Saldi rūgtā priekšrocība

“Krievi ir pozitīvs Latvijas resurss. Mums nav naftas, bet mums ir krievi. Un tas ir vairāk. Ja mums ir labas attiecības ar mūsu krieviem, mums ir labas attiecības ar Krieviju. Vienmēr. Tā ir atslēga tirdzniecībai ar Austrumiem, kas nesusi Latvijai turību kopš vikingu laikiem un varbūt agrāk. Latvijas krievi ir mūsu priekšrocība, salīdzinājumā ar Igauniju, Lietuvu vai Somiju.”

Sandris Točs, portāls Diena.lv, 2010. gada 19. jūlijā

Priekšvēlēšanu laikā partiju propagandisti kļūst mazliet līdzīgi senās Grieķijas Delfu orākula pareģei Pītijai. Saelpojušies gaidāmā tautas gribas izvirduma garaiņus, tie pareģo nākotni mīklainās līdzībās un simbolos, kuru izskaidrošana paliek tikai paša skaidrotāja ziņā. Līdzīgi Delfu orākulam, arī viņu vīzijas nevar nedz apstrīdēt, nedz arī lūgt tās konkretizēt. Tās var vienīgi pieņemt kā kādas pārpasaulīgas gudrības zīmi, kurā katrs no mums var mēģināt sazīmēt kādu nākotni.

Ja augšminēto vārdu autors neatrastos priekšvēlēšanu skurbuma varā, viņam gan varētu uzdot dažus jautājumus. Piemēram, vai sabiedrības integrāciju un “saskaņu” patiešām var veicināt, kultivējot ilūziju, ka visi Latvijas krievi noteikti domā par Krieviju, jūtas piederīgi Krievijai un bauda Krievijā kādas īpašas privilēģijas? Un: ja pat Latvijas krievvalodīgo partijas propagandists publiski identificē šo kopienu ar Krievijas ietekmi Latvijā, vai kāds drīkstētu apvainoties, ka krievvalodīgos te bieži uzskata par piekto kolonnu? Turklāt ar šādām runām tiek liets ūdens arī uz pretējās puses radikāļu dzirnavām, kuru viedoklis par krievvalodīgās minoritātes un Krievijas attiecībām mats matā saskan ar Toča pausto. Taču Pītiju, kā atceramies, nebija pieņemts kritizēt. Tādēļ nekritizēsim arī Toču, bet gan mēģināsim tulkot viņa vīzijas, cik nu tas būs mūsu spēkos.

Par tēmu “Latvijas krievvalodīgie” pēdējo divdesmit gadu laikā ir kultivēti divi politiski mīti, abi vienlīdz aplami savā vienpusībā. Pirmais no tiem ir mīts par “pazemotajiem un apvainotajiem”, kuru daudzina vairums krievvalodīgo politiķu. Šis mīts cenšas norobežoties no padomju koloniālisma pagātnes un mēģina stilizēt Latvijas krievvalodīgos kā kaut kādu “vecās” Eiropas demokrātisku minoritāti, apmēram kā zviedrus Somijā vai frīzus Vācijā, kuru nez kādēļ apspiež “briesmīgie šovinisti” latvieši. Otrs ir latviešu politiķu kultivētais mīts par “piekto kolonnu”, saskaņā ar kuru krievvalodīgo minoritāte Latvijā ir konsolidēts un augstākā mērā politizēts veidojums ar vienu mērķi – izkalpoties Krievijai un iznīcināt Latviju kā neatkarīgu, nacionālu valsti.

Objektīvi ņemot, abi šie mīti ir vienlīdz aplami. Tomēr tie līdz šim ir pietiekami veiksmīgi kavējuši uzdot jautājumu par krievvalodīgās minoritātes reālo veidolu un vietu Latvijas sabiedrībā. Pirmkārt, Latvijas krievvalodīgie ir ļoti dažādi. Otrkārt, par spīti vienas daļas politiskai izolācijai, viņi dažādos veidos ir iekļāvušies Latvijas sabiedrībā, mijiedarbojas ar to un veido šās sabiedrības dzīvi kopīgi ar citām grupām.

