Vēl daži svarīgi notikumi ar meitenītēm

Es iepazinos ar meitenīti, kura interesējās par literatūru. Bez literatūras viņu saistīja arī tuvcīņa. Es rādīju viņai dažādus aizturēšanas paņēmienus, apspēlēdams arī situāciju, kad cilvēku saķer aiz krūtīm. Cīņas karstumā es gan piemirsu, ka viņa ir meitenīte, un tiešām saķēru viņu aiz krūtīm, bet uzreiz aprāvos. Tad mēs bučojāmies, un man likās, ka viņai ir ūsas, kā Staļinam. Skolā viņai vajadzēja uzrakstīt sacerējumu par kādu cilvēku, kas atstājis uz viņu iespaidu. Meitenīte uzrakstīja par mani un iedeva man izlasīt. Es teicu, ka tas ir pilnīgs sūds, nekādas kompozīcijas, nekādas struktūras un secības. Uz to viņa nez kāpēc atbildēja, ka viņai esot kauns izģērbties vīriešu priekšā. Es teicu, lai izģērbjas tepat uz vietas, agrāk vai vēlāk taču šī problēma būs jāatrisina. Viņa nevarēja tā uzreiz, minstinājās. Teicu: “Tagad vai nekad!” Viņa izģērbās līdz biksītēm, tiesa, palūdza, lai procesa laikā izeju no istabas, ko es arī izdarīju. Viņa teica, ka tagad jūtas daudz labāk, un izsacīja pateicību par šo seansu. Beigu beigās izrādījās, ka meitenīti neinteresē ne tuvcīņa, ne literatūra un patiesībā viņa vienkārši ir manī samīlējusies, ko es, protams, toreiz pat nenojautu. Pēc daudziem gadiem es meitenīti satiku un apvaicājos, vai izģērbšanās viņai bija palīdzējusi turpmākajā dzīvē. Protams, ne. Tagad viņa montē video, kaut arī neko nav lasījusi, pat Eizenšteinu ne.

Bija arī viena cita meitenīte, bet tā mācījās mūsu klasē un, kā man šķita, bija ļoti augstprātīga. Viņa grauza nagus un ādu ap nagiem, un tas visu pasliktināja. Mati meitenei bija sasieti rokas resnuma bizē, un mēs mēdzām viņu aiz tās satvert tā, ka meitenei kājas atrāvās no grīdas. Šo vingrinājumu sauca par “tarzānu”. Bize bija liāna. Reizēm es pēc stundām gāju viņai nopakaļ un grūstīju. Viņa lūdza, lai tak lieku viņu mierā, bet es uzskatīju, ka tas nav nopietni. Kādu dienu pa ceļam mājup mani pašu panāca viņas mamma. Noskaņojums viņai bija nopietns: viņa draudēja iemest mani upē un iet pie maniem vecākiem, ja nepārtraukšu vajāt viņas meitu. Iedomājos, ka laikam gan sākumā būtu pareizāk iet pie vecākiem un tikai pēc tam mest upē, bet viņa tiešām bija ļoti dusmīga, tā ka var jau cilvēku saprast. Bet mana vecmamma, uzzinājusi, ka mēdzu šādi uzvesties, uzrakstīja man veltītu audzinošu dzejoli, kurā nezināmu iemeslu dēļ manu situāciju saistīja ar trimdu un krieviem. Tagad bizes meitene ir kļuvusi par arhitekti, bet, vai viņa turpina grauzt nagus – tiešām nezinu. Nesen satiku, viņa teica, ka es esot bijis talantīgs, bet uz nagiem palūkoties diemžēl tā arī piemirsu.

