Salauzt kājas jeb Nepieciešamie pasākumi

Oļegs Kalugins (1934) gadus divdesmit vadīja Valsts drošības komitejas izlūkdienesta slepeno darbību ASV, vēlāk kļuva par VDK Pirmās pārvaldes “K” (ārējās pretizlūkošanas) nodaļas priekšnieku un tuvu stāvošu personu PSRS valdības augstākajām aprindām. Pirmajā desmitgadē pēc PSRS sabrukuma Kalugins bija Krievijas Domes deputāts un bieži uzstājās gan vietējās, gan ārzemju auditorijās ar kritiskiem referātiem par savu bijušo darbavietu. Savukārt pēdējos gandrīz 15 gadus Kalugins vadījis plašā savrupmājā ar dārzu ASV Merilendas pavalstī netālu no Vašingtonas. Viņš turpina lasīt lekcijas ieinteresētiem klausītājiem, sniegt neskaitāmas intervijas (parasti par maksu) un darboties Vašingtonas Spiegu muzeja valdē. Par savu pagātni Kalugins runā atklāti un, šķiet, ar to pat lepojas. Sarunā viņš bieži jauc PSRS ar Krieviju, iespējams, nesaskatot starp tām atšķirību. Kalugins apgalvo, ka amerikāņu iestādēm nav uzrādījis nevienu VDK aģentu (“tikai tos, kuri amerikāņiem jau bija zināmi”), un ir vairākkārt izteicies, ka nodevējus viņš nicina. Sevi viņš neuzskata ne par nodevēju, ne pārbēdzēju.

Mēs intervējām Oļegu Kaluginu šā gada 17. aprīlī. Intervija galvenokārt bija paredzēta kā konteksta materiāls Mistrus Media topošajai filmai “Cilvēki no nekurienes”, un tas arī noteica jautājumu ievirzi. Tomēr mūsu runīgais sarunbiedrs atklāja arī daudz ko tādu, kam ar filmu varbūt nav tieša sakara.

I. L.

Rīgas Laiks: Jūs Amerikā palikāt pēc tam, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi. Taču 70. gados palikt Amerikā nozīmēja pavisam ko citu. Tajā laikā jūs bijāt Maskavā un vadījāt VDK Pirmās pārvaldes Pretizlūkošanas nodaļu, un par šādiem palikšanas gadījumiem tika ziņots tieši jums.

Oļegs Kalugins: Jā, tādu gadījumu nebija nemaz tik maz, bet man ziņoja par visiem.

RL: Bet cik tādu bija?

Kalugins: Nu, precīzu skaitu es nevarēšu nosaukt. Bet ar katru konkrēto lietu mums bija jānodarbojas. Tiesa, juridiskie lēmumi – cik gadus kuram par to iedot vai kā citādi sodīt – tika pieņemti jau citās instancēs. Mums vienkārši bija jāizpēta, kas noticis, un jāsniedz centram informācija, kura pēc tam varētu noderēt attiecīgajiem mērķiem.  

RL: Varbūt jūs tomēr varētu sīkāk aprakstīt visu procesu. Jums tātad ziņo, ka tāds un tāds ir pārbēdzis. Kas notiek tālāk?  

Kalugins: Viss bija atkarīgs no... te tādi divi momenti. Ja pārbēga vienkāršs padomju pilsonis, kurš atradies īslaicīgā komandējumā – nu, pāris nedēļas ārzemēs –, tad tas mani faktiski neuztrauca. Par to bija jāatbild tiem, kuri bija viņu izlaiduši. Toties, ja pārbēdzējs bija cilvēks, kurš pastāvīgi strādāja ārzemēs – vēstniecībā, par žurnālistu vai militārajā sfērā ASV vai kādā citā valstī –, tādā gadījumā par notikušo bija jāatbild man un man bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai šo briestošo vai jau nobriedušo skandālu kaut kā nolīdzinātu, vai arī jāizvēlas pavisam cits ceļš. Bija pavisam nesimpātiski ceļi, kad bēgļus notiesāja uz nāvi, un valsts drošības orgānu uzdevums bija viņus ārzemēs atrast un izpildīt padomju… likt viņiem saņemt taisnīgu sodu.

RL: Bet ja pārbēga VDK aģents?

Kalugins: Tad viņš pavisam noteikti bija jāatrod un viņam jāizpilda nāvessods.

RL: Vai tā kādreiz noticis arī Savienotajās Valstīs? Ka atrod un izpilda?

Kalugins: Visur ir izpildīts, taču vienīgā valsts, kur padomju varas iestādes nav veikušas nevienu politisku slepkavību, ir Amerikas Savienotās Valstis.[1. Acīmredzot Kalugins runā tikai par pēckara laikiem. 1938. gadā, piemēram, Vašingtonas viesnīcas numurā tika nošauts NKVD pārbēdzējs Valters Krivickis.] Starp citu, te man ir viena pirms septiņiem gadiem iznākusi grāmata, kurā ir runa par pārbēdzējiem, un tur pieminēts arī mans uzvārds. Par profesionāliem jautājumiem sarunājas viens izbijis VDK priekšnieks un ASV Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) priekšnieks – saruna notiek ASV. Amerikānis saka – bet kā tad tā? Nogalināts viens, nogalināts otrs, nogalināts vēl tas tur… Ļitviņenko, vēl citi kaut kādi, – kā tad Kalugins palicis dzīvs? Un augsti stāvošais padomju priekšnieks atbild: “Ja viņš dzīvotu Eiropā vai kādā citā zemē, tad sen jau būtu pagalam.” Bet Amerikā, ziniet, slepkavības… mēs to vienkārši nedarām. Es zinu pavisam droši, ka Savienoto Valstu teritorijā nav notikusi neviena politiska slepkavība, ko būtu pastrādājis padomju vai krievu izlūkdienests. Neviena.  