Paraudzīsimies uz krievvalodīgo ekonomisko situāciju Latvijā. Vispirms, salīdzinot ar citu Eiropas minoritāšu stāvokli, krievvalodīgie Latvijā salīdzinoši maz cieš no ekonomiskas diskriminācijas. Tiesa gan, vidējā Latvijas krievvalodīgā iedzīvotāja ienākumu līmenis pirms dažiem gadiem patiesi bija par 5–10 % zemāks par vidējā latvieša ienākumu līmeni. Tas ir saistīts ar vairākiem apstākļiem. Daudziem krievvalodīgajiem pilsonības un valodas problēmu dēļ nav bijušas pieejamas darbavietas valsts sektorā; ievērojams skaits krievvalodīgo dzīvo Latgalē, kura pati par sevi ir ekonomiski depresīvs reģions. Taču, ja uzmetīsiet aci Latvijas miljonāru saraksta augšgalam, jūs ievērosiet ļoti izteiktu krievvalodīgu personu pārsvaru. Secinājums ir vienkāršs: krievvalodīgo kopienā ienākumu noslāņošanās ir lielāka nekā Latvijas sabiedrībā vidēji. Tādēļ runāt par to, ka visiem Latvijas krievvalodīgajiem būtu vienas un tās pašas ekonomiskās intereses, ir diezgan greizi.

Protams, abām kopienām Latvijā ir savas “ekoloģiskās nišas”. Latvieši dominē zemniecībā, valsts pārvaldē, izglītībā; krievvalodīgo tradicionālās nozares ir rūpniecība, transports, tranzīts, daļēji arī celtniecība. Krievvalodīgie Latvijā ir proporcionāli vairāk pārstāvēti privātajā sektorā, latvieši – publiskajā. Šīs nišas rada arī atšķirīgas intereses attiecībā uz ārpolitiku. Ļaudis, kas ir ieinteresēti savu rūpniecības produktu tirgos Krievijā vai kravu tranzītā caur Latviju, protams, būs ievērojami vairāk ieinteresēti labās attiecībās ar šo valsti. Taču tas nenotiek tādēļ, ka šie cilvēki ir krievi, bet gan specifiskās darba dalīšanas dēļ, kuras saknes pa daļai ir meklējamas padomju laikā, pa daļai – neatkarīgās Latvijas publiskā sektora politikā, dodot priekšroku pamatnācijas kadriem. Tāpat personāla atlases speciālisti reizēm norāda, ka krievvalodīgā jaunatne reizēm mēdz būt motivētāka, atvērtāka pasaulei un gatavāka uzņemties ar ceļošanu saistītus darbus nekā pamatnācijas jaunieši. Taču arī šā fenomena saknes visdrīzāk ir meklējamas nodarbinātības struktūrā, nevis jauniešu krieviskajā identitātē. Protams, ka jaunietis, kurš savu nākotni saista ar siltu un stabilu vietiņu valsts pārvaldē, būs krietni mazāk ieinteresēts ārvalstu tirgos par kādu, kurš orientējas uz privātu biznesu rūpniecībā vai tranzīta jomā.

Vēl kāda ideoloģiska klišeja ir saistīta ar “milzīgo” ekonomisko ieguvumu Latvijai no labām attiecībām ar Krieviju, kurš it kā ļaušot Latvijai momentā uzplaukt. Protams, šeit ir kaut kādas neizmantotas rezerves. Taču, raugoties pētnieciskā perspektīvā, Latvijas tirdzniecība ar Krieviju līdz šim neuzrāda nekādus būtiskus iztrūkumus. T.s. sagaidāmās tirdzniecības (predicted trade) indekss starp abām valstīm faktiski atbilst reālajai situācijai. Tādēļ ticība no Kremļa labvēlības sagaidāmajai leiputrijai nav vienkārši ideoloģiski bīstama – tā ir arī aplama.

