Dzīvei arī jāsaskan ar neizsakāmo

Anatolijs Rjasovs ir rakstnieks, mūziķis, skaņas fenomenologs un, visbeidzot, performētājs, kā viņu mēdz dēvēt. Kā gan citādi lai nosauc cilvēku, kurš rīko un pats īsteno teatrālas norises? Viņa interešu lokā īpatnēji savienota filozofija, skaņu ieraksts, politika. Taču tikko teiktais pilnīgi neko nepasaka tiem, kuri Rjasovu pazīst un bez mums teicami iztēlojas viņa daudzšķautņainību. Turpretī tos, kuri viņa vārdu dzird pirmoreiz, šāds uzskaitījums var samulsināt, ja ne samusināt. Atkal kāds ķeras pie visa uzreiz? Un kā viņam veicas? Veicas apmēram tāpat, kā risinās šī saruna. Tā sāksies ar jautājumu par skaņu, ātri pārlēks uz prātošanu par krāsu un vārdu un tad jau arī par Heidegera filozofiju. Atkal viss un par visu, un galvenā tēma, tā vien šķiet, izgriezta ārā? Tā vēl aizvien notiek inteliģentu virtuvēs.

Nepavisam ne. Šī saruna (tieši saruna, intervētājam šeit ir itin skaidri saklausāma un spēcīga balss) pastāv, tieši pateicoties galvenajam, tikai nevis pasludina to uzreiz, bet pieved klāt, gan neriskējot nosaukt. Būtībā visa saruna ir cenšanās saprast, kā īsti šo galveno nosaukt. To, kas atrodas aiz skaņas un vārda, aiz domām par tiem. Uz kā turas sarunas varoņa pasaules redzējums, kas pamudina viņu uz rīcību. Ne tikai nosaukumu izdomāt nav viegli. Pat sevi nodēvēt ir sarežģīti, neba nejauši varonis atzīstas, ka apjūk, kad jāstādās priekšā jaunā auditorijā. “Anatolijs Rjasovs ir rakstnieks, mūziķis, skaņu režisors, politologs...” – diezgan ikdienišķa atbilde. Taču Rjasova darītais kopumā ir drīzāk jautājums, aktīvs un grūts. Lai to uzdotu, bija vērts sarīkot šo sarunu. Lai to uzdotu, bija vērts pārcilāt ļoti daudzus vārdus, izzināt Arto, Beketu (un Rjasovu visnotaļ var uzskatīt par viņu veikuma lietpratēju) un Heidegeru (un Rjasovs varbūt arī nav radījis pats savu filozofijas doktrīnu, toties pilnīgi noteikti ir uzmanīgs filozofisku tekstu lasītājs).

Lai to uzdotu, ir vērts rakstīt romānus un ieklausīties skaņās – un drīz atklāsies, ka telpa, kurā kaut kas skan, ir daļa no šī skanējuma. Telpa nebūt nav skaņa, taču tā ir jaušama skaņā. Atcerēsimies teicienu par māju, ko lietot ļauj tās tukšums. Līdzīgi arī tas grūti nosaucamais, tas, kas kā skaņa, krāsa, sintezatora sampli tikko jaušami vīd aiz daudzām un tik dažādām praksēm, faktūrām, “veidiem, kā mijiedarboties ar pasauli”, uz jautājumiem neatsaucas, taču tos veido un ir tajos noskāršams.

Daudzskaitlīgie virzieni – rakstniecība, performanču māksla, politoloģija – nav mēģinājums kļūt par “renesanses titānu”. Izrādās, ka citādi nemaz nav iespējams. Tam, kas nesniedz atbildes vārdiem (rakstniecība), neizbēgami gribēsies pieskarties ar skaņu, ar darbību (teātri), nu, un arī ar dzīvi. Tas izklausās aplam svinīgi, taču reizē arī ikdienišķi. Visas dzīves saskaras ar neizsakāmo, taču ne katra vēlas par to zināt. Tā, kura vismaz nojauš, liks ķerties pie neskaitāmām dažādām nodarbēm un stāstīt par tām intervijā.

