Labi ir tas, ka tu esi

Vītautam Landsberģim ir milzums cienītāju Lietuvā un pasaulē, taču aptauju rīkotāji saskaitījuši, ka vēl vairāk ir to, kuri viņu necieš. Visbiežāk Landsberģi apsūdz augstprātības grēkā. “Paprasi, kāpēc viņš ir tik uzpūtīgs pimpis,” kad Arnis posās uz Lietuvu, viņu skubināja kāds draugs no Viļņas. “Neaizmirsti sarunas sākumā uzsvērt, ka viņš ir pats gudrākais pasaulē,” savulaik tādā pašā situācijā kāds labvēlis deva padomu man.

Pirmais atjaunotās Lietuvas valsts vadītājs visbiežāk tika dēvēts divējādi – par “papu” un “profesoru”. Pirmā iesauka atklāj sabiedrības tieksmi saredzēt viņā gādīgu aizbildni, bet otrā – valdonīgu intelektuālo autoritāti. Sarunājoties ar Landsberģi, ir viegli sajusties prāta ziņā vājākam un automātiski piedēvēt sarunbiedram iedzimtu aroganci. Šahista ātrā reakcija un caururbjošais vērīgums, ko papildina sarkasms, tikai pastiprina tādu iespaidu.

Neatkarības herolds patiešām nevairās brīvi bārstīt iespaidīgi tēlainus nicinošus epitetus. Daži žurnālisti viņam nevar piedot to reizi, kad sajutās piederīgi pie viņa minētās “suņu varzas”, savukārt oponenti – pie “tārpu un čūsku ņudzekļa”. Domātājs, kurš kaislīgi liek lietā rakstāmspalvu, ir radījis tūkstošiem tekstu, un to vidū ir arī, piemēram, opuss par to, kā uzlabot attiecības ar sūdu, un attiecīgo problemātiku. Lūk, citāts, kas izklāsta autora pozīciju: “Sūds ir fakts, tāpēc būtu kļūda izvairīties no šīm attiecībām – apiet apkārt, neaiztikt un neostīt. Saukt sūdu tikai segvārdos. Tiek uzskatīts, ka no tā visa sūds tikai kļūtu sūdīgāks.”

Manuprāt, šīs personības trūkumus bagātīgi atsver divi tikumi: drosme un brīvība. Savu bezbailību V. Landsberģis ir pierādījis daudz reižu, sevišķi 1988.–1991. gada laikposmā. Nekaunīgā drosme iedvesmoja domubiedrus, bet pretiniekus mudināja turēt Landsberģi aizdomās par blefošanu. Šāda drosme, kas vienā sirdī apvienojusies ar dziņu just, domāt un runāt patstāvīgi, palīdzēja kunigaiša Vītauta Dižā vārdabrālim sasniegt politiskas uzvaras un pelnīti tikt ierakstītam vēsturē kā, iespējams, visdižākajam pagājušā gadsimta lietuvietim.

Te pienāktos pieminēt arī Landsberģim raksturīgo estētisko jūtīgumu. Viņš ir cītīgi izpētījis visu laiku slavenākā lietuviešu mākslinieka un komponista M. K. Čurļoņa daiļradi un biogrāfiju. Titāniskais Čurļoņa pētniecības un piemiņas kopšanas darbs 2011. gadā sagādāja Landsberģim Lietuvas nacionālo kultūras un mākslas prēmiju – ikviena lietuviešu mākslinieka viskārotāko balvu. Laureāts nebūt neaprobežojas ar muzikoloģiju, viņš pats spēlē koncertus, sacer dzeju, raksta prozu. Skeptiķi vienmēr izteiks šaubas par mūzu labvēlību šim politikas ilgdzīvotājam, taču viņam šādi spriedelējumi ir stipri vienaldzīgi.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Es gribētu sākt ar vienu jūsu izteicienu. Pirms 30 gadiem jūs teicāt, ka vēstures rats griežas vienā – brīvības, neatkarības un pašnoteikšanās – virzienā.

Vītauts Landsberģis: Nu, iespējams, es tolaik biju lielāks optimists.

RL: Un kā jums šķiet tagad?

Landsberģis: Es to droši vien teicu kaut kādā kontekstā.