Pēc dažādo “tautiešu” programmu iedarbināšanas (cik noprotams, drīz sāksies pat to oficiāla reģistrācija) kādam patiesi varētu rasties priekšstats, ka Krievija pastiprināti pauž etnisku solidaritāti ar ārvalstīs dzīvojošajiem krieviem. Taču šāds uzskats ir diezgan nepilnīgs. Visa šī tautiešu būšana patiesībā ir politizēts pasākums nolūkā izdarīt spiedienu uz “tuvo ārzemju” valdībām, nevis rūpes par visas pasaules krieviem. Tam, savukārt, ir dziļākas saknes. Krievu nacionālā identitāte nekad nav bijusi īpaši saistīta ar etnisku solidaritāti tādā nozīmē, kā, teiksim, ārzemēs dzīvojoši armēņi, ebreji, poļi, arī (t.s. “vecās” trimdas) latvieši palīdz viens otram kopīgās etniskās piederības dēļ. Krievu identitāte lielā mērā nav etniska, bet gan impēriska – ne tajā nozīmē, ka viņi par katru cenu vēlētos kaut ko iekarot, bet gan tajā, ka krievu identitāte redz sevi kā universālu “normalitāti” (sk. interviju ar kolēģi Juri Rozenvaldu iepriekšējā RL numurā), kura paceļas pāri atsevišķajām etniskajām grupām. Līdz ar to runas, ka pietiek būt krievam, lai izpelnītos Krievijas biznesa priviliģētu attieksmi, ir visai dīvainas. Tiesa, ir gan vispāratzīts fakts, ka krievi, līdzīgi dienvideiropiešiem un aziātiem, ļoti ciena personiskas attiecības, nevis formālas institūcijas, likumus un noteikumus. Tādēļ arī Jaunais vilnis ir gada galvenais notikums Latvijas biznesam: arī šeit pie glāzītes veidojas sadarbība personisku kontaktu (un krievu valodas), nevis kāda abstrakta “krieviskuma” dēļ.

Taču, ja tas nu tiešām ir īstais veids, kā veicināt Latvijas ekonomiku, tad gan Točam būtu jāsaka skaidri: “Latvijas priekšrocība ir ļaudis, kuriem joprojām ir saglabājušies “gali” ar Kremļa čekistiem un tiem lojālām biznesa aprindām.” Un nav ko te izrunāties par “krieviem”. Kāds var vēl apvainoties...

Visbeidzot, Pītijas pareģojumi mēdz būt patiesi, viņai pašai to neapzinoties. Īsti vietā tas būtu sakāms attiecībā uz “vikingu laiku” piesaukšanu. Tiesa, vikingu laikos notika daudzas labas lietas. Taču vēlāk, pēc Kijevas un mongoļu perioda, Krievzemē iestājās Maskavas periods, kurš lika pamatus tam valstiskumam, kurš Krievijā ir izdzīvojis līdz pat mūsu dienām – caur cara patvaldību un PSRS partijvalsti līdz pat šodienas Putina–Medvedeva telekrātijai. Tieši Maskavas periodā tika izveidota pārvaldes sistēma, kura nenošķir politisko varu no ekonomikas, neieredz privātīpašumu un neatkarīgu tiesu, “centra” nekontrolētu tirgošanos ar ārzemēm uzskata par valsts nodevību, un tamlīdzīgi. Atcerēsimies kaut vai Novgorodu, kuru Ivans III 1480. gadā nolīdzināja līdz ar zemi tikai tādēļ, ka šī pilsētvalsts bija uzdrošinājusies piederēt Hanzai un tirgoties visā Baltijas reģionā. Īsi sakot: reģiona ekonomiskā integrācija patiesi būtu vēlama. Taču tās lielākais ienaidnieks izsenis ir bijusi pati Krievijas valsts. Tādēļ vikingu laiku piesaukšana ir īsti vietā – tā dod pareizu mājienu par tuvināšanās priekšnoteikumiem.