Ja nesāksim mainīties, pasaule labāka nekļūs

“Kā tur bija tajā parunā par kurpnieku, kurš pats ir bez kurpēm?” viņš saka, atverot durvis uz savu biroju, kurā pie sienas atslietas dažas gleznas, galdi nokrauti ar papīriem, gala telpā ir pieci dažādi krēsli, bet pie griestiem karājas spuldze kailā vadā. Es atceros, ka arī manā dzīvoklī, kurā dzīvoju jau pusotru gadu, tā arī neesmu virtuves spuldzi aprīkojis ar glītu lustru. Parastā spuldze ir perfekts dizains, mēs nospriežam. Lejasstāvā gan atrodas dizaina salons un šampanieša bārs Modernists, kur iekārtots un pārdomāts ir katrs zemē nomestais salvetes gabaliņš, telpas iekārtojums nemitīgi mainās un to nosaka nevis preču pievedums vai izpārdošanas akcijas, bet koncepcija, kuru uz brīdi nolemts īstenot dzīvē. Šo koncepciju autors un īpašnieks ir dizainers, arhitekts un šampanieša eksperts Mārtiņš Pīlēns, ko uz sarunu par dizaina jēgu un noderīgumu aicināja Ilmārs Šlāpins.


Ilmārs Šlāpins: Vai dizainam ir kāds sakars ar skaistumu?
Mārtiņš Pīlēns: Jā, bet ne vienmēr. Ja dizains ir parocīgs, veikls, pārdomāts, zināmā mērā loģisks, lietotājam saprotams un vajadzīgs, tas kļūst skaists pats par sevi. Ja priekšmets ir parocīgs, saprotams, lietojams, tad tā skaistums kļūst arī ilgmūžīgs. Tā ir tā definīcija, par kuru es cīnos. Es lietas pašas par sevi nepieņemu kā skaistas. Es nedomāju par to, kā tās izskatīsies – no viena leņķa, no otra leņķa. Es skatos uz tām caur funkciju prizmu. Citādi viss ir tikai tāda dekorācija. Un tas jau velk uz modīguma jēdzienu, bet modīgums ir pārejošs un nevajadzīgs. Man, saucot sevi par dizaineru, gribētos ticēt, ka mēs glābjam un uzlabojam pasauli. Nevis tikai izskaistinām. Citādi man būtu liela tukšuma sajūta un vilšanās tajā, ko es daru.
RL: Ja pieņem, ka funkcionālisms ir viens no laba dizaina elementiem, var iedomāties, ka katrai lietai ir iespējams pats funkcionālākais modelis. Un, to atrodot, dizaineru darbs apstājas, jo turpmāk tiek lietots tikai šis viens.
Pīlēns: Ja sabiedrība atrastos fiksētā stāvoklī un neattīstītos uz priekšu, tad pilnīgi droši – mēs atrastu vienas iekārtas funkcionālāko pielietojumu un pie tā arī turētos. Bet, protams, sabiedrība visu laiku aug, mums mainās ekrāni, mums mainās sociālo tīklu profili, un mūsu pierastajām vērtībām rodas arvien jauni uzdevumi un jaunas problēmas. Gadus 20 mēs vēlējāmies būt visur pieejami, visur sazvanāmi, bet šodien mēs no tā mūkam. Man personīgi ienākošais telefona zvans uzdzen vieglu stresu, jo atkal kaut kas novirza uzmanību no tā, ko tajā mirklī daru. Pirms gadiem 20 man likās, ka sasniedzamība ir tieši tas, ko es vēlos. Mēs maināmies. Ja sabiedrība neattīstītos, tad arī dizains apstātos.
RL: Bet pašas vienkāršākās lietas, kas parasti tiek pieminētas, runājot par dizainu, – krēsls, durvju rokturis...
Pīlēns: Un āmurs. Principā varētu teikt, ka āmura funkcija nav mainījusies kopš alu laikmeta. Vienīgais – mēs to esam iemācījušies ražot ekonomiskāku, izturīgāku. Bet āmurs, ar kuru var iedzīt naglu, nav kļuvis ne uzlādējams, ne ar bateriju spīdināms. Tā ir viena no dizaina pamatformām. Tāpat kā krēsls. Dizaina pasaule, man šķiet, iedalās krēslu nīdējos un krēslu mīļos. Vieni saka: nu kam mums vēl viens krēsls, ja jau ir trīs tūkstoši labu krēslu. Bet tie, kas mīl krēslus, saprot, ka viņi īstenībā grib vēl vienu. Viens krēsls viņiem sniedz iespēju pie rakstāmgalda rakstīt vēstules, otrs ļauj produktīvi strādāt, un tagad mēs sākam strādāt pie augsti paceltajiem galdiem. Man katrai sēdēšanai ir savs krēsls, man mājās būs deviņi desmit dažādi krēsli – viens ar roku balstiem, otrs mīkstāks... Turklāt mēs esam atšķirīgi augumos un garumos. Viens klasiskais modelis nespēj apmierināt visu cilvēku fiziskās vajadzības. Problēma ar krēslu ir tā, ka daudzi dizaineri ļoti pavirši izturas pret krēslu dizainu – ātri kaut ko uzzīmē un palaiž ražošanā. Kāpēc man būtu jāiztērē 600 eiro par kaut ko šādu, nepārdomātu? Tas mani tracina visvairāk. Ļoti daudz objektu, kas nonāk pārdošanā un mūsu mājās, ir bez jebkāda iemesla vispār tur būt.
