastāv manī, kuras ir kaut kur ārpusē un kurās es varbūt piedalos neapzināti, negribot, vienkārši dzīvojot šajā kultūrā un šādā veidā. Ar savām relatīvisma pārdomām es cenšos atbrīvoties no morālas pašapmierinātības un fantāzijām par absolūtām vērtībām, vienlaikus saglabājot spēju izjust gan personiski, gan sociāli vērtīgu morālu kaislību.

Mana darba pamatdoma ir aizgūta no marķīza de Sada: vardarbība zaudē savu auglīgo potenciālu, dzīvinošo spēju, kad tā kļūst par aprēķinātas ekspluatācijas instrumentu, maskējas par kaut ko citu un šādas vīzijas aizsegā izaug līdz kolosāliem apmēriem. Galarezultāts ir pasaule, kurā visdestruktīvākā vardarbība ir apslēpta un cilvēki, kuri sevi uzskata par nevardarbīgiem, parastiem un likumpaklausīgiem, ir vainīgi tās īstenošanā. Tikai nedaudzi mirst ielu kautiņos vai kļūst par pedofilu upuriem salīdzinājumā ar to, cik daudzi mirst tāpēc, ka mēs gribam lētus sporta apavus, banānus un benzīnu, bet negribam zināt, ar kuru cilvēku paverdzināšanu un slepkavībām par to ir samaksāts.

Brutāls sekss – kādam nolūkam?

Īpaši dusmīgi cilvēki bija par seksu, ko es sasaistīju ar kaķa nogalināšanu. Pēc kaķa nogalināšanas es masturbēju un izšļācu spermu uz nocirstās kaķa galvas. Biju iecerējis, ka šī aina atgādinās tā dēvēto money shot pornofilmās.

Manā videodarbā bija arī citi, līdzīgi punkti, bet tajos vardarbības un spermas “testa” objekts biju vai nu es pats, vai nauda. Es situ galvu pret sienu, liku roku ugunī, graizīju delmus un ejakulēju uz savām brūcēm. Es arī iegriezu sev pirkstu galos, aptraipīju ar tiem simtmarku banknoti un tad ejakulēju uz tās, pēc tam sadedzināju naudaszīmi un beigās arī Somijas karogu.

Tas viss bija piespiedu sekss, upurēšanās. Mani neinteresē sadomazohistisks sekss, tāpēc ņemšanās ar kaķiem un asinīm man bija smags darbs, un man nekad nav bijis tik grūti panākt erekciju un ejakulēt kā šajās pretīgajās situācijās. Protams, robeža ir izplūdusi, jo daudziem SM entuziastiem šī kultūra ir teātris, dažkārt darbietilpīgs: parasti SM cienītāja iekāre apraujas, tiklīdz viņš jūt patiesas sāpes vai bailes. Lai nu kā, daudzi uzskata, ka kaķa nogalināšana manā darbā ir “slepkavība prieka pēc”. Es tomēr domāju, ka neviens no šiem apsūdzētājiem manu darbu nav redzējis. Nezinu, vai mākslinieciski šī aina ir pilnībā izdevusies, taču bez šīs ainas, bez neizskaidrojama un satraucoša vardarbības uzplaiksnījuma manā darbā nevar iztikt.

Kaķa nogalināšana un video veidošana man neradīja seksuālu uzbudinājumu, un arī šī darba skatīšanās nav tam domāta. Cik man zināms, neviens no darba SKATĪTĀJIEM nav apgalvojis, ka darbs ir seksuāli uzbudinošs vai kūda uz vardarbību, drīzāk gluži pretēji. Un tāds arī bija mans nodoms.

Runājot par maniem mākslas darbiem, tam, vai man patīk nogalināt kaķus un masturbēt uz līķiem vai ne, nav izšķirošas nozīmes. Tāpēc gadu gaitā man nav bijis vēlēšanās sūdzēties un uzsvērt, ka tas man nav sagādājis baudu. Jebkurā gadījumā šī aina manā videodarbā reprezentē vardarbību pret sevi, vardarbību, kas nav izdzīvošanas vai peļņas gūšanas līdzeklis. Video beigās šo pašmērķīgo vardarbību iemieso karatē – pozitīvā veidā un nozīmē. Kaķa nogalināšanas aina reprezentē pašmērķīgu vardarbību mums nesaprotamā un pretīgā veidā.

Tāpēc es ceru, ka mana videodarba skatītājs kaķa nogalināšanas ainas beigās būs šokēts vismaz četras reizes. Pirmkārt, skatītāju šokēs kaķa nogalināšanas aina kā tāda: “Kāpēc šis kaķis tiek nogalināts? Kāpēc man to rāda? Tas ir pretīgi!” Pēc tam viņš būs šokēts, apzinoties, cik viegli viņam bija vēsi noskatīties garu totālas ekspluatācijas un masveida cilvēku un dabas slepkavošanas kavalkādi pirms kaķa nogalināšanas ainas. Tas mulsina vēl jo vairāk, ja apzinās, ka kaķa nogalināšanā esmu vainojams tikai es, darba autors, bet sistemātiskā cilvēku un dabas ekspluatācijā un nogalināšanā ir vainīgi arī mana darba skatītāji. Tālāk skatītāju šokē masturbēšana uz beigta kaķa: “Jēziņ, tas slimais joprojām izbauda šo slepkavību!” Tad skatītājam būtu jāatklāj, ka viņš pats ir atbildīgs par neskaitāmu dzīvnieku un cilvēku nāvi un ciešanām, kaut arī viņš nav sadists.

Tātad parasts cilvēks var strikti un pamatoti nosodīt sadistisku uzvedību, taču viņam nevajadzētu domāt, ka viņš ir labāks par viņa ienīstajiem sadistiem, pedofiliem un dzīvnieku mocītājiem. Vai arī, kā to varbūt šodien formulētu marķīzs de Sads: sadists izraisa ciešanas un nāvi tāpēc, ka jūt pret to patiesu kaislību. Mēs, pārējie, izraisām ciešanas un nāvi tikai tāpēc, ka esam slinki un nodarbojamies ar pašapmānu. Tātad mēs esam sliktāki nekā perversi sadisti un pedofili.