Neizsakāmais, protams, neatbildēs. Toties vismaz tavs “nezinu” (un varbūt arī nezināšana, kurā atzīsies tevi uzklausīt piekritušais) skanēs skaidrāk un dziļāk.

Kirils Zaharovs

Rīgas Laiks: Par kādu skaņu jums šķiet interesanti domāt?

Anatolijs Rjasovs: Grūti saprast, ar ko lai sāk. Viss ir tā spontāni sanācis, jo ilgu laiku esmu strādājis ar skaņu tehniskā izpratnē, skaņu ierakstu jomā. Nu, un paralēli vēl gana ilgi koncertējis. Tomēr pamatā tas bija saistīts ar mūziku, tāpēc pirmām kārtām droši vien mūzika tad arī bija atskaites punkts.

RL: Bet kā no mūzikas var nokļūt līdz skaņai?

Rjasovs: Manuprāt, mūzika ir ļoti loģisks ceļš, lai par to sāktu domāt. Mūsu smadzenes iekārtotas tā, ka mēs pie kaut kādiem pirmējiem fenomeniem nonākam caur ļoti diferencētām sistēmām – caur valodu, mūziku, mākslu, visu ko.

RL: Pie pirmējā – caur diferencēto? Vai es jūs pareizi sapratu?

Rjasovs: Jā. Nu, banāls piemērs: ar mākslas starpniecību mēs varam saprast kaut ko par savu dzīvi. Noskatīties, nezinu, Bergmana filmu, kurā meita nesaprotas ar māti, un nodomāt: “Hm, un kā ir man? Vai man ir normālas attiecības ar māti?” Un caur kino saprast kaut ko tādu, ko nemūžam nebūtu sapratis, ja vienkārši strīdētos ar tuviniekiem.

RL: Proti, raugoties šādi, dzīve ir pirmējais elements?

Rjasovs: Es tā negribētu pretstatīt. Man vienmēr šķitis dīvaini, ka mākslu pretstata dzīvei. Vai simbolisko – reālajam. Nekad neesmu sapratis, kāpēc simboliskais nav reāls. Tas var būt pat vēl reālāks par realitāti. Un vispār, kas ir realitāte? Varbūt ir vērts mākslu pretstatīt nevis realitātei, bet ikdienai? Jo tā ir tikpat reāla kā ikdiena, tikai kādā citā kvalitātē. Es, var sacīt, esmu liels Antonēna Arto un viņa nežēlības teātra cienītājs. Un tātad Arto sacījis, ka teātrim jāsaskan ar neizsakāmo – un arī dzīvei jāsaskan ar neizsakāmo. Varbūt dzīve un teātris ir nevis pretstati, bet kaut kas tāds, uz ko tie norāda tikai tad, kad salikti kopā. Kad simbols apvienojas ar to, ko tas simbolizē, mēs būtībā iegūstam to, ko filozofi pūlas nodēvēt visdažādākajos vārdos, – patiesību, esību, dievu... es nezinu. Attiecīgi man šajā skatījumā skaņa un skaņas ieraksts arī ir divas puses, kuras kopā kaut ko veido, kādu fenomenu, uz ko tās norāda. Īstenībā skaņas ieraksta tēmu es sev līdz šim neesmu atrisinājis. Manuprāt, konceptuālā nojēgšanas līmenī tai ļoti daudzi veltījuši pārāk maz uzmanības. Mani, piemēram, pārsteidz, ka Žakam Deridā, kurš tik lielu uzmanību pievērsa rakstības tēmai, nav, man liekas, neviena darba par skaņas ierakstu.

RL: Vai tā jums ir tīri profesionāla interese? Vai arī jums šķiet, ka ar kādu citu...

Rjasovs: Nē, man šķiet, ka skaņu režisors nevar par to visu neinteresēties.

RL: Savukārt man šķiet pārsteidzoši, ka par skaņu vispār var sākt interesēties. Šajā ziņā es Deridā saprotu. Taču, ja mēs salīdzinātu dzirdi ar redzi, kas tajā atbilstu skaņai? Krāsa? Forma?

