“Zavetkas” un cita proza

*

Ap 1970. gadu Jevgeņijs Šiferss mani iepazīstināja ar priesteri tēvu Dmitriju Dudko. Šis cildenais cietējs par ticību atnāca pie mums uz dzīvokli nokristīt manu meitu Jeļenu. Uz mājām atnāca tādēļ, ka par kristībām baznīcā zināja čekisti, tās tika fiksētas un varēja būt sekas. Es pats gan biju kristījies baznīcā pie tēva Aleksandra Meņa un, kā izrādījās, tiku paturēts acīs. Pēc tam es Dmitriju Sergejeviču pat uzaicināju uz teātra Современник izrādi – Edvarda Olbija “Balādi par skumjo krodziņu”, kurai biju mākslinieks. Tas, protams, bija muļķīgi. Pēc tam es pateicības uzplūdos izdarīju vēl lielāku muļķību, iedevu batjuškam palasīt “Bhagavadgītu”. Izlasījis viņš kautrīgi un smalkjūtīgi noteica, ka tas esot kaut kas pavisam cits. Un tomēr, kā izrādījās, mēs kļuvām draugi, kas viens uz otru paļaujas. Tas apstiprinājās dienā, kad milzīgā komunālā dzīvokļa garum garajā gaitenī pēkšņi atskanēja telefona zvans un priestera klusā balss:

– Serjoža, pasakiet Žeņam, ka pie manis bija kratīšana.

Es ar sirds trīsām apsolīju to izdarīt un sāku gaidīt Šifersu ierašanos. Viņiem nebija telefona, un viņi abi ar Larisu ļoti bieži un bez liekām ceremonijām nāca ciemos. Tomēr bija pauze...

Kad Žeņa atnāca, es, pirmajā brīdī pat neatcerējies batjuškas lūgumu, uzskatīdams, ka kratīšana ir bijusi un izbijusi, nekas jau vairs nav labojams, pastāstīju Šifersam par šo zvanu. Viņš man ļoti stingri pateica:

– KAD ZVANA PA TELEFONU UN LŪDZ PATEIKT, KA IR BIJUSI KRATĪŠANA, NEKAVĒJOTIES JĀBRAUC UN AR STEIGU JĀNODOD ŠĪ ZIŅA.

Es ļoti labi un uz visiem laikiem iegaumēju šo norādījumu, taču – diemžēl vai varbūt par laimi – vairs šādu lūgumu man dzīve nav izteikusi. Ļoti skumji.

^*

Rīta agrumā spēlēdams ar angli kārtis, ieskurbušais Atoss vispirms paspēlēja visu, ko vien varēja, pat d’Artanjana uzticēto karalienes dimantu. Pēc tam viņš, spēlēdams uz Grimo, zaudēto atguva. Galu galā, kad paspēlēti bija vairs tikai Bakingema dāvātie zirgi, viņš nolēma mitēties. Tomēr atguva vēl seglus – un tad gan nolēma rimties. Atguva, taču ne visu, ne līdz galam. Tāpat arī mums jebkurā darbā vienubrīd jāapstājas, tā arī neatrisinājušiem visus jautājumus. Es domāju, ka darbu nekad arī nevajag paveikt līdz galam, labāk ir nodot nepabeigtu.

Vēlāk no Hetas Janovskas uzzināju, ka arī Zālamana templis (vai, iespējams, Hēroda pēdējais templis) nav ticis pabeigts – un saskaņā ar tradīciju katrā ebreju namā un dzīvoklī kaut kam, kādai remonta vai vispār Nama celtniecības daļai jāpaliek nepabeigtai, šādi pieminot templi. Un tātad: LABU DARBU VAJAG NODOT, TAČU TAM JĀBŪT MAZLIET NEPABEIGTAM. Tas ir Atosa, ķēniņa Zālamana un Janovskas bauslis.

^*

Mūsu dzīves falstafs Savelijs Jamščikovs, kura darbnīcā mēs bezmaz diendienā pulcējāmies 70. un 80. gados, mēdza atkārtot kādu frāzi, ko viņš pat nemēģināja uzdot par savu. Kad pie viņa kāds ieradās ar dāmu un izrunāja vārdus: “Iepazīstieties, mana meitene!”, Savelijs jeb Savka, jo tā mēs viņu mīļi saukājām, ar visu savu raženo augumu pagriezās pret iepazīstinātāju, izlaboja viņu un izteica sakramentālo frāzi:

– Saproti, VECĪT, MANA VAR BŪT TIKAI SIEVA. MEITENES IR KOPĪGAS!

Labsirdīgi smaidīdams, Savka pavēstīja ienākušajam, ka jau šodien pat “kopīgā” meitene izrādīsies kādam citam meitene un lai viņš pat nedomā pretoties un cerēt, ka meitene aizies kopā ar viņu. Tas viss tika sacīts jokojot, taču nopietni. Tad Savelijs Vasiļjevičs, neciezdams plaģiātu, paskaidroja, ka šo frāzi esot izteicis kāds no Kino nama pleibojiem. Savādi, taču šī jautrā, taču taisnīgā frāze patika visiem – gan mūsu sievām, gan arī pašām meitenēm.