Komponists seko biksēm

Platons Buravickis: Klau. Es nesen satiku vienu džeku, un viņš stāstīja, ka tu nesen piedalījies kaut kādā intervijā. Un gribēju tev pajautāt, kā tu izturējies; it kā esot teicis, ka mūsdienu mūzika ir kā onānisms vai kas tamlīdzīgs. Kur tas bija?

Kaspars Rolšteins: Godīgi sakot, neatceros, kur.

Buravickis: Tas bija nesen vai sen? Vai varbūt simt gadus atpakaļ?

Rolšteins: Varbūt simt gadus atpakaļ, jā. (Smejas.) Vienīgais, ko varu iedomāties, bija tas, ka man nez kāpēc sintezatoriem nolūst la taustiņš. Man ir mājās divi aparāti, kuriem nolūzis la.

Buravickis: Abiem?

Rolšteins: Jā. Un vienam, man liekas, nolūzis arī mi bemols. Bet tas ir maziņš aparāts, tas neskaitās.

Buravickis: (Smejas.) Nu, la ir galvenais, pēc viņa skaņojas.

Rolšteins: Es viņiem pārsvarā ar krēslu uzgrūžos virsū. Tad es domāju, vai tā ir zīme, ka vajag biežāk spēlēt la vai, tieši otrādi, nevajag?

Buravickis: Vai nevajag skaņoties.

Rolšteins: Nu jā.

Buravickis: Jo, lai ko arī teiktu, cik ar sintezatoru vienkāršāk vai kā, tāpat viņš jāskaņo. Un, jo viņš analogāks ir, jo grūtāk skaņot.

Rolšteins: Nu jā, nu analogiem tas ir, tādā ziņā tie digitālie... Es teorētiski laikam saprotu aizspriedumus pret digitāliem instrumentiem, bet lietošanas ērtums...

Buravickis: Mhm. Man ir tā: jo precīzāk es varu visu norādīt notīs, jo labāk. Man vispār datoru mūzika ir tuvāka, tagad vienkārši esmu aizrāvies ar sintezatoriem. Bet mums akadēmijā mācīja tikai datoru mūziku. Nu, tagad jā, tagad integrācijas iespējas paredz, ka var visu taisīt ar datoru un sūtīt signālu uz sintezatoru; jo precīzāk tu uztaisi, jo labāk skan. Bet ne vienmēr analogais sintezators atbilst tam, ko tu viņam sūti.

Rolšteins: Tomēr, man liekas, ir atšķirība starp kompjūtera skaņu un digitālā sintezatora skaņu.

Buravickis: Nu jā.

Rolšteins: Jo kompjūters skan tā, kā skan kompjūtera skaņas konvertors, kamēr digitāliem sintezatoriem reizēm pārejas no digitālā uz analogo ir diezgan unikālas, līdz ar to arī skanējums ir unikāls, it īpaši gados vecākiem aparātiem.

Buravickis: Nu, man dators ir galvenokārt kontrolei, vienalga, vai skaņa nāk caur datoru vai caur, piemēram, to pašu modulāro sintezatoru. Tomēr akadēmiskajai mūzikai vajag datoru vismaz kontrolei. Agrāk arī dators taisīja mūziku, tagad ir ļoti daudz rīku, kā savienot to pašu sidu¹ ar modulāro sintiņu. Viņš skan, kā skan, ar saviem tembriem, bet dators to visu forši un precīzi uzrāda. Atceries, 20. gadsimta sākumā bija tāds kvazimehānisks instruments, pa pusei pianola, pa pusei klavieres, pa pusei kaut kāda trokšņu mašīna, lai apskaņotu filmas? Tagad, manuprāt, tas atgriezīsies. Ir pat sintezatoru moduļi ar atsperi, kas it kā ir analogi, elektriski, bet pie tam arī ir mehāniski, tos vajag strinkšķināt ar pirkstu. Un tamlīdzīgas simbiozes. Kas no tām paliks, nezinu. Visādi eksperimenti arī agrāk bija, bet palika ērģeles, palika klavieres.

Rolšteins: Varētu vēl kādu kafiju iedzert.

Buravickis: Jā. Laikam jāsāk dzert kafiju.

Rolšteins: Jo alu jau tu nedzer.

Buravickis: Man sieva neļauj alu dzert.

Rolšteins: Tev vajadzētu tādu sintezatora moduli, kur var alu iekšā ieliet.

Buravickis: (Smejas.) Es atceros, bija modulis, kurš vēl radio ķēra...

Rolšteins: Nu, tādi vēl ir, kas ķer FM radiostacijas.

Buravickis: (Smejas.) Starp citu, tev bija tas teremins?

Rolšteins: Bija, bet es pārdevu. Kaut kā nespēju saprast viņa priekšrocības. Jo beigu galā tur bija tā, ka... Nu, viens ir, ka tu plivini roku pa gaisu un mainās nošu augstums, bet otrs, ka tu vari grozīt potenciometru un notiek tieši tas pats. Man bija ērtāk grozīt nekā tur plivināties. (Abi smejas.) Ideja tāda pati.

