Cilvēks publiskās telpas gaismā

Vācu žurnālists un publicists Ginters Gauss (1929–2004) strādājis tādos labi zināmos preses izdevumos kā Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung, taču plašāku popularitāti ieguva, pateicoties raidījumu ciklam Zur Person (“Par personu”) telekanālā ZDF. 40 gadu laikā viņš sagatavoja vairāk nekā 200 intervijas ar izcilākajiem politiķiem, zinātniekiem, rakstniekiem un citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem (tai skaitā gandrīz visiem VFR bundeskancleriem). Saruna ar Hannu Ārenti tika pārraidīta 1964. gada 28. oktobrī, gadu pēc viņas grāmatas “Eihmanis Jeruzalemē” iznākšanas, un to mēdz uzskatīt par vienu no Zur Person agrīnā posma spožākajām intervijām. Pārraides ierakstu var noskatīties vietnē YouTube.

Mārcis Ošiņš

Ginters Gauss: Ārentes kundze, jūs esat pirmā sieviete, kas piedalās šajā raidījumu ciklā. Lai gan esat sieviete, jūsu nodarbošanos lielākoties uzskata par vīriešiem raksturīgu profesiju: jūs esat filozofe. No šīs piezīmes arī izriet mans pirmais jautājums: vai uzskatāt, ka jūsu vieta filozofu aprindās ir kaut kas neparasts, par spīti atzinībai un cieņai, ar kādu tajās pret jums izturas? Vai arī šāda emancipācijas problēma jūs nekad nav skārusi?

Hanna Ārente: Baidos, ka man šeit vispirms jāiebilst: es nepiederu pie filozofu aprindām. Mana profesija, ja par tādu maz iespējams runāt, ir politikas teorija. Es noteikti neuzskatu sevi par filozofi. Es arī nedomāju, ka esmu uzņemta filozofu aprindās, kā jūs laipni pieņemat. Taču atgriezīsimies pie otra pieņēmuma, kas parādījās jūsu jautājumā: jūs minējāt, ka filozofiju lielākoties uzskata par vīriešiem raksturīgu nodarbi. Bet tai taču tādai nav jāpaliek! Varētu taču būt, ka reiz arī kāda sieviete kļūs par filozofi...

Gauss: Es uzskatu, ka jūs tāda esat...

Ārente: Tur nu es neko nevaru darīt, bet savu viedokli paust taču drīkstu.

Gauss: Lūdzu!

Ārente: Manuprāt, es neesmu filozofe. Domāju, ka filozofijai esmu uz visiem laikiem pateikusi ardievas. Es esmu studējusi filozofiju, bet tas vēl nenozīmē, ka ar to joprojām nodarbojos.

Gauss: Tomēr es vēlētos jums pavaicāt – es priecājos, ka esam pie šī jautājuma nonākuši –, kāda jūsu skatījumā ir atšķirība starp politikas filozofiju un to, ar ko nodarbojaties jūs kā politikas teorijas profesore. Vairākus jūsu darbus, piemēram, grāmatu “Cilvēka stāvoklis”, es tomēr uzskatītu par piederīgiem pie filozofijas disciplīnas – tādēļ es vēlētos lūgt jūs paskaidrot, kur jūs pati novelkat šo robežu.

Ārente: Redziet, šī atšķirība meklējama pašā lietas būtībā. Terminam “politikas filozofija”, no kura es cenšos izvairīties, tradīcija ir uzkrāvusi ārkārtīgi smagu nastu. Kad es par šīm lietām runāju – vienalga, akadēmiskā vai neakadēmiskā kontekstā –, es vienmēr atzīmēju, ka starp filozofiju un politiku pastāv zināma spriedze. Proti, starp cilvēku kā būtni, kas filozofē, un cilvēku kā būtni, kas rīkojas, pastāv tāda spriedze, kādas nav, piemēram, dabas filozofijā. Filozofam ir tādas pašas attiecības ar dabu kā visiem citiem cilvēkiem. Kad filozofs runā par dabu, viņš runā visas cilvēces vārdā. Taču viņa attiecības ar politiku jau kopš Platona laikiem nevar būt neitrālas.

Gauss: Jā, es saprotu, ko jūs domājat.

Ārente: Un liela daļa filozofu – ar dažiem izņēmumiem, piemēram, Kantu – pret politiku kā tādu attiecas ar zināmu naidu. Naids šeit spēlē ļoti nozīmīgu lomu, jo tas nav personīgs naids – tas meklējams pašā lietas būtībā.

Gauss: Vai vēlaties sevi norobežot no šī naida pret politiku, jo uzskatāt, ka tas varētu traucēt jūsu darbam?

Ārente: Es vēlos sevi no tā norobežot tādā ziņā, ka gribu spēt raudzīties uz politiku ar acīm, ko nav aizmiglojusi filozofija.

Gauss: Saprotu. Atgriezīsimies pie jautājuma par emancipāciju: vai šī problēma jūs kādreiz ir skārusi?