Rjasovs: Nu, laikam tomēr krāsa. Vispār vizuālās un audiālās uztveres pretstatīšana mūsdienu sound studies ir tāda triviāla lieta. Principā man, protams, sound studies likās ļoti interesanta tēma, taču, kad vēlējos kaut ko palasīt par, nosacīti runājot, skaņas filozofiju, es neko neatradu. Turklāt man ilgi šķita, ka laikam vienkārši esmu slikti lasījis, vajag pameklēt uzmanīgāk. Beigu beigās es atradu “skaņas pētījumu” virzienu, un izrādījās, ka sound studies pastāv tikai kādus 40 gadus. Ļoti maz salīdzinājumā ar vizuālajiem pētījumiem, kam ir gadu simteņi. Par skaņu kaut kā nebija īpaši daudz pateikts. Filozofijā daudzkārt ir iziets uz šo tēmu, taču atsevišķu darbu, lai cik tas būtu dīvaini, nav bijis.

RL: Nu nekas, jūs būsiet pirmais.

Rjasovs: Es pagaidām esmu par maz izdarījis, lai sauktos par pirmo.

RL: Man patīk sākt no paša sākuma. Tāpēc arī es ierunājos par vizualitāti – ne jau tādēļ, ka censtos salīdzināt. Būtībā filozofija jau pēta tieši formu, kura piemīt tam, ko mēs redzam. Tā var būt ļoti dažāda, mēs taču redzam ne tikai krāsas. Arī ļoti daudz visa kā cita. Kad jūs sakāt “skaņa”, man kaut kā šķiet, ka būtu gluži normāli arī to sadalīt elementos. Nu, tāpat kā mēs izšķiram priekšmeta krāsu, aprises, kaut kādas perspektīvas.

Rjasovs: Ar skaņu ir sarežģīti, jo skaņa, atšķirībā no krāsas vai formas, saistīta ar laiku. Attiecīgi skaņu būtu labāk saukt par notikumu, ilgšanu, nevis piesiet to kaut kādam skanošam objektam, jo, atšķirībā no krāsas, skaņa var vispār būt bez objekta. Ir ļoti sarežģīti norādīt uz skaņas “pērkons” objektu. Vai uz skaņas “vējš” objektu. Taču var vēja skaņu izprast vienkārši kā skaņu. Nu, tas arī ir ļoti ilgs strīds. Vienā Bibihina tekstā bija pieminēts, ka viņš jau nu gan absolūti nepiekrīt, ka krāsai ir saistība ar formu. Bibihins raksta, ka mēs vienmēr vispirms redzam krāsu un pēc tam formu. Viņš uzskata, ka krāsa ir kaut kas agrīnāks par formu. Tomēr principā tas nav tik svarīgi, vienkārši šajā gadījumā ar skaņu ir tā: kolīdz sākam skaņu uztvert kā īpašību, kura piemīt kaut kam skanošam, mēs pazaudējam skaņu. Mēs sākam runāt par kaut ko citu. Sākam runāt par skandu, no kuras nāk mūzika, par jebko. Lai gan arī tas īstenībā ir ļoti interesants moments. Tā tieši ir tāda skaņu ieraksta fenomenoloģija, nevis skaņas fenomenoloģija. Arī tā, manuprāt, galīgi nav pārdomāta. Būtībā kāpēc es atcerējos sound studies?Tās visas sākas ar to, ka mums ir vizualitātes vēsture. Un skaņa visu laiku atradusies šīs vizualitātes vēstures perifērijā. Tagad jānāk revanšam – jāpaskatās uz pasaules skanisko vēsturi. Un varbūt viss izrādīsies gluži citādi. Nosacīti runājot, kad neredzīgs cilvēks ienāk telpā, viņam nav vajadzīgs... Viņš var piesist ar spieķi pie grīdas un noskārst tās apjomu. Proti, cilvēkam ir pilnīgi citi resursi, kas ļauj apjaust to pašu, ko viņš apjauš caur vizualitāti.

