Es varētu būt ziloņmātīte

Vairums no tiem, kas studējuši antropoloģiju vai interesējas par to, atcerēsies vai vismaz būs dzirdējuši par travesti – transdzimuma prostitūtām Brazīlijas pilsētā Salvadorā, kur 90. gados Dons Kuliks (1960) veica pētījumu, kas bija pamatā viņa pazīstamākajai grāmatai “Travesti: Sex, Gender, and Culture among Brazilian Transgendered Prostitutes” (1998). Kopš tā laika Dons Kuliks ir veicis vairākus pētījumus par mazo valodu nāvi Papua-Jaungvinejā, sarakstījis “resnuma antoloģiju”, kā arī daudzkārt pievērsies seksualitātes un ievainojamības tēmai. Savu degsmi par šiem jautājumiem Kuliks pauž arī kā profesors un starpdisciplināras pētniecības programmas par sociālo neaizsargātību (Engaging Vulnerability) vadītājs Upsalas Universitātē.

Seksualitātes un ievainojamības tēma caurvij arī viņa nesenāk publicēto grāmatu “Loneliness and Its Opposite: Sex, Disability, and the Ethics of Engagement” (2015), kas vēsta par smagas invaliditātes skartu pieaugušo indivīdu dzimumdzīves atbalstīšanas politiku Dānijā, tai pretstatot apspiešanas politiku Zviedrijā. Līdz ar grāmatas līdzautoru Jensu Rīdstremu Kuliks parāda, ka invaliditātes skarto personu seksualitāte ir nevis tiesību, bet gan sociālā taisnīguma jautājums. Tieši ar šo tematu Kuliks pagājušā gada maijā Latvijas Antropologu biedrības organizētā vieslekcijā uzstājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Mēs tikāmies ar Kuliku pirms viņa uzstāšanās Rīgā, nedaudz izrādot pilsētas jūgendstilu, malkojot vīnu, runājot par Latvijas vēsturi, par antropoloģiju un par pētījumiem nepieciešamo valodu apguvi. Kuliks to ir darījis vairākkārtīgi un dažkārt arī atkārtoti, bez trauksmes pieņemot valodu paisumus un bēgumus un runājot par tiem ar vieglu smieklu dzirksti. Dons Kuliks ir tiešs, aktīvi ieinteresēts savā sarunu biedrā un asprātīgi politnekorekts. Savās publikācijās viņš bieži skar citiem neērtas tēmas – valodas un seksualitātes attiecības, prostitūciju un pat izvarošanu. Rodas iespaids, ka šī iemesla dēļ Zviedrijā viņš ir nedaudz nokaitinājis tos, kas ir ieinteresēti tā vai citādi iestērķelētas politikas un sabiedrības ar šauru skatījumu uz neērtiem jautājumiem veidošanā – temats, ko Kuliks izvērš vairākkārt gan mūsu sarunās, gan intervijā.

Kuliks ir arī ziņkārīgs, un jāpiekrīt viņam, ka papildus zinātkārei, kas ir viens no jebkuras pētniecības nozares vaļiem, ziņkārība un patiesa interese par otru ir antropologa sākotne. Pētījuma laukā pieredzētā skaidrošana, tulkošana un šķietami vienkāršu jautājumu sarežģīšana, tos pārvēršot etnogrāfiskā apsvērumā, ir ziņkārības un pētnieciskas pieejas mijiedarbības rezultāts. Un, iespējams, tas ir arī viens no veidiem, kā nekļūt par kretīnu.

Anna Žabicka

Rīgas Laiks: Jūs sevi apzīmējat par antropologu, vai ne?

Dons Kuliks: Jā, tas es esmu.

RL: Antropoloģija kā disciplīna pastāv jau aptuveni simt gadus. Ko tā mums ir iemācījusi?

Kuliks: Ko tā mums iemācījusi?

RL: Vai antropologi ir devuši ko jaunu zināšanu vai izpratnes ziņā?