Bērnībā mēs ar draugu Juri prātojām par dzimumu jautājumu, lai arī abi bijām vienlīdz apjukuši. Juri visvairāk interesēja, kā pāris saprot, ka abi grib seksu, – kā viņi par to paziņo viens otram? Jo, ja viens grib, bet otrs ne, var sanākt nelāgs pārpratums. Es piedāvāju šo situāciju imitēt, notēlojot vīru un sievu. Es biju sieva un mēģināju ar skatienu parādīt, ka gribu pāroties, un Juris jeb vīrs ar visiem spēkiem centās mani valdzināt. Tādu es viņu biju redzējis tikai vienreiz, kad viņš nomakšķerēja lielu līdaku un ļoti ar to lepojās. Vēl viņš lepojās, ka var apēst ābolu, atstājot tikai kātiņu. Meitenes mums abiem likās dīvainas, tomēr reiz Juris izteica drosmīgu pieņēmumu: “Bet ja nu viņas ir tādi paši cilvēki kā mēs?” Es atcirtu: “Kāpēc tad viņas izskatās citādi un krāso nagus un matus?!”

Pirms dažiem gadiem satiku uz ielas draugu Antonu nepazīstamas meitenes kompānijā. Vēlāk apvaicājos, vai viņiem ir attiecības. “Mēs pišamies,” Antons apstiprināja. Meitene, kā izrādījās, bija krievu valodas skolotāja. Kādā pasākumā es ar viņu sāku sarunāties, un mēs ātri vien nonācām līdz Gogolim. Mēs sēdējām kaktā, skatījāmies uz citu cilvēku kājām, un es teicu: “Kāpēc Nikolajam Vasiļjevičam Gogolim daiļradē nekad neparādās mīlas tēma?” Meitene paskatījās uz mani un stingri sacīja: “Es tevi izdrāzīšu.”

Reiz es biju precējies, jo man tika paziņots, ka vajag precēties. Iespējams, tāpēc, ka tobrīd jau dzīvojām kopā. Es nobrīnījos un sacīju, ka tad jau viņa kādā brīdī sagribēs ieviest kaķi un piekārt pie sienas tepiķi. Viņa atbildēja, ka precēšanās neko nemaina. Es biju līdzīgās domās, tāpēc aizgāju uz zagsu un uzrakstīju iesniegumu, mēģinādams sarunāt, ka nevēlos, lai ceremonijas laikā skan Mendelsona maršs. Es vispār nevēlējos, lai tur kaut kas skan. Taču tas nekādi nebija iespējams. Pēc tam zvanīja mamma un raudāja klausulē, teikdama, ka pēc gadiem ar mani notikšot tieši tas pats – ka mans bērns man nepateikšot, ka ir apprecējies. Arī mūsu kopdzīve tikai vairoja jautājumus un nesniedza uz tiem atbildes. Sieva ļoti pārdzīvoja, ka viņai esot pelēki zobi. Viņa mēģināja strādāt te šur, te tur, bet visos darbos viņai kaut kas nepatika. Vēl viņai visu laiku lūza zābaku papēži. Reiz viņa atveda man no Sanktpēterburgas šņabi, uz kura etiķetes bija attēlots ezers. Es uzreiz gribēju tajā ienirt kā ronis āliņģī, tādēļ steidzos uz virtuvi. Izņēmu no ledusskapja aukstu rasolu, noliku blakus lociņu bunti, atvēru grunduļu konservus un datorā ieslēdzu seriāla “Mentu kari” pirmo daļu, kur tēlo tas aktieris ar lielo degunu, un iegrimu ezerā, bet sieva nezināmu iemeslu dēļ uz mani apvainojās. Ar laiku viņa sāka dzīvot blakusistabā, nespēdama izturēt manu “brutālo enerģiju”, jo agrāk es tāds nebiju, bet ar laiku kļuvu. Viņa sēja matus zirgastē, bet es vienā brīdī konstatēju, ka šādi viņas galva izskatās pēc sīpola. Bet viņas gludā seja atsauca atmiņā citātu no “12 krēsliem”, kur vienam tēlam bija “seja, kas atgādināja gludi nomizotu rāceni”, tāpēc teicu, ka viņa atgādina rāceni. Sieva šīs atziņas ne tikai nenovērtēja, bet vēl pie katras izdevības indīgi pieminēja. Kādu dienu viņa sev uz sejas uzzīmēja melnas asaras, izdzēra pudeli šņabja un aizskrēja basām kājām pa asfaltu. Es to komentēju ar vārdiem: nepietiek ar to, ka tagad kājas vairs nevarēs atmazgāt, tās vēl var neatgriezeniski traumēt, streipuļojot pa abrazīvām virsmām. Es vienreiz biju Portugālē pie okeāna un pats pārliecinājos, ka tur var noiet veselu kilometru pa maziem akmentiņiem un tikai tad konstatēt, ka esi noberzis kājas līdz ceļgaliem, un neko tur vairs nevar darīt, nāksies visu atlikušo mūžu ubagot pie baznīcas. Arī šo viedokli sieva nesadzirdēja. Toties reizēm viņa reibuma ārprātā ķērās pie naža, un es nekad nespēju uztvert, kam tad viņa īsti grasās durt – sev vai kādam citam. Tad viņa trīcēja un skatījās tālumā.
Sievas vecāki bija rusofili ar ezoterisku ievirzi, runāja par Krievijas īpašo ceļu un par Blavatsku un klausījās Kinčeva pareizticības perioda dziesmas. Vēl viņi mīlēja runāt par sunīšiem un kaķīšiem, kas pastrādājuši kādas nešpetnības. Nu lūk, šie cilvēki nolēma organizēt manis atrādīšanu vecmammai, kuras vienīgā vēlme dzīvē bija redzēt mazmeitu apprecētu. Pēc vecmammas pārliecības kāzas varēja būt notikušas tikai tad, ja par tām bija saglabājusies fotogrāfiska liecība, citādi ne. Tad nu gājām uz fotosalonu bildēties. Izrādījās, ka cilvēki parasti precas uzvalkos. Bet man pat kurpju nebija, tikai šņorzābaki. Sievas tēvs vecmammai skaidroja, ka žaketes bildē neesot tādēļ, ka kāds to aplējis ar šampanieti – līksmība taču situsi augstu vilni! Vecmammu tas galīgi nepārliecināja. Viņa bija tādā šokā, ka gandrīz nokrita uz grīdas. Precēties bez uzvalka skaitījās slikta zīme. Kad ieradāmies pie vecmammas ēst gaļu (tur noteikti bija jāēd gaļa, citādi nedrīkstēja), uz galda jau stāvēja mūsu bilde bez žaketes, no bēniņiem tika nonests apputējis Gorbačova laika šņabis un visi dziedāja kara laika dziesmas. Vecmammai izrādījās taisnība: precēšanās bija slikta zīme, ar uzvalku vai bez. Drīz vien mēs izšķīrāmies, un naudas ziņā tas nez kāpēc izmaksāja krietni dārgāk nekā apprecēties.

