“Viņi teica, ka manis nav. Bet šeit es esmu.”

Nedienas sākās 2016. gadā, kad tika noraidīts Žannas Pušēnas pases pieteikums. Viņa sadusmojās, taču nosprieda, ka pati droši vien aizmirsusi nokārtot kādus svarīgus dokumentus.

Pēc dažām nedēļām tobrīd 53 gadus vecā Pušēna apmeklēja ārstu savā pilsētā – Senžozefā Francijas dienvidaustrumos netālu no Lionas. Gan sieviete pati, gan viņas ģimenes ārsts bija izbrīnīti, kādēļ dators nepieņem viņas carte vitale jeb apdrošināšanas karti, kas dod piekļuvi Francijas valsts veselības sistēmai. Pušēna to norakstīja uz tehnisku kļūmi, tāpat kā to, ka aptieka prasīja no viņas par diabēta zālēm pilnu samaksu.

Šķita, ka tās ir tikai kārtējās kaitinošās sakritības, kas ik pa laikam jāpiecieš Francijas iedzīvotājiem, jo valsts ir bēdīgi slavena ar saviem birokrātijas piņķeriem. Šādi gadījumi, protams, sita pa nerviem, bet galu galā vienmēr tika atrisināti.

Bijusī uzkopšanas pakalpojumu uzņēmuma vadītāja pa īstam sāka raizēties tikai tad, kad, saņēmusi bankas izrakstu, atklāja, ka uzņēmuma konts ir pamatīgos mīnusos, kaut arī viņa bija iesniegusi bankā desmitiem čeku. “Es zināju, ka kontā naudai jābūt, bet tas bija tukšs. Tāpēc devos uz banku. Tā ir maza filiāle, es esmu viņu kliente jau 27 gadus, un tur visi mani pazīst,” viņa stāsta. “Iznāk direktors un saka: “Piedodiet, bet jūs neeksistējat!” Es viņam: “Bet kā? Re, kur es esmu, jūs taču mani pazīstat.” Viņš man saka: “Man nav izskaidrojuma tam, kas noticis. Bet ko lai es tur daru?” Žanna Pušēna viņu reģistros neuzrādoties, un uz šī vārda neesot neviena konta. “Visi šie konti bija slēgti, un viņš gribēja, lai atdodu atpakaļ čeku grāmatiņu, bet es atteicos. Kad devāmies projām, direktors man vēl iedeva aploksni ar iemaksu čekiem 14 000 eiro vērtībā. Viņš atvainojās un teica, ka nekā nevarot palīdzēt.

Tam nudien nebija nekāda izskaidrojuma. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu biju precīzi veikusi uzskaiti, turējusi kārtībā gan dokumentus, gan nodokļu kvītis. Man ir svarīgi, lai viss būtu savās vietās. Mans vīrs Pjērs Žans teica, ka visdrīzāk noticis kāds pārpratums ar dokumentiem – lai neuztraucoties, gan jau viss nokārtosies.”

Arī turpmākajos mēnešos Pušēna pamanīja dažādas dīvainas, kaitinošas lietas, bet bija pārliecināta, ka pie visa vainīga kāda datorā pieļauta kļūme. Viņa turpināja strādāt, vadīt auto, vēlreiz pieteicās pasei, iesniedzot vēl vairāk dokumentu. Bet 2017. gada oktobrī Pušēna saņēma atpakaļ savu pases pieteikumu, un uz tā bija rakstīs “ATTEIKTS” – bez jebkāda paskaidrojuma.

Vēlāk, tā paša gada 12. novembrī, viņu mājās ieradās divi tiesu izpildītāji ar ierakstītu vēstuli, kas bija adresēta Pjēram Žanam. Pušēna pat nenojauta, ka saņem dokumentu, kurš informē par viņas nāvi.

Tajā bija rakstīts, ka tiesas prāvā, kas saistīta ar viņas uzkopšanas biznesu, advokāts tiesai paziņojis, ka Pušēna mirusi 2016. gada februārī 53 gadu vecumā. Kaut kādā veidā šis nepārbaudītais apgalvojums – oficiālas miršanas apliecības nebija un nemaz nevarēja būt – bija izlaists cauri neapstrīdēts un nepārbaudīts.

Pušēna bijusi satriekta. “Man likās, ka noģībšu. Kā gan es varētu būt mirusi? Kā var būt tik vienkārši: kāds pateica, ka esmu mirusi, un tiesnesis viņam noticēja, pat neprasot miršanas apliecību?” viņa jautā. “Tas bija pamatīgs trieciens, tomēr mēs joprojām domājām, ka šis pārpratums drīz tiks atrisināts. Es aizgāju pie ārsta, saņēmu izziņu, ka esmu dzīva, un mēs devāmies uz Sentetjēnas pašvaldību pieteikt šo nelikumību. Bet tur mums atbildēja, ka cilvēku, kurš nav nomiris, neviens nevar atzīt par mirušu un tā vispār neesot viņu kompetence.”

Kopš tās dienas Pušēna ir aizvadījusi gandrīz trīsarpus gadus, cīnoties ar Francijas iestādēm, lai pierādītu to, kas ir acīmredzams ikvienam – viņas ģimenei, draugiem, kaimiņiem, arī vietējam mēram un pat tādam svešam cilvēkam kā es: viņa patiešām ir dzīva.