Atmiņa klūp pār vēstures drupām

Eiropa ir nogurusi no atcerēšanās. 21. gadsimta otrās desmitgades beigās Eiropa ir nogurusi atcerēties holokaustu, nacionālisma un komunisma ideoloģiju izraisītos karus un genocīdus, koloniālismu, dažādu sociālu un etnisku grupu izstumšanu un diskrimināciju. Šis nogurums šķiet pāraudzis atklātā nepatikā pret smagām, sarežģītām un apsūdzošām atmiņām, un šāda atcerēšanās tiek kritizēta, pārkāpjot desmitgadēm ilgas tradīcijas un politkorektuma robežas. Vācijā labējie politiķi atklāti sauc memoriālu nogalinātajiem Eiropas ebrejiem Berlīnē par nevēlamu “kauna pieminekli”; Francijā labējo prezidenta kandidāte noliedz franču līdzdalību ebreju deportācijās nacistu okupācijas laikā; Krievijā pārveido gulaga muzejus, mīkstinot to vēstījumu, un valsts vara par ārvalstu aģentiem sauc organizācijas, kuras pēta Staļina režīma noziegumus; Polijas labējā valdība ir atlikusi Otrā pasaules kara muzeja atklāšanu Gdaņskā, jo tā saturs tai nav licies pietiekami patriotisks; bet Lielbritānijā Breksita atbalstītāji, svinot uzvaru, daudzina Britu impēriju, aizmirstot koloniālās varas veiktās pārestības pret tautām Āzijā, Āfrikā un Okeānijā. Negatīvās atmiņas par pagātni daļai Eiropas sabiedrības šķiet pārmērīgi smaga nasta, no kuras būtu beidzot jāatbrīvojas, bet atcerēties jāļauj tikai to, kas noteiktu nāciju vai valsti parāda labā gaismā.

Nogurums ir krājies jau kādu laiku. Vēl pirms labējo populistu popularitātes straujā pieauguma Eiropā un viņu ierosinātās pagātnes pārvētīšanas viena no pasaulē vadošajām kolektīvās atmiņas pētniecēm Aleida Asmane¹ 2013. gadā publicēja grāmatu “Jaunā nepatika pret atmiņas kultūru: Iejaukšanās”², kura drīzumā tiks izdota arī latviešu valodā. Daži no jautājumiem, ko Asmane skar grāmatā: ko 21. gadsimta vāciešiem iesākt ar savu atmiņu kultūru, ņemot vērā gan Vācijas apvienošanos un to, ka jāatceras ir ne vien nacistu, bet arī Austrumvācijā pastrādātie komunistu diktatūras noziegumi, gan arī imigrāciju, kuras rezultātā ne visi iedzīvotāji ir nacistu režīmā dzīvojušo pēcteči? Vai, mainoties mums, mainās arī atmiņas? Visbeidzot, ko iesākt ar upuru konkurenci, piemēram, starp nacistu un staļiniskā režīma noziegumu upuriem?

Aleidas Asmanes skats uz kolektīvo atmiņu nav vērsts tikai no 20. gadsimta traumatisko pieredžu skatpunkta. Viņa savu zinātnisko darbību sāka kā 16.–18. gadsimta britu literatūras pētniece un atmiņas pētniecību ir balstījusi sava vīra, ēģiptologa Jana Asmaņa, izveidotajā kultūratmiņas teorijā. Kopā viņi ir gājuši savu, no pārējās kolektīvās atmiņas pētniecības tradīcijas atšķirīgu ceļu, dodot iespēju mūsdienu un 20. gadsimta nogales kolektīvās atmiņas fenomenu vērtēt vairākus gadsimtus ilgā Eiropas atmiņas kultūras perspektīvā.

_{Gustavs Strenga}

Rīgas Laiks: Es gribētu iesākt mūsu sarunu ar bērnišķīgu jautājumu: kur atrodas atmiņas?

Aleida Asmane: Hm, tas ir ne tikai bērnišķīgs, bet arī ļoti... pamatots jautājums. Jā... kur tās ir, kur mīt mūsu atmiņas?

RL: Jā.

