Koks parāda, ka dzīve ir īsa

Arhitekts, kurš vēlas izdzēst arhitektūru, padarīt to gandrīz nemanāmu. Tā ir grēks. Noziegums. Egoistisks objekts, kam reti ir saikne ar vidi.

Japāņu arhitekts Kengo Kuma pret arhitektūru vēršas kā pret kaut ko svešu Japānas kultūrai, turklāt to izdara, lietojot no Rietumu kultūrtelpas aizgūto grēcīguma ideju. Strīdi par Rietumu arhitektūras jēdziena izvērsumu un precīzu tulkojumu Japānā pastāv jau kopš 20. gadsimta sākuma un nav rimušies. Apgalvojums par nepieciešamību dzēst arhitektūru ir radikāls un piesaista uzmanību, jo Kengo Kuma and Associates ir viens no ietekmīgākajiem arhitektu birojiem ne tikai Japānā, bet arī pasaulē. Tajā vairāk par divsimt darbiniekiem strādā pie aptuveni simt objektiem Japānā, Eiropā, ASV, Ķīnā un citās Āzijas valstīs. KKAA projektē ēkas, nodarbojas ar pilsētvides un ainavu dizainu, eksperimentē ar materiāliem un tehnoloģijām, izgatavo traukus, rotaļlietas un rotaslietas, veido izstāžu scenogrāfijas. Kengo Kuma vada dizaina laboratoriju Tokijas Universitātē. Raksta. KKAA ir kļuvis par pazīstamu zīmolu.

2020. gada Tokijas Olimpisko spēļu stadions ir biroja šībrīža pamanāmākais projekts. Pēc divu gadu intensīva darba un sadarbības ar Zahas Hadīdas biroju Tokijas valdība pēdējā brīdī apstādināja arhitektes ieceri un atkārtotā konkursā nolēma turpmāk sadarboties ar Kengo Kumu. Jo Kengo Kuma ir arhitekts, kura viedoklī, vismaz Japānā, ieklausās, un šobrīd viņa izteiktā ideja par vides cilvēciskošanu un vietējo resursu lietošanu ir aktuāla pat tik liela mēroga projektā kā olimpiskais stadions.

Kengo Kuma ir spējis virtuozi un nemanāmi deleģēt pienākumus tik lielā birojā un vienlaikus saglabāt stingru kopējo idejisko vadlīniju un viedokļa skaidrību publiskajā telpā. Esejā “Dārza laikmets” (“The Era of the Garden”, in “Celestial Gardens: Kyoto Imperial Palace And Villa”, 2017) un jau pirms 10 gadiem iznākušajā manifestā “Antiobjekts” (“Anti-object: The Dissolution and Disintegration of Architecture”, 2008) Kuma apgalvo, ka cilvēki ir sākuši pagurt no materiālu lietu pārsātinājuma un vēlas sajust cilvēcisko, emocijas, noskaņas un sarunas. Viņa ideja par dārza laikmetu, šķiet, ne tikai asi nostājas pret pašpietiekamiem noziedzīgiem objektiem vidē, bet dod vismaz mājienu, ka radīt sajūtu scenogrāfiju ir daudz svarīgāk par pašas arhitektūras izcelšanu. Japānā jau vēsturiski lepošanās ar greznu arhitektūras objektu ir bezgaumība, turpretī izsmalcināta dārza iekopšana ir cieņpilns un pārdomāts veids atmosfēras un cilvēcisko attiecību radīšanai.

Ja sanāk būt Tokijā, Nezu muzejā to var itin viegli sajust: atmiņā paliek tikai noskaņas, iešana gar bambusu rindu, gaišu un ēnainu ritmu nomaiņas, lietus pilēšana no jumta, īrisu ziedi dārzā un apsūnojušas Budas statujas, bet fonā kaut kur – vienmēr rosīgās Aojamas apkārtnes trokšņi. Ēka ir pārdomāts starpnieks, nepieciešamais fons atmosfēras un situāciju scenografēšanai. Pirmajās apmeklējuma reizēs ēku var pat īsti nepamanīt. Pēc pāris gadiem, kad Filipīnās, Manilā, tiks pabeigta tradicionālās mākslas muzeja celtniecība, dārza ideju, iespējams, būs jau aizstājusi kāda cita. Varbūt tur varēs vislabāk sajust, ko Kengo Kumam nozīmē atmosfēras scenogrāfija.