RL: Ziniet, te es jums nepiekritīšu. Esmu nedaudz runājies ar akliem, pilnīgi akliem padomju laika bērniem Zagorskā. Un es novēroju, ka viss, ko viņi sāk uztvert, ir saistīts ar praktiskām darbībām. Teiksim, skolā viņus ved uz Ļeņina muzeju, ļauj pieskarties Ļeņina galvas skulptūrai un stāsta, cik Ļeņins bijis ievērojams cilvēks. Taču ne jau viņu pirkstos rodas “ievērojamā cilvēka Ļeņina” tēls. Tāpat kā man nav tādas skaņas izjūtas, kuru varētu aprakstīt ar tehniskām ierīcēm. Cilvēkam nekas tāds nepastāv. Cilvēkam pastāv tikai intencionāla skaņa.

Rjasovs: Patiesībā man tieši gribējās uz to visu palūkoties no tehnikai pretēja skatpunkta. Jo kādā brīdī mani sāka nenormāli kaitināt šādas tādas lietas skaņu režisoru profesionālajā vidē, kad cilvēki grib visu sarēķināt, salikt pa plauktiņiem, izmērīt un uzskata, ka viņi ir uzzinājuši par pasauli visu. Skaņas jomā 90% no visa, kas tiek darīts, ir tāds tehnokrātisks skatījums: mums ir lērums ierīču, mēs sēžam pie milzīgām pultīm un varam ar skaņu izdarīt visu, kas ienāk prātā. Īstenībā tieši tajā brīdī atklājas, ka skaņā daudzas lietas ir vienkārši bezjēdzīgi rēķināt. Tās vispār ir par kaut ko citu. It īpaši tai pašā mūzikā. Un runa pat nav par matemātiku – tās vienkārši nav iespējams prognozēt. Cilvēkam vispirms jānodzied un pēc tam jāsaprot, vai viņš nodziedājis labi vai slikti. Un tas jāizlabo. Tikai var gadīties, ka viņš ir nodziedājis slikti, bet viņam pēkšņi tas nez kāpēc patīk labāk. Tātad tas vispār nav saistīts ar aplēsēm. Un mani skaņā tieši sāka interesēt tā tēma, kas nav saistīta ar skaņas skaidrību. Nu, tas, ko mēs redzam, mums lielākoties šķiet skaidrāks nekā tas, ko dzirdam. Piemēram, man sāka likties ļoti interesanti, kāpēc cilvēkiem, kuri ir tāli no mākslas zinātnes un mākslas analīzes jautājumiem, daudz lielāku aizkaitinājumu izraisa abstraktā glezniecība nekā šāda vai tāda mūzika. Jo nav taču nemaz tādas mūzikas, kura nebūtu abstrakta! Pat ja vienkārši kāds bungo ar lociņu pa kontrabasu, vienalga tas nez kāpēc kaitina mazāk nekā Marka Rotko glezna. Kurā vispār nevar saprast – “cilvēks uzzīmējis trīs joslas, un to sauc par mākslu”. Tagad es ne jau savas domas translēju, bet, nosacīti runājot, kaut kāda mietpilsoņa spriedelēšanu. Un mani ieinteresēja tas, ka mūsdienās, kad visam ir nozīme, kad viss ir kaut kā cita zīme, mūzika vai skaņa, ja runājam plašāk, visnekaunīgākajā veidā ir nosargājusi tiesības būt abstraktai. Neviens nekritizēs Vivaldi par to, ka viņš slikti attēlojis vasaru un ka pavasari Stravinskis attēlojis labāk. Te nu smiesies pat tie, kas vispār šajā jomā neko nesaprot. Un šis nošķīrums “skaidrs–neskaidrs” man šķita svarīgāks, un mani skaņā ieinteresēja tā sfēra, kuru nosacīti var definēt kā nekomunicējamo jomu. Mēs nevaram cilvēkam pārtulkot stīgu kvarteta skaņu. Varam tikai parādīt šo stīgu kvartetu, pateikt: “Šis ir stīgu kvartets; šī ir Taizemes džungļu skaņa.” Taču raksturot to vārdos – tas būs kaut kas pilnīgi nesaprotams. Šai ziņā tā paša Rotko gleznas ir ļoti līdzīgas skaņai: tās nesniedz mums skaidrību.