Buravickis: Es nezināju, ka var arī grozīt. Viņu sarežģītāk spēlēt nekā čellu. Ir, kam labi sanāk, – Klāra Rokmora un vēl pāris izpildītāju. Bet vispār... Plus, viņš ir monotonisks, neko tur baigi izdarīt nevar. Jo, piemēram, čellu var klausīties, cik uziet. Termenvoksu klausīties apnīk.

Rolšteins: Es domāju, tas vairāk ir tāds horeogrāfisks efekts. Teiksim, tā ekspresija, ka cilvēks plātās un kontrolē skaņu.

Buravickis: Nu, iepriekšējā gadsimta sākumā, kad neko tādu nebija redzējuši un te pēkšņi viens pa gaisu dejo, tad ir wow! Tā ir pieredze.Tu esi domājis par skaņas pieredzi kā tādu?

Rolšteins: Es nezinu, kas tas ir.

Buravickis: Nu iedomājies, 20. gadsimta sākums. Parādījās Džordžs Antails. Zini viņu?

Rolšteins: Nē.

Buravickis: Ir tāda mēmā filma “Mehāniskais balets”, viņš tai sakomponēja mūziku. Tāda dadaistiska filma, tur ir trokšņu mūzika, aeroplānu dzinēji, kompozīcija diviem elektriskiem zvaniem, sirēnai un deviņām klavierēm, kas ir pianolas: nu, viņš uzrakstīja perfokartes un vienkārši močīja ar kājām. Un es tā dzirdēju, ka pēc pirmatskaņojuma publika viņu atštaukāja.

Rolšteins: Labā vai sliktā nozīmē?

Buravickis: Sliktā. Nu, fiziskā. Un es domāju: vai, cik slikti. Man tas skaņdarbs patika. Bet ko 20. gadsimtā dzirdēja cilvēki? Pat mašīnu ne katru dienu dzirdēja. Viņi dzirdēja, kā zirdziņi skraida, putniņi dzied. Pilsētas skaņas un lauku skaņas atšķīrās mazāk nekā šodien. Un pēkšņi viņiem šādu performanci piedāvā. Viņiem tas droši vien tavo. Tagad mums ir 3D filmas ar visādām skaņām, kuras mēs dzīvē pat neesam sastapuši. Un tāpēc es domāju par skaņas pieredzi. 20. gadsimta sākumā pieredze bija gandrīz tāda pati kā 18. gadsimtā. Nu, mašīnas tikai sāka parādīties, tas arī viss.

Rolšteins: Varbūt tagad ir vieglāk nodarboties ar mūziku, jo kaimiņi domā, ka vienkārši dzīvoklī remonts. Neviens nesūdzas.

Buravickis: (Smejas.) Cilvēkiem vienkārši jāstrādā.

Rolšteins: Iespēja cilvēkus šokēt koncertā ir daudz mazāka. Kaut kādā ziņā tas ir ērtāk. Atceros, man vienā periodā bija kritērijs tam, vai ģitāra skan labi: vai skaņa ierakstā atgādina lidmašīnas motora rūkoņu vai ne? Ne skaļuma ziņā, bet tembrāli. Nu jā, es varu piekrist, ka droši vien mūsdienās cilvēki ir pieraduši pie tādiem trokšņiem, kas pirms simt gadiem varēja izraisīt kultūršoku.

Buravickis: Tu esi dzirdējis par stikla harmoniku? Tas ir baroka instruments, tādas bļodiņas, kuras spēlē ar pirkstiem. Es vienreiz piedalījos koncertā, un viena čiksa aizskrēja prom. Teica, ka viņai palika slikti. Un ir visādas leģendas, ka tā stikla skaņa izraisot viskautko. Vienam patīk, vispār super, labākais, ko var dzirdēt, bet citiem paliek slikti. Tajā laikā tas varbūt bija briesmīgākais, ko varētu iedomāties. Tagad mēs varam darīt visu, ko gribam. Vienīgais, lai mūzika nepaliek ilustratīva. Jo agrāk nospēlēt meža šalkas... Mendelsons uz klavierēm nospēlēja
meža šalkas. Tagad, skaidrs, tu vienkārši uztaisi brūno troksni, un viss. Bet tendence ir tāda, ka, ja tu uztaisi brūno troksni, kas atgādina meža šalkas, tas skan pārāk ilustratīvi un no tā jāizvairās.

Rolšteins: Nē, nu elektroniskās mūzikas attīstībā iesākumā bija ideja, ka jākopē kaut kādas skaņas no dabas. Jūra šalc, putniņi svilpo... Man liekas... ka tagad jau tomēr ir aizgājis tajā virzienā, ka vajag radīt jaunas skaņas, kādas varbūt dabā nemaz nepastāv. Respektīvi, nevis mēģināt visu mežu ielikt vienā modulārā sintezatoru kastītē, bet nekonkurēt ar mežu.