RL: Pirms kāda laika es arī meklēju sev jaunu darba krēslu, tā saucamo biroja krēslu. Atradu internetā ekspertu topus, kas piedāvā šobrīd tirgū esošos labākos modeļus ļoti šaurā nišā. Un tops tiek sastādīts, izvērtējot dažādus parametrus – ērtumu, izturību, cenu utt. Sameklēju ērtāko, izturīgāko un lētāko krēsla modeli, pasūtīju. Tiešām, ērti tajā bija apsēsties, bet visi, kas to ieraudzīja, teica: ārkārtīgi neglīts.
Pīlēns: Tad jājautā, vai tas dizainers, kas šo krēslu radījis, ir dizainera vārda cienīgs. Viņš ir radījis ērtu, izturīgu, lētu krēslu, kas neizskatās ne pēc kā. Tas ir tas, ko kāds gribētu saukt par funkcionālo dizainu, lai gan vārds “dizains” tur ir pievilkts aiz ausīm. Tas ir tīrs inženiera darbs. Ja mēs atceramies AEG rūpnīcas rašanos pagājušā gadsimta 20. gados, Bauhaus un Vācijas progresīvo arhitektu skolas sākumpunktā, mēs redzam, ka uz šīm rūpnīcu ēkām, kurās tika ražoti motori un to sastāvdaļas, mēs arī tagad varam raudzīties kā uz tempļiem vai muzejiem. Tās bija tik tīras, tik skaistas un funkcionālas, gaismas pielietas, toreiz valdīja uzskats, ka rūpnīcās dienas laikā nevajag mākslīgo apgaismojumu, gaisma nāca caur griestu profiliem utt. To mēs šodien ražošanā esam aizmirsuši – visi ražošanas angāri ir vienādi putukartona bloki, klimata kontrole un dienasgaismas spuldzes ieslēgtas 24 stundas diennaktī. Tam vispār nav nekāda sakara ar funkcionālo dizainu, un tāpēc tās kastes nav skaistas. Agrāk celtnieks vai arhitekts daudz vairāk kontrolēja to, kas tika radīts, – tie paši jūgendstila meistari vai itāļu 16.–17. gadsimta mākslinieki... Viņiem visam bija katalogs, viņiem bija kanons. Mēs dzīvojam laikmetā, kad kanoni vairs neeksistē, katrs domā, ko viņš grib, un katrs rada, ko viņš grib. Un katrs rada to, ko pārējie negrib. Te tas neglītums arī veidojas, jo mums nav vienādas izpratnes par lietu skaistumu. Runājot par to pašu krēslu, no desmit cilvēkiem deviņiem tas šķiet neglīts, taču vienam varbūt tas ir skaists.
RL: Bet taisnība ir tiem deviņiem? Ir taču arī priekšstats par to, ka labs dizains ir elitārs un to saprot tikai daži.
Pīlēns: Negribētos piekrist tam, ka tikai elitāri vai izglītoti cilvēki saprot dizainu, taču zināma likumsakarība tajā ir. Kā tas veidojas? Izglītots cilvēks zina kultūras vēsturi, dizaina vēsturi. Viņš ir redzējis vairāk, viņš zina, kā veidojas laikmeta rokraksts vai stils. Viņš ir arī prasīgāks pret to, ko redz, jo viņam ir lielāka pieredze, plašāka tā bilžu galerija. Bet mūsu sabiedrība šobrīd nav gatava dalīties ar dizaina izglītību. Un mūsu publisko iepirkumu struktūra nav uzbūvēta tā, lai mums tiktu būvētas skaistas, saprotamas ēkas bērnudārziem, skolām, muzejiem utt. Kur lai parastais cilvēks saskaras ar labu dizainu? Kur lai viņš tiktu uzaudzināts? Viņam nav pieredzes, ka labs dizains var uzlabot dzīvi. Es zinu daudzus savus klientus, kuriem mēs esam projektējuši virtuvi, ieteikuši dīvānu, pārplānojuši guļamistabu. Un daudzi ir nākuši un teikuši: “Paldies, mūsu laulības dzīve ir uzlabojusies!” Mēs varam smīkņāt, bet tieši mans padoms novietot gultu citādi, lai guļot nebūtu jāskatās uz vannasistabas durvīm, vai pagriezt televizoru var kādam uzlabot laulību, kādam citam, tieši otrādi, pilnībā izjaukt. Ja mēs pavirši izturamies pret šiem ikdienas sīkumiem, tas ietekmē mūsu dzīvi. Mēs saskrūvējam savās istabās LED spuldzītes un pēc tam brīnāmies, ka mums nav atmosfēras, nav romantikas un tamlīdzīgi, mēs sākam runāt par savām attiecībām lietišķi. Protams, tāpēc, ka mums ir tāds biroja gaismas spektrs un mēs mājās vairs nejūtamies kā mājās.