Ārente: Šī problēma, protams, ir pastāvējusi vienmēr. Šajā ziņā allaž esmu bijusi visai vecmodīga. Man vienmēr šķitis, ka ir konkrētas nodarbes, kuras sievietēm nav piemērotas un kuras viņām nepiestāv, ja tā drīkst teikt. Ja sieviete dod pavēles, tas neizskatās labi. Sievietēm būtu jācenšas nenonākt situācijās, kurās jādod pavēles, ja vien viņas vēlas saglabāt savu sievišķību. Vai man šajā ziņā ir taisnība, es nezinu. Es vienmēr esmu vairāk vai mazāk neapzināti – vai drīzāk vairāk vai mazāk apzināti – dzīvojusi saskaņā ar šo principu. Bet emancipācijas problēma pati par sevi manā dzīvē nav spēlējusi nekādu lomu. Redziet, es vienkārši vienmēr esmu darījusi to, ko vēlos. Es nekad neesmu prātojusi, vai to, ko daru, parasti darītu tikai vīrieši. Godīgi sakot, šāda problēma mani nekad nav skārusi.

Gauss: Saprotu. Jūsu darbiem kopumā – atsevišķām to detaļām pievērsīsimies vēlāk – ir raksturīgi centieni izzināt, kādos apstākļos rodas politiska rīcība. Vai jūs vēlaties ar šiem darbiem iegūt plašu ietekmi vai arī uzskatāt, ka šāda ietekme mūsdienās vairs nav iespējama? Vai arī šādai ietekmei jūsu skatījumā ir tikai otršķirīga nozīme?

Ārente: Ziniet, tas ir sarežģīts jautājums. Godīgi sakot, kad es strādāju, jautājums par ietekmi mani neinteresē.

Gauss: Un kad esat pabeigusi darbu?

Ārente: Tad darbs ir pabeigts. Tas, kas man ir ļoti svarīgi... Es vēlētos atzīmēt, ka manis sacītais jāaplūko, paturot prātā, ka neviens cilvēks pats sevi nepazīst. Nevienam nebūtu jāanalizē pašam sevi. Tas, ko es te tagad ar jums daru, patiesībā arī nevienam nebūtu jādara...

Gauss: Taču es priecājos, ka tomēr to darāt.

Ārente: To visu paturot prātā, viena lieta, kas man ļoti svarīga, ir saprašana. Šajā saprašanā ietilpst arī rakstīšana. Rakstīšana man ir daļa no saprašanas procesa.

Gauss: Vai rakstīšana jums palīdz paplašināt savas izziņas robežas?

Ārente: Jā, jo rakstot tiek piefiksētas konkrētas lietas. Iztēlosimies pasauli, kurā man būtu ļoti laba atmiņa, tik laba, ka tajā paliktu viss, ko domāju: ņemot vērā manu slinko raksturu, es stipri šaubos, vai šādā pasaulē es kaut reizi dzīvē kaut ko pierakstītu.

Gauss: Proti, ja jums būtu šāda atmiņa?

Ārente: Jā. Bet man tādas nav, tāpēc man nozīmīgs ir pats domāšanas process. Ja es spēju tam nodoties, tad esmu apmierināta. Un, ja man tad vēl izdodas savas domas pienācīgi pierakstīt, es atkal esmu apmierināta. Atgriezīsimies pie jūsu pirmā jautājuma par ietekmi. Ja drīkstu izteikties ironiski, tas ir ļoti vīrišķīgs jautājums. Vīrieši vienmēr ļoti grib iegūt ietekmi – man to nācies savā ziņā novērot no malas. Vai es pati vēlos iegūt ietekmi? Nē, es vēlos saprast. Un, kad citi cilvēki saprot tāpat, kā saprotu es, es jūtos apmierināta; es viņu vidū jūtos kā mājās.

Gauss: Atgriezīsimies pie rakstīšanas: vai jums ir viegli rakstīt? Vai jums ir viegli formulēt savas domas?

Ārente: Dažreiz tas ir viegli, dažreiz nav. Taču principā, kad rakstu, es vienmēr “norakstu”.

Gauss: No jau izdomātā?

Ārente: Jā. Es vienmēr zinu, ko tieši vēlos uzrakstīt. Es nekad nerakstu, pirms man tas ir skaidrs. Lielākoties es vienkārši uzreiz pierakstu visu, kas jau izdomāts, un tas man aizņem diezgan maz laika, jo tad viss atkarīgs tikai no tā, cik ātri mani pirksti spiež rakstāmmašīnas taustiņus.

Gauss: Kā jau minēju, svarīga vieta jūsu darbos atvēlēta politikas teorijai un politiskai rīcībai. Šajā kontekstā man ļoti interesanta šķita doma, kas atrodama jūsu vēstulēs izraēliešu profesoram Šolemam. Tajās jūs rakstāt, ka jaunībā neinteresējāties ne par vēsturi, ne politiku. Ārentes kundze, jūs 1933. gadā kā ebrejiete emigrējāt no Vācijas. Tolaik jūs bijāt 26 gadus veca. Vai faktam, ka sākāt interesēties par politiku un vēsturi, ir saistība ar šiem notikumiem?

