Esmu ieaudzis nepieklājīgā paaudzē

Pret Arnoldu Klotiņu ir bijāšana. To raisa impozantais stāvs, neizdibināmā sejas izteiksme, zināšanas, saprašana, valoda, bet visvairāk tas, ka Arnolda smadzeņu klātbūtnē jūties neizglītots, nesistemātisks, paviršs un slinks.

Arnolds Klotiņš ir Latvijas muzikoloģijas visu laiku augstākā virsotne. Man nepatīk par to tik svinīgi runāt, un vēl mazāk patiks Arnoldam šo lasīt. Un tomēr – ar tādām analītiķa spējām, dažādu estētiku saprašanu un klausīšanās pieredzi citu neatradīsim. Patlaban ceļā uz ko tādu ir varbūt Krists Auznieks.

Kas 80. gadu otrajā pusē lasīja Arnolda grāmatu “Mūzika un idejas” (teksti par Emīlu Dārziņu, Brehtu, Vāgneru, arlekīnu un gaili, mūzikas un mīta attiecībām), tam nebij vairs atgriešanās padomju mūzikas vēstures izpratnes pasaulē. Grāmata atvēra logu uz kaut ko lielāku, bet šis lielākais bij pagrūti aptverams.

Pēc tam nāca raksti žurnālā Māksla un nedēļrakstā Literatūra un Māksla, jau agrāk tapušās grāmatas par Jurjānu Andreju un Alfrēdu Kalniņu (monogrāfija, kādu pelnījuši vēl arī diezgan daudzi citi Latvijas komponisti), nesenākos laikos “Mūzika okupācijā” un “Mūzika pēckara staļinismā” (vēl joprojām trūkstošās Latvijas mūzikas vēstures būtiska daļa), kā arī “Divatā ar tautasdziesmu”, kas aizved mūs pie būtiskas jomas Arnolda dzīvē, un tā ir folklora.

70. gadu otrajā pusē Arnolds Klotiņš rosina citādi skatīties uz tautasdziesmu. Tā ir autentiskas tautas mākslas definēšana. Folkloras kustības ideologs – tā vēlāk sauks Arnoldu. Viņš iniciē tautasdziesmas atbrīvošanu no dekoratīvās funkcijas. Un – “tautasdziesmā ir citāda attieksme pret dzīvi nekā patērnieciskā sabiedrībā”.

1988. gada Radošo savienību plēnumā Arnolds Klotiņš saka vienu no spēcīgākajām runām. Jau pats sākums – uzruna “Godājamie kolēģi, dāmas un kungi” – izraisa 15 sekundes ilgus aplausus. Arnolds vēl pirms Mavrika Vulfsona atgādina klātesošajiem, kas īstenībā notika Latvijas un Padomju Savienības attiecībās pusgadsimtu iepriekš. Viņš ņem LKP Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra Arnolda Klaucēna runu, kas nesen turēta partijas plēnumā, un gudri un ironiski analizē tautu brālības aspektus. Runu vēl vairākas reizes pārtrauc aplausi.

Arnolda Klotiņa jubilejas raidījumā LR3 Klasika 2014. gadā Dainis Īvāns atgādina, ka 1988. gada oktobra teju dziesmusvētki Mežaparka estrādē lielā mērā bija Viļa Krūmiņa un Arnolda Klotiņa impulsa rezultāts. Par nepārvērtējamu Īvāns sauc arī Klotiņa lomu 1989. gada 31. maija aicinājuma tapšanā. “Baltijas ceļa” rīkošanas vadītāji ir Sandra Kalniete un Arnolds Klotiņš.

Tāds, lūk, mūžs, kas vēl nesīs augļus. Lieku punktu un, pēc Arnolda ieteikuma, pievēršos Flobēra vēstulēm, kuras gan būtu pieklājies izlasīt vēl jaunībā…

Orests Silabriedis

Rīgas Laiks: Intervijā Rūtai Paulai pirms astoņiem gadiem teicāt, ka bērnībā interesēja harmonijas mācības grāmata, lai noskaidrotu, kā mūzika uzbūvēta.

Arnolds Klotiņš: Nu, tā tas bija vismaz tik ilgi, kamēr beidzu konservatorijas kursu. Pēc tam mani vairāk interesēja estētikas jautājumi, bet, lai varētu ķerties pie estētiska vērtējuma, protams, jājūt arī, kādus priekšstatus mūzika izraisa. Un tā priekšstata izraisīšana ir zināmā mērā atkarīga no mūzikas valodas un no stila. Stils ir tas, kas vieš mākslā nosacītību. Bez nosacītības māksla nepastāv. Iedomāsimies: ja kāds uzlec krogā uz galda un gavilē, tā jau vēl nav dzīru dziesma, vai ne? Vajadzīga zināma nosacītība un stils. Stils arī atkarīgs no mūzikas valodas. Tagad mūzikas valoda, atklāti sakot, ir viss kaut kas. Kā izteicās jaunais komponists Auznieks, “Pjēra [Bulēza] un Karlheinca [Štokhauzena] telpa, kas mūs turēja ar savu dominanci, beidzot ir izzudusi”. Tātad var atļauties visu un visos stilos.