Kuliks: Viena lieta, ko antropoloģija mums iemācījusi, ir šāda: lai saprastu, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas, domā tā, kā domā, un mijiedarbojas tā, kā mijiedarbojas, ar viņiem kopā ir jāpavada laiks.

RL: Un tā ir nozīmīgākā lieta, ko antropoloģija mums iemācījusi? Normāli domājošam cilvēkam tāpat ir skaidrs, ka vajadzīgs laiks, lai iepazītu citus cilvēkus.

Kuliks: Jā, bet paskatieties, kā strādā citās zinātnes nozarēs – sociologi izdala anketas, žurnālisti aprunājas ar cilvēkiem un dodas prom, politologi strādā ar apkopotiem datiem, savukārt antropoloģija sniedz daudz dziļāku skatu “no iekšpuses” uz to, kāpēc lietas izskatās tā, kā izskatās. Minēšu piemēru: pavisam nesen strādāju ar smagas invaliditātes skartiem cilvēkiem, kuri dzīvo kolektīvajās mājās. Daudzi no viņiem ir zaudējuši runas spējas, viņi sazinās tikai, izdodot skaņas. Lai viņus kaut kā saprastu, bija jāuzdod “jā vai nē” jautājumi. Es pētīju viņu seksualitāti, kā tā tiek sekmēta, bloķēta vai kavēta. Šajā virzienā jau ir strādājuši cilvēki, kuri grib sniegt seksuālo rehabilitāciju cilvēkiem ar muguras smadzeņu bojājumiem, bet neviens nav aplūkojis rehabilitologa un pacienta mijiedarbību šajā procesā. Piemēram, ja kādam ir invaliditāte un kāds grib tam palīdzēt nodarboties ar seksu, kā to darīt? Protams, lielākā daļa šo cilvēku nespēj rakstīt, bet pieņemsim, ka viņi varētu par to uzrakstīt. Tādā gadījumā jūs lasītu stāstu tikai no viņu skatpunkta. Bet es kā antropologs varu aplūkot šo situāciju no abām pusēm.

RL: Jūs gribat teikt, ka esat novērojis viņus kā glūniķis?

Kuliks: Nē, es nevēroju, kā viņiem palīdz nodarboties ar seksu, bet es viņus kopīgi intervēju, es viņiem veltīju uzmanību, uzklausīju viņus, bet to parasti nedara. 80. gados, orientālisma un identitātes politikas ziedu laikos, Edvards Saīds rakstīja, ka zināšanas, ko iegūstam par citiem cilvēkiem, ir mehānisms, kā viņus kontrolēt, kā pār viņiem valdīt. Cilvēks identificē sevi ar kādu sociālo grupu – ar sievietēm, ar kādu minoritāti, ar gejiem, ar transpersonām: lūk, es esmu tas. Šo divu lietu saplūšana 80. gados radīja veselu paaudzi, kura joprojām, vēl tagad, uzskata, ka drīkst runāt tikai un vienīgi savas grupas vārdā. Ja tu nepiederi pie kādas grupas, tad arī nevari par to runāt...

RL: Bet ļaujiet man jūs uz brīdi pārtraukt. Antropoloģija no sākta gala ir uzskatīta par zinātni, kas aplūko citus cilvēkus, citas ciltis.

Kuliks: Tieši tā.

RL: Tāpēc mans jautājums ir: pie kādas cilts piederat jūs? Kas ir šie “mēs”, kurus jūs, Dons Kuliks, pārstāvat? Kas ir šie “mēs”, no kuru skatpunkta jūs interesē citi?

Kuliks: Baltie vidusšķiras zinātnieki Eiropā.

RL: Vai ādas krāsai ir nozīme? Vai jūs apzināti saucat sevi par balto?

Kuliks: Jā. O jā.

RL: Lai gan nemaz tik balts neesat.

Kuliks: Nu... pašlaik neesmu.

RL: (Smejas.)

Kuliks: Mani personīgi interesē ne tik daudz, kas es esmu, kā tas, ko es pārstāvu, kam es rakstu. Un tā ir sabiedrība...

RL: ...ko veido citi vidusšķiras zinātnieki.

Kuliks: Cilvēki, kuri spēj izlasīt to, ko es rakstu, jā.

RL: Tas ir ļoti šaurs cilvēku loks astoņu miljardu vidū.

Kuliks: Protams.

RL: Tātad šī mazā cilts daudz raksta un lasa cits cita darbus. Tāda ir šīs cilts galvenā funkcija.

Kuliks: Jā.

RL: Un kāpēc no visām problēmām, kuras varētu pētīt, jūs izvēlējāties invalīdu seksualitāti?

Kuliks: No kāda terapeita, kurš strādāja ar invaliditātes skartiem cilvēkiem, dzirdēju stāstu par sievieti, kura vērsusies pie viņa pēc padoma. Viņai bija muguras smadzeņu trauma, un viņa varēja gūt orgasmu tikai tad, kad kopēji viņu pacēla. Mani šis stāsts ļoti aizkustināja, jo es aptvēru, ka Zviedrijā ir vesels pulks cilvēku, kuriem valsts maksā, lai viņi rūpētos par citiem, palīdzētu viņiem, bet kuri tajā pašā laikā neļauj viņiem baudīt seksuālo dzīvi. Tas mani šausmināja, es aptvēru, ka Zviedrijas valsts, kas reklamē sevi kā ļoti labvēlīgu un gādīgu, patiesībā ir ļoti cietsirdīga pret šo cilvēku grupu. Es gribēju redzēt, kā tas darbojas praksē.

RL: Un jūs veltījāt laiku, lai pētītu un rakstītu par šo problēmu, jo gribējāt ietekmēt valsts politiku?

Kuliks: Nē, tas nebija galvenais. Es to darīju tāpēc, lai parādītu citu veidu, kā uz to skatīties, kā to saprast, un pie reizes arī gūtu empīriskus datus par to, kā tas patiesībā notiek, jo neviens ārpus šīs ļoti mazās cilvēku grupas neko par to nezina. Es dzīvoju pie šiem cilvēkiem kolektīvajā mājā, runāju ar viņiem, redzēju, kā viņi ēd brokastis, kā iet vakarā gulēt, kā no rīta mostas. Tas man ļāva gūt tādu izpratni par viņu dzīvi, kādu es nebūtu guvis, ja būtu viņus vienu reizi uz stundiņu apciemojis. Šī faktūra, šis dziļums ir antropologa pienesums.

RL: Runā, ka Nīderlandē invalīdi saņemot naudu prostitūtu nolīgšanai. Pieņemsim, ka šīm baumām ir kāds pamats.

Kuliks: Jā, argumenta labad.

RL: Ja salīdzina abas politikas – Zviedrijas politiku, kura par seksu izvēlas klusēt un attiecas pret invalīdiem tā, it kā viņi būtu bērni...

Kuliks: Tieši tā.

RL: ...un daudz nobriedušāko attieksmi, kāda it kā esot Nīderlandē. Kurai no tām un kāpēc jūs dotu priekšroku?

Kuliks: Es dotu priekšroku Dānijai, esmu tur veicis lauka pētījumu, tāpēc daudz par to zinu. Problēma ar veselas cilvēku grupas nodošanu seksstrādnieku rokās, sakot: “Tieciet ar viņiem galā,” – ir tāda, ka šāda rīcība atbrīvo valsti no atbildības, viņiem par to vairs nav jādomā. Kāpēc šī atbildība būtu jāuzveļ seksstrādniekiem? Tiem jau tāpat uzspiesta kauna zīme. Tiem nav speciālās izglītības. Lielākajai daļai no tiem nav arī īpašas intereses, tad kāpēc tiem tas būtu jādara? Alternatīva ir Zviedrija, kura saka: “Nē, to darīt nedrīkst.” Tas ir pavisam briesmīgi. Bet Dānijā ir vesela grupa izglītotu speciālistu, kuri palīdz cilvēkiem baudīt dzimumdzīvi, paši nestājoties ar viņiem dzimumsakaros.

