Rūgtās zāles

"Lietuva turpina iet savu ceļu. nevis prasot finansiālo palīdzību Starptautiskajam Valūtas fondam. Eiropas Komisijai un citām valstīm. kā to darīja Latvija. bet izlaižot valsts obligācijas. [..] Interesanti. ka. no vienas puses. Lietuvas valdība arī ir spiesta pieņemt smagus lēmumus par budžeta izdevumu samazinājumu un nodokļu pieaugumu. kā tas pašlaik notiek Latvijā. no otras puses. kaimiņvalsts piesaista ārējo finansējumu par daudz lielāku cenu. nekā Latvija. Tas ļauj Lietuvai saglabāt zināmu neatkarību savu lēmumu pieņemšanā. un. iespējams. veicina prātīgāku piesaistītā finansējuma izlietošanu."

Diena.lv. 2009. gada 7. oktobrī

Krīzes sākumā Latvijā daudzu progresīvo žurnālistu attieksme, izdzirdot par SVF palīdzību, bija ļoti atbalstoša. Beidzot tiks ierobežoti mūsu oligarhi Lembergs, Šlesers un Šķēle, un saprātīgu pārvaldību pārņems gudrie, taisnīgie un pieredzējušie Vašingtonas ierēdņi, noliekot mūsu valsti uz drošas un nekorumpētas izaugsmes takas. Lietuviešu reakcija bija pilnīgi pretēja: izdzirdot par SVF, tika nodibināta biedrība Žalgiris, kuras mērķis ir cīnīties par Lietuvas nacionālo neatkarību finansēs, SVF piesaucot kā galveno bubuli un par savas darbības mērķi izvirzot nepieļaut aizņēmumu no tā. Lai labāk izprastu lietuviešu viedokli, ir nepieciešama neliela atkāpe vēsturē.
SVF tika radīts pēc Otrā pasaules kara, laikā, kad pasaules valstis atkāpās no valūtu cietas piesaistes zeltam. Tā kā nauda bija zaudējusi savu dabisko daudzuma ierobežotāju, radās iespēja viegli drukāt jaunu naudu - vai nu kā kredītus privātpersonām, vai valsts aizņēmumus. Kredītu radītais pārliekais naudas daudzums izsauca pārlieku importa patēriņu, tā aizpludinot no valsts ārvalstu valūtas rezerves. Valūtas rezervēm izsīkstot, valsts vairs nespēja norēķināties ar ārzemniekiem, šādi apdraudot kreditorvalsts un tālāk visu starptautisko norēķinu sistēmu. Tāpēc bija nepieciešama organizācija, kas, izsniedzot neierobežota lieluma īstermiņa aizdevumus, nodrošinātu, ka visām valstīm vienmēr pietiek naudas savstarpējiem norēķiniem, un kas palīdzētu pārliecīgajiem tērētājiem nonākt pie ilgtspējīga patēriņa līmeņa. SVF darbības modelis krīzes laikā ir ļoti vienkāršs. Tas tika izveidots 50. gados ekonomista Polaka vadībā un pamatos nav mainīts arī vēl šodien. Polaka modeļa pamatideja ir, ka pārlieku importa patēriņu var noslāpēt, samazinot valsts bagātību. Jo nabagāka valsts, jo mazāk tā patērēs importu, tā nonākot pie ilgtspējīga patēriņa. Patēriņu var samazināt, vai nu drastiski apgriežot budžetu, kas noved pie mazākiem ienākumiem iedzīvotājiem un padara valsti nabagāku (iekšējā devalvācija jeb fiskālā pielāgošanās), vai, nemainot budžetu, bet devalvējot valūtu (ārējā devalvācija jeb monetārā pielāgošanās). Starplaikā, kamēr valsts vēl no bagātas nav kļuvusi par nabagāku un patērē pārāk daudz importa, tai tiek izsniegts SVF aizņēmums, lai varētu apmaksāt importu. Laikā, kamēr valsts no nabagas atkal nav kļuvusi bagāta, lai varētu norēķināties ar ārvalstu kreditoriem, kas iepriekš radīja pārliekā patēriņa bumu, tiek izsniegta otra aizdevuma daļa. Tas, apvienojumā ar dažiem vispārīgiem indikatoriem, arī ir viss SVF darbības modelis.
Kā to atzina pats Polaks, SVF nedomā, piemēram, kā radīt ilgtspējīgu rūpniecību. SVF nerūpējas par valsts attīstību. Tās mērķis nav aizdot, piemēram, Latvijas rūpniekiem jaunu iekārtu iegādei, jo šādu iekārtu iegāde īstermiņā novestu pie palielināta importa, kas ir pretēji SVF mērķim maksimāli īsā laikā nodrošināt importa kritumu. Tāpēc arī dažu Latvijas uzņēmēju un politiķu runas par SVF naudas izlietošanu ekonomikas attīstībai vai sildīšanai ir vai nu nezināšana, vai populisms.
Protams, šādi formulēta, SVF programma izklausās skarba, tāpēc, lai programmu padarītu plašāku un pieņemamāku sabiedrībai, SVF gadu gaitā uzsāka pievienot tai “strukturālās reformas”, kuru mērķis ir uzlabot palīdzību saņemošās valsts ekonomiku ilgtermiņa pelnītspēju. Diemžēl skolu skaita samazinājuma ietekmi uz ekonomiku, slimnīcu reformas utt. nevar viegli un ērti iekļaut ekonometriskajos modeļos, tāpēc SVF to nemaz nedara. Lielākoties SVF pat neizstrādā strukturālo reformu priekšlikumus, pārņemot tās gatavas no citas Vašingtonā bāzētas valsts aģentūras - Pasaules Bankas.
Bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists, Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Štiglics kritizē SVF, uzsverot, ka tā piekoptā politika atbalsta tikai ārvalstu bankas, kas pirms krīzes aizdeva valstij naudu. Štiglics ir īpaši neapmierināts ar to, ka SVF mērķi (samazināt ekonomiku) bieži ir pretēji Pasaules Bankas mērķim (palīdzēt attīstības valstīm), jo, protams, Pasaules Banka vēlas investēt labklājības pieaugumā, bet SVF - novērst importu. Tāpēc bieži ir sanācis, ka SVF prasību dēļ ir tikušas slēgtas valsts labklājībai vitāli svarīgas programmas un strukturālās reformas ir izrādījušās vien kosmētisks izskaistinājums.
SVF nevajag demonizēt, bet es domāju, ka nav arī nepieciešams to idealizēt. Kā reiz piezīmēja kāds asprātis: A klases augstskolu A studenti strādā Volstrītā, B studenti taisa paši savu biznesu, bet C studenti dodas uz SVF un valdību - kur darbs ir nesalīdzināmi zemāk apmaksāts, bet skaidrāks un vienkāršāks.
Lietuva zina, ka, ja tai nāksies aizņemties no SVF, tad tai rokas būs sasietas un nebūs iespēju sildīt ekonomiku un ieguldīt attīstībā, gluži tāpat, kā šādu iespēju šobrīd nav Latvijai. Tāpēc tā izvēlas aizņemties ar augstāku procentu likmi ārpus SVF, cerot rast labāku balansu starp nepieciešamību samazināt ekonomiku un nodrošināt tās izaugsmi ilgtermiņā. Cik tālu tas viņiem izdosies, ir atklāts jautājums, jo jebkurā gadījumā ekonomika būs strauji jāmazina. Šābrīža ekonomikas problēmas galu galā nav SVF radītas; SVF ir tikai rūgtas zāles to ārstēšanai.