RL: Viņš to teica ar atvieglojumu?

Klotiņš: To viņš teica ar atvieglojumu radio Klasika raidījumā. Bija klausījies šīgada Rostrum konkursantus.

RL: Jūs piekrītat Kristam?

Klotiņš: Es piekrītu tam, ka dodekafonija vienā brīdī vairs nebija normatīvs paņēmiens vai arī filozofiska koncepcija, kā kādu laiku. 1957. gadā Bulēzs paziņoja, ka tagad iestājusies aleatorika, tas vairs nebija lāgā savienojams ar dodekafoniju, un dodekafonija pamazām atkāpās. No dodekafonijas jau agrāk bija atteikušies daži viņas pravieši, vismaz Šēnbergs mīkstināja savu pieeju. Albans Bergs dodekafoniju lietoja tikai kā palīglīdzekli. Un vēlāk, laikam ejot, bija tendence ļoti pretoties tam kultūrindustrijas radītajam patērnieciskumam, sargāties no tā. Un tādēļ zināma atgriešanās pie tonālās mūzikas, reizē arī pie romantisma.

RL: Vai šī atkalatgriešanās pie vienkāršākas mūzikas bija neizbēgama?

Klotiņš: Alberts Jērums par šo lietu teica tā: “Īsāki bruncīši jau vairs nevar būt. Tāpēc notiks atgriešanās.”

RL: Ja tagad lasītājs vēlētos saprast, ko jūs domājat ar vārdu “stils”, piemērs par galda dziesmu un krogu ir daiļrunīgs, tomēr, lūdzu, definējiet. Kas tieši norāda, ka mums ir darīšana ar stilu?

Klotiņš: Mūzikā tiek lietoti dažādi tehniski paņēmieni, ko mēs saucam par izteiksmes līdzekļiem. Taču šie izteiksmes līdzekļi ir ļoti nosacīti. Tie tikai tad sāk darboties, ja tiek virzīti noteiktā kontekstā, virzienā. Un tas, kādā veidā atlasa un organizē šos līdzekļus, kam dod priekšroku, tas tad arī nosaka stilu. Stils visvairāk attiecas uz izteiksmes līdzekļiem un to organizēšanu un lietošanu. Viss pārējais, kur ir runa par to, kādus asociatīvus priekšstatus izraisa mūzika, jau ir kaut kas cits.

RL: Tātad stilu var eksakti analizēt?

Klotiņš: Stilu analizēt var, jā.

RL: Un virzienu?

Klotiņš: Ja, teiksim, runā par romantisma virzienu, pirmais, kas nāk prātā, ir indivīds, kurš nav mierā ar īstenību. Un viņš reflektē. Virzienā var atrast tamlīdzīgas lietas.

RL: Jūs tagad devāt romantisma raksturojumu. Varbūt varam pamēģināt atskatīties uz vēl senākiem laikiem. Kā jūs raksturotu svarīgāko, kas noticis mūzikā?

Klotiņš: Viduslaikos mūzika attīstījās baznīcas klēpī. Bija gregoriskais korālis, pamazām ieviesās daudzbalsība. Renesanses laikā mūzika ieguva arī laicīgu nokrāsu. Pēc tam baroka laikmets, cilvēks bija lielā sasprindzinājumā, tomēr māksla mēģināja izteikt objektīvo. Nevis empīrisko, subjektīvo.

RL: Ko jūs domājat ar sasprindzinājumu?

Klotiņš: Cilvēks tajos laikos bija tā starp zemi un debesīm, viņam visu laiku bija jādomā, vai viņš tiks debesīs, un tas bija sasprindzinājums. Bet par to sasprindzinājumu es drusku pārsteidzīgi pateicu. Tur galvenais bija, ka mūzika centās rādīt objektīvu īstenības uztveri. Es runāju par īstenības uztveri, jo skaņa, kas ir daudzmaz organizēta, vienmēr ar kaut ko asociējas. Mākslasdarbs ir simbols, bet skaņa asociējas ar kaut ko, kas ir augstāk, zemāk, ātrāk, lēnāk, plašāk, šaurāk, krāsaināk, vienkrāsaināk. Tas viss ar tam piemītošajām īpašībām iedarbojas uz psihi, un, to mākslinieciskumu gudri kombinējot, var izraisīt arī tālejošus priekšstatus. Es nerunāju par tēliem; attiecībā uz mūziku man vārds “tēls” nepatīk. Tas vairāk atgādina tādu bilžainību, kas latviešu mūzikā arī daudz bijusi. Kavējusi dinamisko izteiksmīgumu. Es saku “mūzikas priekšstati”, kaut kādi priekšstati rodas.