Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tās nedaudzās reizes, kad angliski izlasāmā rakstā esmu redzējusi pieminētu onomatopoēzi japāņu valodā, gandrīz vienmēr runa ir bijusi par skaņu, kas apzīmē klusumu: šin – jeb šīīīn. Mani allaž pārsteidz neslēptā godbijība un romantiskums, ar kādu britu žurnālisti izturas pret šo vārdu kā svešādu un nedaudz mulsinošu jēdzienu, jo diez vai jēdzieniski tas būtu pārāk tāls no tādiem angļu vārdiem kā hush (negaidīts, rāms klusums; arī kuš!) vai schtum (kluss). No otras puses, nevilcinoties piekritīšu, ka šīn tiek daudz vairāk lietots kā skaņas efekts, jo sevišķi tādā kontekstā kā manga, kur lielformāta tekstos ㅇーㆃ vidējā svītra nereti ir izstiepta garum gara un kalpo par tiltu pār neveiklo tukšumu starp diviem varoņiem vai pāršvīko visu istabu, šādi parādot, cik ietilpīgs ir klusums. Vispār mangas specefektu vārdnīcā, kurai esmu konsultante, kuš! pat nav iekļauts tulkojuma variantu sarakstā, toties ir uzrādītas nozīmes: a) ilgs skatiens, b) klusums un c) sastindzis. Šādi ir mazāka iespēja šīn noturēt par pavēles formu, un šajā ziņā visi šie tulkojumi tiešām nav slikti, lai gan manā uztverē tik un tā ir nedaudz samāksloti. Var, protams, apgalvot, ka tulkojumu neveiklība tieši norāda, ka šīn savā ziņā ir netulkojams, tādējādi apliecinot, ka tas ir īpašs vārds, tomēr man šis traktējums neliekas pārliecinošs, man šķiet, ka tikpat neveikli ir ļoti daudzi mangas specefektu tulkojumi: omulīgs, draudi, sastresojies, vemt utt. Šāda neveiklība patiesībā ir zināmā mērā neizbēgama, jo ir daudz situāciju, kurās japāņu ideofoni tiek likti lietā tā, kā mēs, runājot angliski, skaņas efektu vienkārši nelietotu.
Par šīn es tagad vairs nerunāšu, toties vēlos parunāt par saistītu fenomenu – vārdiem, kuri piešķir skaņu neskanošajam, vārdiem, kuri uzrāda skaņas problemātiskumu. Un precīzāk – es vēlos pastāstīt par to, kā atradu pakārušos cilvēku.
Par to stāstīt nav viegli, un es daudzas reizes esmu gudrojusi, vai man to vispār vajadzētu stāstīt paziņām vai šeit, uz papīra; reizi no reizes esmu sev jautājusi, vai tas maz ir mans stāsts. Kopš notikušā ir pagājuši gadi, un, varat man ticēt, šajā laikā esmu daudz domājusi par postošo klusēšanas spēku, kas bezgalīgi paildzina kaunu, izolāciju un atsvešināšanos. Tā esmu nonākusi līdz pārliecībai, ka pastāstīt tālāk savu subjektīvo notikušā versiju ir daudzējādā ziņā visgoddevīgākais un atbildīgākais veids, kā cilvēkam būt šajā pasaulē. Tomēr jāteic arī, ka, atsaucot atmiņā to dienu un visu, kas norisinājās pēc tam, man ir sajūta, ka man pāri kā plīvurs plešas klusēšana – klusēšana, kas ir tik organiska un visaptveroša kā mežs, un man ir kārdinājums domāt, ka tā man uzlikta par pienākumu, ka no manis tiek prasīts tieši klusēt. Lai cik tas būtu paradoksāli, šis tumšais vilinājums klusēt tad arī pamudinājis mani mēģināt par to runāt.
Pēc ilgiem prombūtnes gadiem biju atgriezusies Japānā un mācīju angļu valodu skraji apdzīvotā mazpilsētā kaut kur starp Tokiju un Osaku. Šo pilsētu, Macusaku, visā Japānā zināja tās liellopu gaļas dēļ. Macusaka-gjū, līdzīgi lielākajai daļai slaveno Japānas liellopu gaļas veidu, bija dāsnu taukuma dzīsliņu sasvēdrota, lāsumaina gaļa, ko dēvē par šimofuri – “apsarmojumu”. Šo fenomenu, kas izklausās tik gleznains, ieguva, liellopus barojot ar kalorijām ārkārtīgi bagātu barību, kā stāsta, arī ēstgribas veicināšanai dzirdinot ar alu un masējot ar šōčū, lai miesa būtu maigāka. Gadu nodzīvojusi šajā apvidū, es tikai reizi dabūju redzēt vienu no šīm alu padzērušajām govīm, pašās manas uzturēšanās beigās, kad kāda mana audzēkne aizveda mani ekskursijā uz savu dzimto ciemu. Mēs piebraucām pie diezgan sagrabējuša būceņa, kura blāvi apgaismotajā tālākajā galā salmos kvernēja ducīga, resna, melna govs. Ieraudzījusi mūs, tā, baltajām acīm satraukti zalgojot, kāpās atpakaļ un vēl vairāk nozuda tumsā. Kā nu gadījies, kā ne, man pirms tam nebija ienācis prātā, ka govis tiek turētas vienatnē, un, kaut arī dažs labs, to redzot, varbūt uzreiz noskārstu, ka lopiņš bauda cītīgu kopšanu un lielu uzmanību, man tas šķita pārāk neizsakāmi skumji; es nespēju noskatīties. Aina vienkāršajā, necilajā kūtiņā šķita pārlaicīga, es varēju to iztēloties kāda 17. gadsimta holandiešu vecmeistara gleznā.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies