Vai jūs domājat, ka cilvēks pēc dabas ir ļauns?

Nē.

Jānis Ziemelis, brīvdomātājs

Pirmais, kas man ienāk prātā: ko nozīmē pēc dabas? Ja domāts, ka šo ļaunumu ir ielicis kāds Konstruktors, tad noteikti nē, pamatojot to ar domu, kuru neesmu izdomājis pats: katra cilvēka būtība ir tīra un gaiša, bet ļaunums to piesārņo, un attīrīšanās no tā ir iespējama. Jo ļaunums nav nekas abstrakts, kas uzglūn ap stūri, bet lieta, kas tiek pakāpeniski izaudzēta pašā. Visātrākais veids, kā tas attīstās, ir tad, ja cilvēks sāk domāt tikai par sevi un it kā neviļus vairs nemaz nerēķinās ar citiem cilvēkiem. Pietiek ar to, ka cilvēks pāris reizes nenovalda dusmas, alkatību, atriebību — bet tās ir lietas, kurām ir tendence pieaugt, ja tās nesavalda. Šodien, skatoties uz to, kas notiek pasaulē, var atrast milzumu piemēru: pat ja atriebībai tiek atrasts eifēmisms “atmaksa”, būtība no tā nemainās. Pat nācijas, kuras ir pasludinājušas sevi par kristīgām, rāda publiskus dievkalpojumus, bet reālajā dzīvē rīkojas pēc citiem principiem, ar savu darbību pierādot to, ka dzīvo pēc Vecās Derības principiem, un pat vēl trakāk — atriebjoties desmitkārtīgi. Jo — ja paņemta acs vai zobs, tad otram arī var atņemt tikai to — ne vairāk! Man kāds paziņa pa internetu atsūtīja melnu jociņu: tur bija attēlota Afganistānas karte, kur nav kalnu, bet ir šoseja, kuras malās sasprausti McDonald’s karodziņi...

Ir lietas, kuras es nevaru izskaidrot cilvēka vienas dzīves ietvaros, pēdējā laikā gan mazāk nākas saskarties ar apgalvojumu, ka bērns piedzimstot ir tabula rasa — mēs redzam, ka ir nežēlīgi bērni. It kā var piemeklēt iemeslus: nelabvēlīga ģimene vai citi ārēji apstākļi, bet tikpat labi bērns var būt ļauns arī labvēlīgā ģimenē. Esmu pārliecināts, ka ļaunums nav augstākās varas lemts, bet cilvēka paša radīts negatīvas darbības ietekmē.

Jā.

Viestarts Gailītis, laikraksta Diena korespondents

Jā, ir ļauns, ja reiz dara ļaunu, un pamatojums ir elementārs: cilvēki gadu tūkstošiem darījuši ļaunas lietas, viņi vienmēr ir atraduši iemeslus ļaunumam. Īpaši labi tas padodas demokrātiskās pedagoģijas stilā, sakot — ja cilvēki būs turīgāki, izglītotāki, tad viņiem būs labāk, un šo cēlo mērķu labā nu tad tiek darīts viss iespējamais.

Tas, ka cilvēki tic kādam Radītājam, kas viņus sākotnē ir radījis kā labus, liecina par to, ka viņiem ir vajadzīgs ideāls, vadonis, vienojošs elements — labais, lai viss nesabruktu.

Nevar arī visu norakstīt uz sliktiem apstākļiem — ir taču izvēle un vienā un tajā pašā situācijā cilvēki rīkojas dažādi. Daudzos gadījumos cilvēki, kuri proponējuši labo, gaišo, svēto, sadzīvē ir bijuši nežēlīgi un — jā, ļauni pret saviem tuviniekiem.

Pat par praviešiem neviens nejautā, vai viņi bija labi, jautā — vai viņi bija patiesi? Arī svētie savulaik bijuši ļauni — cilvēki jau viņus kanonizē, ne dievi, bet cilvēku spēja spriest par labo un ļauno, kā zinām, ir subjektīva. Skaidrs ir tas, ko nevajadzētu darīt: nevajadzētu zagt, nogalināt, nevajadzētu pamest otru cilvēku nelaimē — tas it kā sen būtu zināms. Bet šīs patiesības neatspoguļo reālo, bet ideālo stāvokli. Redzams ir tas, ka cilvēkiem ar Kristus baušļiem ir zināmas problēmas — acīmredzot, tie nav saskaņā ar cilvēka dabu.