RL: Un šī sistēma strādā tikai tāpēc, lai invalīdi gūtu orgasmu?

Kuliks: Es teiktu citādi. Tā palīdz viņiem izprast savu seksualitāti un, ja viņi to grib, baudīt dzimumdzīvi. Tā ir šīs palīdzības nākamais solis. Kopēji, kuri aprūpē invaliditātes skartus cilvēkus, slauka viņiem dibenu, liek katetrus, tīra viņiem zobus, ēdina... Zviedrijā tam ir robeža: līdzko runa ir par seksu, tā “mēs to nedarām”. Savukārt Dānijā: jā, sekss ir daļa no pieauguša cilvēka dzīves. Ne visi to vēlas, bet tiem, kuri to vēlas, mēs palīdzēsim. Paši to nedarīsim, bet mēs jums palīdzēsim to izdarīt, nevis atdosim jūs prostitūtai, lai viņa tiek galā.

RL: Ar ko seksualitāte un sekss jūs ieinteresēja kā pētniecības objekts?

Kuliks: Es vienmēr esmu domājis, ka seksualitāte ir viens no būtiskākajiem un interesantākajiem cilvēka aspektiem.

RL: Kas tajā tik interesants?

Kuliks: Tajā krustojas tas, ko cilvēki jūt, kā viņi apzinās savu ķermeni un kā viņi veido attiecības ar citiem. Turklāt savu lomu tajā spēlē arī lielākie sociālpolitiskie spēki, kas veido mūsu dzīvi. Sekss ir visu šo dažādo lietu krustpunkts. Katrā sabiedrībā, ne tikai Rietumos. Es daudzus gadus esmu strādājis Papua-Jaungvinejā, un arī tur šajā ziņā ir daudz kā interesanta. Pavisam nesen es rakstīju par izvarošanām. Viņi tur piekopj grupveida izvarošanu.

RL: Ko baltais vidusšķiras zinātnieks uzzina par seksualitāti Papua-Jaungvinejā?

Kuliks: Es uzzināju to, ka seksualitāte ir ļoti problemātiska viņu dzīves dimensija. Seksualitāte ir ieņēmusi lielāku vietu jauno vīriešu dzīvē nekā jebkad agrāk.

RL: Tas noticis interneta ietekmē?

Kuliks: Viņiem nav interneta, bet viņi sākuši nedaudz vairāk ceļot. Viņiem nav ar ko nodarboties. 20. gadsimts viņu dzīvi padarījis nabagāku daudzās nozīmēs. Tradicionālā kultūra ir izzudusi. Misionāri un skolotāji viņiem solīja visādas pārmaiņas, bet nekas nav mainījies. Viņi atklājuši, kā gatavot alkoholu. Viņi ir neapmierināti, dusmīgi jauni vīrieši džungļos, kuri grib nodarīt sāpes sievietēm. Kuri principā grib nodarīt sāpes. Kad viņi tās grupveidā izvaro... viņi nodara sāpes. Bet viņi arī apgraiza savus dzimumlocekļus, tur notiek daudz savādu draņķību. Es varētu to analizēt kā globalizācijas, modernizācijas, neoliberalizācijas utt. sekas. Bet man interesantāk šķita uzklausīt, ko viņi paši ciematos runā par grupveida izvarošanu. Un tad es to analizēju kā literārā nonsensa žanru, līdzīgi kā filozofi analizējuši tādus tekstus kā “Alise Brīnumzemē” – nevis kā absurdu un bezjēgu, bet kā pavisam cita veida jēgu.