Bet tas viss ir sīkums. Lūk, viens mans paziņa arī reiz iepazinās ar meiteni, un drīz vien šī meitene palūdza, lai viņš ar to izrīkojas kā ar suni. Kamēr samulsušais paziņa stāvēja un blisināja acis, meitene skaidroja, ka viņai tā esot svarīga dzīves sastāvdaļa. Kā vēlāk izrādījās, meitenes dzīvoklī bija gan suņu būda, gan bļodiņa, gan kakla siksna, tikai suņa nebija. Uzzinājis šādu informāciju, paziņa kaut kur nozuda un kopš tā laika vairs nav redzēts. Tostarp kāds bārmenis apgalvoja, ka dažs labs atsakās no alus pavisam, ja nav garantijas, ka uz glāzes uzrakstītais sakritīs ar saturu. Piemēram, ja rakstīts “Lāčplēsis”, bet ieliets “Tērvetes”, tad to nemaz nevar dzert. Bet vienai paziņai, kamēr viņa peldējās Lielupes peldvietā, kāds bija iekakājis krastā atstātajās biksēs, tādēļ viņa brauca mājup pusplika un domīga. Savukārt vēl vienai citai paziņai slimnīcas rindā blakus sēdošā tante ne no šā, ne no tā pateica: “Man galvā ir caurums.” Un pieliecās, lai parādītu. Paziņa gan izvēlējās neskatīties, bet tas neko nemaina.