KKAA birojs Tokijā atrodas vienā no dzīvākajām pilsētas daļām – Aojamā, netālu no Nezu muzeja, turpat blakus ir arī 90. gadu beigās projektētā ēka ar improvizētu dorisko kolonnu astoņu stāvu augstumā un vēl virkne arhitekta ēku. No Kengo Kumas kabineta loga paveras skats arī uz kapsētu. Tā, šķiet, ir pavisam mierīga un organiska pilsētas intensīvo norišu sastāvdaļa. Pavasarī starp akmens pieminekļiem, piemiņas kociņiem un ieliņām zied sakuras. Balto ziedlapu virpuļošana atgādina par visu gaistošo un netveramo, un tikai kvartālu tālāk top olimpiskā stadiona jaunbūve.

^{Ilze Paklone}

Rīgas Laiks: Vai arhitektūra japāņa prātam nav sveša?

Kengo Kuma: Vai arhitektūra nav sveša japāņa prātam… Tas ir labs jautājums. Pirms Japānu sasniedza Rietumu kultūra, mums arhitektūras un arhitekta jēdziena nebija. Mums bija tikai namdari¹. Un celtnieki. Arhitektu nebija vispār. Mums galvenais ir ainava, un pēc tās – dārza plānojums. Un ēka pieder pie ainavas. Šī doma ir mūsu vides pamatā. Taču pēc tam, kad Japānā 19. gadsimta vidū ieplūda Rietumu kultūra, starp tradicionālo un jauno domu radās pamatīgs konflikts. 1868. gadā sākās Meidzi ēra, valdība atvēra jaunas universitātes, un Eiropas pasniedzēji sāka mācīt arhitektūru. Es uzskatu, ka šobrīd pastāvošā Japānas valsts izglītības sistēma mums kā tautai nepavisam nav piemērota. Tradicionālā doma mums vēl aizvien ir ļoti noderīga. Tā var risināt vides problēmu, un tā nozīmē cieņu pret amatniecību kā tradīciju. Tas mums vēl aizvien ļoti palīdz.

RL: Savā ziņā jūs apstiprināt, ka arhitektūra japāņa prātam ir sveša.

Kuma: Jā.

RL: Kad lasīju jūsu intervijas un rakstīto, es atklāju, ka vārdu “arhitektūra” jūs lietojat veidā, kas vismaz angļu valodai ir ļoti neparasts. Šķiet, ka jūs ar arhitektūru gandrīz vai domājat celtniecības procesu un rezultātu. Un viss. Vai man ir taisnība?

Kuma: Jā, tāda ir mana izpratne. Celtniecības process un rezultāts.

RL: Kad jūs teicāt, ka tradicionālā japāņu vidē dārzi un dabas klātbūtne ir svarīgāka par ēku, vai attiecinājāt to arī uz pilsētām?

Kuma: Jā. Pat pilsētā kopējā vide, kas ietver dārzu un ielu, ielu izkārtojums… šīs lietas tika uzskatītas par tikpat svarīgām kā pati ēka. Cilvēka dabiskās vides jēdziens…

RL: Cilvēki nav dzīvnieki. Viņi nevar dzīvot kokos, alās un dārzos. Viņiem vajadzīga pajumte – vieta, kur patverties no lietus un aukstuma.

Kuma: Jā. Cilvēka dabiskās vides jēdziens ir pilsētplānošanas pamatā. Taču cilvēka dabiskā vide un arhitektūra Japānā bija atšķirīgas lietas. Renesanses laikā arhitekti visu plānoja ģeometriski. Japānā tādas pieejas nebija. Pat pilsētā plānošana balstījās ļoti vienkāršos noteikumos. Ēkas plānoja un būvēja namdari. Tas mazliet atšķiras no arhitektūras.