Asmane: Jā. Tad lūk, neirozinātnes sacītu: mēs skaidri zinām, ka šeit, smadzenēs, noteikti savienojumi un sinapses, tās tur attīstās, tiek glabātas un atkal no jauna iedarbinātas, tas ir tāds tīkls, kurā faktiski ieķeras atmiņas. Tomēr iespējams arī cits skatu punkts, no kura tas netiek apšaubīts, taču izteikts jutekliskāk...

RL: Jā.

Asmane: ...Marselam Prustam ir teikums: “Rokas un kājas ir pilnas aizmigušām atmiņām.”

RL: Kā, lūdzu? Kājas un...

Asmane: Kājas un rokas. “Rokas un kājas”, galu galā viņš saka: ķermenis ir cietums...

RL: Vieta.

Asmane: ...vieta, aizmigušu atmiņu cietums, un ir jautājums, vai šīs atmiņas tiek uzmodinātas un nogādātas līdz apziņai; varbūt lielākā daļa paliek guļam ķermenī? Un mēs paši zinām: ja nav tā saucamā “trigera”, izraisītāja, kas tās uzgumda, tad mēs šīs atmiņas nekad neiedarbināsim. Ļoti daudzas mūsu atmiņas paliek neiedarbinātas, paliek neapzinātas, un tas, ka mēs atceramies daudz, daudz vairāk nekā zinām, ka atceramies, ir ļoti svarīgs pirmais pieredzējums. Atmiņas mūsos ir izplātas ne tikai neironu tīklā, bet vēl arī asociāciju tīklā, tātad ik reizi atmiņas izsauc kaut kas cits, taču šie izraisītāji var būt ļoti atšķirīgi. Kas ir tas atmiņas kairinātājs, kurš kaut ko pamodina: ļoti bieži tā var būt garša vai sajūta, pēc taustes meklējot krūtsgalu, nelīdzenums, bruģakmens zem pēdas, kas izraisa kādu asociāciju, vai smarža... Ir ļoti daudz lietu, kuras mūs pēkšņi aizraida atpakaļ un iztēlē vēlreiz atkārto šo jutekļu pieredzi.

RL: Taču, runājot par Marselu Prustu un pašu “Zudušā laika” sākumu, varam arī sacīt, ka šajā atmiņu aktivizācijas procesā atkal rodas jaunas vai vecās pasaules. Tas nozīmē, ka šīm atmiņām jāatrodas ne tikai cilvēkā, bet arī pasaulē.

Asmane: Protams. Faktiski mēs pagātni sastopam daudzās iemītās pēdās un mantojumā, un ne jau tikai drupās vien: arī pilsētā taču ir ļoti daudz ēku paaudžu, kuras tajā sanāk kopā...

RL: Jā.

Asmane: ...un kuras arī savstarpēji pārklājas. Šī laika slāņu ideja, uzslāņošanās: tas, kas tiek uzbūvēts pa virsu, iekonservē to, kas paliek saglabāts apakšā. Alternatīva būtu visu aizvākt, notīrīt līdz tabula rasa, veidot pilnīgi jaunu platformu, uz kuras tad slejas jaunais, kas ļoti ātri noveco, jo tam trūkst pamatu, nav gruntējuma. Taču šeit labs paraugs ir Rīga, kur pilsētainavā redzami visi agrākie laika slāņi; tā ir atgādinājums arī par iepriekšējām politiskajām sistēmām, jo katra politiska sistēma taču uzspiež pilsētai savu zīmogu, un nākamā bieži cenšas šos simbolus atkal izdzēst un nostāties to vietā, tomēr tas nebūt neizdodas tik veiksmīgi. Kopš 90. gadiem Rīga faktiski kļuvusi vēl senāka, jo arvien vairāk no senatnes ticis sakopts vai – pilsētas mūra gadījumā – uzbūvēts no jauna, un tādēļ šīs pilsētas vēsture ir nemitīgi mainījusies.