RL: Un kāpēc tad tā?

Kalugins: Nu, laikam taču tāpēc, ka tā ir varena lielvalsts, un, ja tā uzzinās, ka tās teritorijā kāda ārvalstu valdība veic noziedzīgas darbības, nodarbojas ar cilvēku slepkavošanu, tad par to var nākties dārgi samaksāt, tā var kļūt par nopietnu starptautisku problēmu, kur Savienotās Valstis varētu ņemt visnotaļ aktīvu dalību. Turpretim Eiropa ir pavisam kas cits. Eiropa – ar to nav nekādu problēmu. (Smejas.) Lūk, jums atbilde.

RL: Un kāda bija apiešanās ar pārbēdzēju ģimenēm? Viņus sauca uz VDK, vai ne?

Kalugins: Jā, protams, sauca uz VDK, centās noskaidrot bēgšanas iemeslus. Mēģināja noskaidrot, vai ģimenes locekļi kaut kā līdzdarbojušies vai vismaz bijuši līdzzinātāji. Ja zināja, tad kāpēc neziņoja? Tādā gadījumā viņi paši varēja kļūt par vainīgajiem un nokļūt cietumā. Proti, padomju laikos procedūra attiecībā pret pārbēdzējiem un arī pret viņu tuviniekiem, kas bija palikuši Krievijā, bija ļoti cietsirdīga.

RL: Vai bija kāda noteikta procedūra, kurai jūs sekojāt, vai katrs gadījums tika risināts individuāli?

Kalugins: Vienmēr bija individuāla pieeja. Pieņemsim, aizbēdzis tirdzniecības flotes jūrnieks – atradies kaut kur Klusajā okeānā un nav atgriezies no brīvsoļa krastā. Nu, tā ir Dzimtenes nodevība. Bet tādi gadījumi… Nu, bija mazi skandāliņi tajās iestādēs, kuras viņu bija nosūtījušas uz ārzemēm, taču tam nebija nekādu īpašu seku, nemaz nerunājot par slepkavībām. Viņš vienkārši skaitījās norakstīts, nevajadzīgs, tā sakot. Nosodīja VDK darbiniekus, kuri viņus bija atlasījuši un izlaiduši. Nu, kāpēc jūs to pieļāvāt, tiešām nezinājāt?! Lūk, viņiem tad drīzāk iznāca ciest, bet pats bēglis jau atradās brīvībā, un viņam nebija īpaši no kā baidīties. Visi viņi gan baidījās, bet lieki. Meklēja tikai tos, kuri bija pastrādājuši noziegumu un kuru rīcība nozīmēja, teiksim, padomju valsts pazemošanu vai bija drauds tās drošībai. Tas varēja būt arī tikai kaitējums valsts reputācijai. Bet, kad mums Eiropā pārbēga viens baletdejotājs[2. Runa, jādomā, ir par Rudolfu Nurejevu (1938–1993), kurš pārbēga 1961. gadā viesizrāžu laikā Parīzē, lai gan Kalugins minēja Mihaila Barišņikova vārdu. Barišņikovs, kā zināms, pārbēga 1974. gadā, kad Hruščovs jau bija miris.], bija jautājums, kā viņu sodīt. Viņš taču it kā pārstāvēja padomju kultūru – cilvēks ar vārdu… Un es atceros, ka Ņikita Sergejevičs, proti, Hruščovs, atmeta ar roku: “Nu, pats lielākais – salauziet viņam kājas, bet ne vairāk.” (Smejas.) Viņš ar to gribēja teikt: atņemiet viņam profesionālās spējas. Salauziet kājas! (Smejas.)

RL: Bet neizdevās?

Kalugins: Nē.  

RL: Ar ko vēl nodarbojās nodaļa “K”?

Kalugins: Četras galvenās funkcijas. Pirmā – iefiltrēties visos ārzemju izlūkdienestos, pretizlūkošanas un policijas organizācijās. Visā pasaulē. Proti, lai tur būtu savi cilvēki. Avoti. Nu, pirmajā vietā, protams, bija Savienotās Valstis, otrā – Eiropa, tālāk visas pārējās valstis. Otra misija bija nodrošināt to padomju pilsoņu drošību, kuri uzturas ārzemēs. Vispirmām kārtām nepieļaut, ka viņi pārbēg uz Rietumiem. Dažu cilvēku uzvedībā atzīmēt momentus, kuru dēļ viņi varētu kļūt par šantāžas upuriem. Piemēram, ja viņi uzpērk kādas preces, lai pārdotu tālāk. Tolaik taču preču trūkuma dēļ daudzi Rietumos sapirkās preces lielos daudzumos, lai pārdotu Krievijā par augstām cenām. Praktiski visus padomju pilsoņus, kuri atradās ārzemēs, tādā vai citādā veidā uzraudzīja VDK.  

RL: Ko tas īsti nozīmē?

Kalugins: Tas nozīmē – kontrolēt jebkādus soļus, kādus varētu spert, sevišķi jau tos, kas skar padomju varas intereses, tos, kuri varētu iedragāt šīs intereses, vai arī tādus, kas varētu padarīt ievainojamu kādu cilvēku, kurš varētu krist par upuri šantāžai vai kādām nedraudzīgām darbībām no vietējās varas puses. Lūk, visus šos elementus fiksēja un kontrolēja padomju… Es personīgi vadīju vienu no dienestiem, kas to visu pārraudzīja ārzemēs.