RL: Bībele, lai gan tā ir grāmatu kopums, sākas ar paradīzes dārzu un beidzas ar debešķīgo Jeruzalemes pilsētu. Savā ziņā kristietības svētais teksts ir veidots kā ceļš no dārza uz pilsētu. Kā tas iederētos jūsu pasaules izpratnē – cilvēces attīstības attēlojums kā kustība no dārza uz pilsētu?

Kuma: Japāņiem šī doma šķiet dīvaina. Bībelē dārzs tiek uzskatīts par primitīvu, zema līmeņa situāciju.

RL: Tā ir paradīze. Nevainības laiks.

Kuma: Jā, protams, tā ir Bībele… Tur pastāv hierarhija, kurā pilsēta atrodas virs dārza, tur pastāv zināma attīstība. Japāņiem dārzs un pilsēta neatrodas hierarhijā. Mums nav tādas domas par attīstību.

RL: Kāda ir cilvēku loma dabā? Daba būtu tāda, kāda tā ir, arī bez cilvēkiem. Dabai cilvēki nav nepieciešami.

Kuma: Es tā nedomāju… Cilvēki ir dabas daļa. Un daba ir cilvēku daļa. Nošķirt cilvēkus un dabu nav iespējams.

RL: Hokusai zīmējumos un arī citos japāņu zīmējumos cilvēki ir nenozīmīgi. Tur ir Fudzi kalns un cilvēks mazā laiviņā. Vai arī lieli viļņi un sīciņš cilvēks. Savā ziņā cilvēka loma dabā ir nenozīmīga. Vai tāda ir arī jūsu izpratne?

Kuma: Jā. Cilvēki ir dabas daļa.

RL: Bet ne sevišķi svarīga.

Kuma: Es domāju, ka mērogs neliecina par svarīgumu. Taču tas vienmēr liecina par to, ka dabas priekšā jābūt pazemīgam. Tāds ir mūsu pamats.

RL: Jūs daudzus gadus esat teicis, ka jūsu mērķis ir izdzēst arhitektūru. Kāpēc?

Kuma: Tāpēc, ka arhitektūra – no Rietumiem ievestais jēdziens – lielā mērā ir iznīcinājusi mūsu ainavu. Tā ir lielā mērā iznīcinājusi arī mūsu kultūru. Lielās betona sienas pilnībā iznīcināja mūsu pilsētas. Mūsu vadošie arhitekti – Isodzaki, Kurokava –, šie cilvēki ir dažādos veidos maldinājuši Japānas tautu. Es gribētu atgriezties situācijā pirms tam.

RL: Tātad jūs gribētu izdzēst arhitektūru kā kaut ko svešu japāņa prātam.

Kuma: Jā.

RL: Vai jūs gribat izdzēst arhitektūru arī kādā citā nozīmē?

Kuma: Es gribu izdzēst betona ēkas un aizstāt tās ar cilvēciska mēroga ēkām, kas celtas no dabiskiem materiāliem.

RL: Viens no betona ēku popularitātes cēloņiem 20. gadsimtā bija taupīgums. Betona ēkas bija lētākas un ātrāk uzceļamas. Ņemot vērā cilvēku skaita pieaugumu, vai tas tomēr nebija ļoti praktisks risinājums?

Kuma: Es domāju, ka tas bija ne tikai taupīgums. Tā ir noteikta attieksme pret vidi. Koka ēku būvniecības izmaksas patiesībā ir zemākas nekā betona ēku izmaksas – arī mūsdienās.

RL: Bet koka ēkas ir trauslākas, tās var vieglāk aizdegties.

Kuma: Ēku aizdegšanās problēmai mēs nesen atklājām risinājumu, mums ir jauna tehnoloģija. Turklāt mēs varam lietot kādu saliekamās būvniecības sistēmu, lai koka ēku uzceltu ātrāk par betona ēku.

RL: Jūsu ideālajā nākotnē visas betona ēkas tiktu aizstātas ar koka ēkām.

Kuma: Jā.