RL: Jā, tā gan, tomēr šādas atmiņas... Es neesmu drošs, ka Rīgas arhitektūras gadījumā runa vispār ir par atmiņām, jo šādām atmiņām ir vajadzīgas arī noteiktas zināšanas... Nu, piemēram, Melngalvju nams, kurš nav nekāds sens vācu arhitektūras piemineklis, taču krievu tūristam no Maskavas tas, saprotams, tāds ir, kaut kas sens un saistīts, teiksim, ar kādiem viduslaikiem. Tātad bez atbilstošām zināšanām mēs vienkārši nevaram uzskatīt šo ēku par daļu no vēstures.

Asmane: Tieši tā. Nuja, pareizi, Melngalvju namu uzcēla tikai 90. gados, un īstenībā tas pieder pie tām simboliskajām ēkām, kas pēc Padomju Savienības sabrukuma, pēc Berlīnes mūra nojaukšanas parāda, ka vēsture pēkšņi var atdzimt – vēsture, kuras jau sen vairs nav šeit, šajā gadījumā, es nezinu, ne tik ļoti sen, pirms 50 gadiem, pirms 80...

RL: Jā, kopš 1940. gada.

Asmane: Kuras jau pusgadsimtu vai 60 gadus vairs nav, un... tas ir gluži vai spokaini, ka pēkšņi atkal no jauna atdzimst lietas, kuru vairs nebija. Dīvainākais, ka tad, kad tās atkal ir savā vietā, aizmirstas, cik garš bija tas laika posms, kad to nebija. Tagadējam laikam tās autentificējas pašas – ā, šīs ēkas, tās taču te bija arī agrāk –, ir aizmirsusies tā plaisa, to prombūtne. Taču šī prombūtnes plaisa ir ļoti, ļoti interesanta, patiesībā to vajadzētu iebūvēt ēkās, lai krievu tūristi pamanītu, ka ar šo ēku kaut kas nav kārtībā, ka ēkai ir arī sava vēsture, kuru mēs pat neredzam. Un tas attiecas arī uz ēkām Maskavā, piemēram, uz Kristus Pestītāja baznīcu. To, kuru...

RL: Jā, protams.

Asmane: ...kuru Staļins noplēsa, viņš gribēja lielu Staļina pili, taču pili viņš tā arī nedabūja gatavu, tad palika peldbaseins, cilvēki tur peldēja...

RL: Jā, atklātais peldbaseins.

Asmane: ...bijušās baznīcas vietā. Bet, manuprāt, Krievijā jau pamazām aizmirstas, ka tur reiz peldēja, ir vēl paaudze, kura atceras: reiz te bija tāda vieta...

RL: Sešdesmitajos... nē, nē, septiņdesmitajos gados...

Asmane: Septiņdesmitajos, jā.

RL: ...zem klajas debess bija peldbaseins Maskava.

Asmane: Tieši tā, Maskava! Tieši tā. Un attiecīgajam gadagājumam – te jāizšķir paaudzes, kuras pilsētas ainavu pieredz dažādi un par to vai nu pastāsta, vai vairs ne. Ir spēkā zināšanu apsīkuma process, pilsētas ainava aizveras, un no tās rodas pseidovēsture. Taču, ja – pieņemsim – šī rekonstrukcija nebūtu notikusi, sovjeti to klasificētu kā heteronomu, buržuāzisku, kapitālistisku vēsturi, kas šeit duras acīs, kas neiederas mūsu pasaules uzskatā. Mēs iztīrām pilsētas ainavu un izveidojam to tādu, kāda atbilst mūsu ideoloģijai.

Taču pieņemsim, ka Melngalvju nams būtu palicis neuzbūvēts – tad atkal būtu zudusi ļoti svarīga vēsturiska informācija, proti, informācija par Rīgas aizsākumu, par to, ka šī pilsēta reiz bija Eiropas apvienības locekle, ilgi pirms Eiropas Savienības izveidošanas: Hanza, ja vēlaties, būtībā bija ES pirmsākums. Hanza bija apvienība, kura pirmo reizi radīja patiešām milzīgu bagātību un padarīja savas pilsētas patstāvīgas, izraisīja to uzplaukumu, izkopa augstu kultūru, tātad ar Melngalvju namu ir saistīts svarīgs Rīgas kultūrvēstures slānis.