Uzdejosim liela kara valsi

“Mēs palmu zaru vietā ņēmām verbas.

Par draugu naidnieks vērtīgāks. Liela kara valsi

Mēs uzdejosim. Un lidotājs no Ahnenerbe

Būs man ko atstājis: tas – viņa lidošanas ausvaiss.”

Ar šīm pašsacerētajām vārsmām polittehnologs Timofejs Sergeicevs 2014. gada septembrī noslēdza rakstu “Kāpēc dzīvoja GP”, kas bija veltīts metodologu kustības dibinātājam filozofam Georgijam Ščedrovickim (GP ir viņa iniciāļi: Georgijs Petrovičs). Vēl pēc septiņiem gadiem, 2021. gada aprīlī, Sergeicevs informācijas aģentūrai РИА “Новости” uzrakstīja sleju “Kāda Ukraina mums nav vajadzīga”. Slejā bija pieminēta Ukrainas “denacifikācija” un tika mēģināts to pamatot. Krievijas valsts informācijas aģentūras lappusēs Sergeicevs klāstīja, ka Ukrainā “zeļ nacisms”, kas gatavo “ārēju agresiju”:

Šādas nacistiskas sabiedrības likvidēšanai būs nepieciešams ne tikai nocirst tās vadības virsotni, bet attīrīt pašu nacificēto tautu no nacistu ietekmes un iesaistes nacistiskajā ideoloģijā un praksē. Tieši šāds gadījums ir Ukraina, kas pieņēmusi masveida nacistisku zvērestu, izmantojot pirmajā acu uzmetienā nevainīgu politisko “tiekšanos uz Eiropu”, kuras kontekstā ne vien ideologi, bet arī ievērojama iedzīvotāju daļa “eiropeiskumu” gan viennozīmīgi uzlūko kā rasu pārākuma pazīmi.

Vēl pēc gada Vladimirs Putins lika armijai iebrukt Ukrainā, citastarp solīdamies to “denacificēt”.

Pēc 24. februāra Sergeicevs РИА “Новости” uzrakstīja vēl vienu rakstu, kurā paziņoja, ka “ukraiņu nacisma projektētāji” bijuši “kolektīvie Rietumi” un ka Ukrainas “denacifikācijai” jākļūst par “deukrainizāciju” un “deeiropeizāciju”.

Ukronacisms sevī nes ne mazāku, bet lielāku apdraudējumu pasaulei un Krievijai nekā vācu nacisms hitleriskajā versijā,

lasītājiem centās iestāstīt Sergeicevs.

2022. gada jūnijā viņš nokļuva Eiropas Savienības sankcijām pakļauto personu sarakstā kā “Krievijas propagandas centrālā figūra”.

Sergeicevs nav tikai РИА “Новости” sleju autors. Viņš ir labi pazīstams polittehnologs, kurš, piemēram, 2011. gadā strādāja prokremliskās “liberālās” partijas Правое дело štābā – laikā, kad šīs partijas priekšsēdētājs bija uzņēmējs Mihails Prohorovs. Pēdējā laikā Timofejs Sergeicevs ir bijis tā saucamā Zinovjeva kluba loceklis.

Pēc izglītības Sergeicevs ir fiziķis, viņa specialitāte bija neitrīno pētniecība. 20. gadsimta 80. gadu sākumā Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūtā, kur mācījās topošais polittehnologs, lekcijas lasīja filozofs Georgijs Ščedrovickis, metodologu kustības pamatlicējs. Ščedrovicka idejas Sergeicevu aizrāva. 90. gados Sergeicevs, tāpat kā daudzi citi filozofa sekotāji, nolēma nodoties politiskajām tehnoloģijām.

Metodologu kustība, kas bija radusies jau 60. gados, spēcīgi ietekmēja padomju pārvaldes darbiniekus un postpadomju politiķus – gan krievu, gan ukraiņu (tas pats Sergeicevs strādāja Ukrainā prezidenta vēlēšanās 1999., 2004. un 2009. gadā). Kustības pārstāvji bija galvenie “krievu pasaules” jēdziena teorētiķi. Par to, ka šī “krievu pasaule” jāaizsargā, Vladimirs Putins runāja pēc kara Donbasā 2014. gadā – un iebrūkot Ukrainā 2022. gadā (pēc tam šo domu atkārtoja citi Krievijas valsts aparāta pārstāvji).

“Ščedrovicka skolas pārstāvji diezgan intensīvi iekļuva visdažādākajās struktūrās, tai skaitā biznesa struktūrās un varā,” 2017. gadā sarunā ar vietnes Polit.ru žurnālistiem ieminējās kulturologs Vitalijs Kurennojs. Šobrīd viens no vislabāk zināmajiem un ietekmīgajiem metodologiem varas augstākajā ešelonā ir Kremļa politiskā bloka kurators Sergejs Kirijenko. Tieši viņš pēc 24. februāra atbild par neatzītajām Donbasa republikām.

Brīnuma meklējumos

20. gadsimta 50. gadu vidū, pēc Staļina nāves, PSRS sākās atkusnis, kas radīja lielāku piekāpību arī reliģiskajā jomā. Bija tādi padomju inteliģences pārstāvji, kuri izmantoja šo “brīvību” un devās garīgos meklējumos.

Ar reliģiju aizrāvās pat tie, kas bija dzimuši un izauguši Padomju Savienībā – ateistiskā valstī. Kā norāda reliģiju sociologs Nikolajs Mitrohins, “propagandas prese kļuva arvien vājāka” un “represiju laikā izdzīvojušie dažādu reliģisku kopienu adepti guva iespēju runāt (lai arī šaurā lokā) bez perspektīvas tūlīt pat no jauna nokļūt aiz restēm”.

Viņu interešu lokā, protams, nokļuva ne tikai tradicionālās reliģijas – pareizticība, islāms un budisms –, bet arī eksotiskākas mācības, piemēram, “scientistu ticējumi” (scientisti ticēja, ka drīzumā uz Zemes iestāsies “tīrā Prāta” kundzības laikmets, kurā tiks atrisinātas daudzas jo daudzas sociālas problēmas).

Rakstā “Padomju inteliģence brīnuma meklējumos” Mitrohins drudžainos garīgos meklējumus 50. gadu otrajā pusē apraksta šādi:

Loģika, ar kuru padomju inteliģents šajā periodā sprieda par jaunu informāciju, bija aptuveni šāda: ja reiz par pilnvērtīgām zinātnes disciplīnām ir atzīta ģenētika un kibernētika, ko pirms tam partija oficiāli paļāja kā “viltus zinātnes”, atbalstu guvušas pirms tam padomju sistēmā neesošās disciplīnas socioloģija un dabas aizsardzība (ekoloģija), tātad futuroloģija, ufoloģija, astroloģija, “metodoloģija” un “zinātne par noosfēru” arī drīz izcīnīs atzīšanu... Ja eksistē elektronu skaitļojamā mašīna un cilvēks ir lidojis kosmosā, tad kāpēc lai nebūtu “mūžīgā dzinēja” un NLO.