Ārente: Jā, protams. Par to mēs varētu ilgi runāt. 1933. gadā par tām vairs nebija iespējams neinteresēties. Pat pirms 1933. gada tas vairs nebija iespējams.

Gauss: Un jūs par tām sākāt interesēties jau pirms 1933. gada?

Ārente: Jā, protams. Es taču aizrautīgi lasīju avīzes. Man bija savs viedoklis par notiekošo. Es nebiju iestājusies nevienā partijā, bet man tas arī nebija vajadzīgs. Jau kopš aptuveni 1931. gada biju pārliecināta, ka nacisti nāks pie varas. Es ar citiem par to runāju visu laiku. Taču sistemātiski ar šiem jautājumiem sāku nodarboties tikai pēc emigrēšanas.

Gauss: Man šajā sakarā ir vēl viens jautājums: vai pārliecība par nacistu neizbēgamo nākšanu pie varas jūs nemudināja censties to novērst, piemēram, iestājoties partijā? Vai arī jums šķita, ka tam nebūtu jēgas?

Ārente: Man personīgi šķita, ka tam nebūtu jēgas. Ja man būtu šķitis, ka tam ir jēga, es, iespējams, būtu kaut ko iesākusi; tiesa, par šādām lietām ir grūti spriest, kad viss jau beidzies. Bet tolaik man šādi centieni šķita bezcerīgi.

Gauss: Vai jums ir palicis atmiņā kāds konkrēts notikums, ar kuru datējama jūsu pievēršanās politikai?

Ārente: Savā ziņā varētu teikt, ka tas ir 1933. gada 27. februāris, proti, Reihstāga dedzināšanas nakts un tai sekojošie pretlikumīgie aresti jeb tā saucamais aizsargieslodzījums. Tad, kā jau zināt, apcietinātos aizsūtīja uz gestapo pagrabiem un koncentrācijas nometnēm. Tur notika necilvēcīgas lietas, taču tās mūsdienās bieži vien aizēno vēlākie notikumi. Tas viss mani šokēja, un kopš tā brīža esmu jutusies atbildīga. Proti, es vairs neuzskatīju, ka uz to visu iespējams vienkārši noskatīties no malas. Dažādos veidos centos palīdzēt. Taču iemesls, kāpēc es nekavējoties izlēmu pamest Vāciju... Nekad vēl neesmu par to stāstījusi, jo tas ir pagalam triviāls...

Gauss: Lūdzu, pastāstiet par to.

Ārente: Es biju iecerējusi emigrēt jebkurā gadījumā. Man uzreiz bija skaidrs, ka ebreji Vācijā palikt nevarēs. Es netaisījos, tā teikt, skraidīt apkārt pa Vāciju kā otrās šķiras pilsone, lai kā šī otršķirība arī izpaustos. Turklāt es uzskatīju, ka ar laiku viss kļūs tikai sliktāk. Tomēr beigu beigās es Vāciju nepametu mierīgā ceļā. Man jāatzīst, ka toreiz jutu sava veida apmierinājumu: es tiku apcietināta, biju spiesta valsti pamest nelikumīgi un uzreiz jutos par to apmierināta. Es nodomāju: “Vismaz man izdevās kaut ko izdarīt! Vismaz es neesmu nevainīga. To man neviens nevarēs pārmest.” Man tolaik radās iespēja aizbēgt, pateicoties kādai cionistu organizācijai. Vairāki šīs organizācijas vadītāji – īpaši tās prezidents Kurts Blūmenfelds – bija man ļoti tuvi draugi. Taču es nebiju cioniste. Neviens arī necentās mani par tādu pataisīt. Galu galā, protams, es no cionistiem savā ziņā ietekmējos – proti, galvenokārt uz mani iespaidu atstāja paškritika, kura, pateicoties cionistiem, izplatījās ebreju vidū. Tā mani ietekmēja un iespaidoja, taču politiskā ziņā man ar to nebija nekādas saistības. Tad nu 1933. gadā pie manis pienāca Blūmenfelds un vēl kāds cionists, kuru jūs nepazīstat, un sacīja: “Mēs vēlamies apkopot visus antisemītiskos izteikumus, kas izskanējuši starptautiski maznozīmīgos kontekstos.” Proti, skolotāju apvienību sanāksmēs, dažādu profesionālo apvienību sanāksmēs un visu veidu periodiskajos izdevumos – visur, kur notiekošajam nav rezonanses ārzemēs. Sagatavot šādu apkopojumu toreiz nozīmēja nodarboties ar tā dēvēto šausmu propagandu. To nedrīkstēja darīt neviens cionistu organizācijas loceklis – ja viņu pieķertu, nepatikšanas būtu visai organizācijai.

Gauss: Protams.

Ārente: Tas taču skaidrs. Viņi man vaicāja, vai es to vēlos darīt, un es atbildēju: “Protams.” Man ļoti patika šī ideja. Pirmkārt, man šķita, ka tā ir ļoti saprātīga ideja, un, otrkārt, man bija sajūta, ka es tādējādi kaut ko varēšu darīt lietas labā.