Buravickis: Īstenībā būtu foršs vingrinājums – mācīties modulārajā sintezatorā ielikt mežu. Jā, tas būtu ilustratīvi, bet būtu ko noņemties.

Rolšteins: Viens, kas man nav skaidrs, par mūziku runājot, ir – kurš grib mūsdienās klausīties mūziku? Jo es pazīstu cilvēkus, kuri grib sacerēt vai radīt mūziku, lietojot šo vārdu plašākā nozīmē...

Buravickis: Nu, man ir forši, manai sievai patīk klausīties mūziku. Es pats reti klausos. Es klausos vai nu savu mūziku, vai kad mani draugi uztaisa. Man ir interesanti, ko viņa dara. Vai arī tad, kad sieva aizvelk uz koncertu. Un pēc tam mēs, komponisti, brīnāmies, kāpēc cilvēki neapmeklē koncertus. Vai paši mēs esam gatavi apmeklēt? (Smejas.) Vai tikai parādīt, cik mēs esam forši. Īstenībā labi, ka mūzika padara... Tieši sarežģītāka mūzika, kā es uzskatu, dod stingrāku pamatu orientēties sarežģītās konstrukcijās. Jo mēs dzīvojam fleksiblā un sarežģītā pasaulē, kur grūti patiesību no nepatiesības atšķirt, labu no slikta. Mūzikai tipa būtu jāpalīdz to izdarīt. Bet mūzika mūsdienās ir tik sarežģīta, ka to atsevišķi jāmācās klausīties. Un katrs skolotājs vai pat mūzikas profesionālis traktē to savādāk. Tā principā mūzika var kļūt par cirku. Es cirkā esmu bijis vienu reizi mūžā, un tagad cirka māksla mani neietekmē vispār.

Rolšteins: Man liekas, pretruna ir tāda, ka cilvēki ar eksperimentālo mūziku, ar kaut ko grūti klausāmu nodarbojas mājās, ar sev pieejamiem tehniskiem līdzekļiem. Mūsdienu akadēmiskajā mūzikā, lai sāktu eksperimentēt, jāiesaista milzīgs skaits cilvēku, orķestriun tamlīdzīgi. Tas ir kaut kādā ziņā paradoksāli. Jo principā orķestris ir kā viens salikums modulārajam sintezatoram – nu, vai viens instruments, ja salīdzinām ar to, kas notiek elektrisko instrumentu pasaulē. Klasiskais orķestra sastāvs gadiem ilgi – nu labi, varbūt ar mazām niansēm, bet pamatā ir nemainīgs. Kad tas sākās, to droši vien uztvēra kā ļoti daudzu dažādu instrumentu kombināciju. No mūsdienu perspektīvas uz to var skatīties kā uz vienu instrumentu ar 60 vai cik tur balsīm vai tembrālām nokrāsām. Simfoniskais orķestris ir patiesi ģeniāls instruments. Jo spējis gadsimtiem ilgi noturēties un izveidot ap sevi milzīgu, tā teikt, lobistu pūli.

Buravickis: (Smejas.) Nu kā, viņš ir izveidojies evolūcijas procesā.

Rolšteins: Vienā ziņā jā. Bet kādā brīdī viņš bija gatavs. Un varētu domāt, ka paies 30, 20, 10 gadi un vietā nāks cits. Nu, no mūsdienu perspektīvas Max/MSP vietā nāk Ableton, Pro Tools vietā nāk Logic un tā tālāk. Ir kaut kāda konkurence starp dažādiem instrumentiem.

Buravickis: Tā ir.

Rolšteins: Droši vien man var pārmest, ka es simfonisko orķestri saucu par vienu vienīgu instrumentu, bet es viņu tikai tā spēju uztvert.

Buravickis: Pareizi ir, es arī uztveru to kā vienu instrumentu. Ir mazais ansamblis, ir lielais ansamblis, un ir simfoniskais orķestris – tas ir instruments. Viņš, protams, ir mainījies, bet pamazām. Elektronika akadēmiskajā mūzikā mūsu platuma grādos ir samērā nesen, bet Francijā un Vācijā – jau diezgan sen. Viņu tur spītīgi cenšas ieviest. Vienkārši tur neoromantismā vai neosakrālismā... Pertam, Taveneram vai Gijam Kančeli, piemēram, tā elektronika ir pie vienas vietas. Viņi arī ir mūsu mūzikas neatņemama sastāvdaļa. Bet avangardā, ja skatāmies Bulēzu, Fērnihovu vai Maiklu Gordonu – tas ir tāds amerikāņu postminimālists –, visi izmanto elektroniku diezgan plaši, tur tā ir neatņemama orķestra daļa.