RL: Protams! Lietuvas neatkarības kontekstā. Tāpēc jautāšu vēlreiz: kurā virzienā griežas vēstures rats?

Landsberģis: Es domāju, ka vēstures rats negriežas pārāk vienmērīgi, tas var arī griežoties mest kūleņus...

RL: Vai šobrīd tā notiek?

Landsberģis: Manuprāt, jā.

RL: Ja drīkst vēsturiski filozofisku jautājumu, kādi spēki to ietekmē?

Landsberģis: Nu, visbriesmīgākais spēks ir nesaprātība.

RL: Tas ir efektīvākais vai progresīvākais spēks?

Landsberģis: Tas nav efektīvs, jo tas nav spēks, kuru kāds pielieto. Tas parādās pats no sevis kā cilvēku nespēja normāli dzīvot.

RL: Izskaidrojiet man, lūdzu, nesaprātību kā vēsturisku spēku.

Landsberģis: Tas nozīmē – dzīvot nevis pēc prāta vai pēc sirdsapziņas... bet pēc neprāta.

RL: Proti, cilvēki ir sajukuši prātā?

Landsberģis: Pamazām jūk.

RL: Vai tā, jūsuprāt, ir šībrīža galvenā vēsturiskā tendence?

Landsberģis: Manuprāt, tā ir cilvēces galvenā krīze. Un grūti paredzēt, vai cilvēce vispār izdzīvos. Ja izkusīs ledāji un okeānu līmenis pacelsies par vairākiem metriem, ja mūžīgā sasaluma zona pārvērtīsies par purvu... Var tikai minēt, kas tad notiks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sahāras tuksnesī nekādi dārzi jau arī neuzziedēs.

RL: Tātad jums ir sajūta, ka mēs atrodamies uz katastrofas sliekšņa?

Landsberģis: Pilnīgi iespējams.

RL: Vai pie šādām katastrofiskām priekšnojautām vispār ir vērts kaut ko darīt?

Landsberģis: Vienmēr ir jēga kaut ko darīt, pat neizbēgamas nāves priekšā. Arī šādos apstākļos tu vari izvēlēties gan cieņpilnu, gan kretīnisku pozīciju un uzvedības modeli, kurš kaut ko pasaka par tavu pašcieņu.

RL: Sakiet, uz ko, jūsuprāt, vēl var cerēt?

Landsberģis: Uz ko var cerēt? Nu, var cerēt, ka viss aizies pa pieskari nevis ātri...

RL: Bet lēnāk?

Landsberģis: Jā. Ja tas notiks lēnāk, tā jau būs zināma uzvara, radīsies kaut kādas izredzes nākt pie prāta. Un ir jau vēl arī tāda gandrīz aizmirsta joma kā sirdsapziņa.

RL: Lūk, parunāsim nedaudz par prātu un sirdsapziņu. Vai jūs domājat, ka vēsturē ir bijis tāds periods, kad prāts bija izšķirīgs faktors?

Landsberģis: Kā to ņem. Bija cilvēki, kuri ticēja un uzticējās prātam. Bet bija arī tādi, kuri vispār nedomāja ne par kādām augstām matērijām un paļāvās uz vēderu.

RL: Vai uz to, kas atrodas vēl zemāk.

Landsberģis: Uz instinktiem, uz izdzīvošanu, būšanu kādā noteiktā laikā. Bet kāds gan no šādas būšanas labums, kāds no tās prieks? Vai ir kas vairāk par šo vienkāršo būšanu? Vai tiešām ar to pietiek un viss pārējais ir otršķirīgi, galvenais – vēl kādu laiku pabūt? (Smejas.) Varbūt tam divkājainajam radījumam, kas klīst pa planētu, ar šādu uzstādījumu pietiek.

RL: Bet jūs esat atradis citu uzstādījumu – ka prāts ir svarīgs.

Landsberģis: Jā, prāts ir svarīgs, bet tikai savienojumā ar sirdsapziņu, jo prāts var būt arī ļauns.

RL: Bet sakiet, uz ko balstās sirdsapziņa?

Landsberģis: Uz laba un ļauna pazīšanu. Es tā uzskatu. Ir taču atšķirība starp labo un ļauno.

RL: Kāda tā ir? Dzīvnieciskais prāts teiktu priekšā, ka atšķirība ir tāda pati kā starp patīkamo un nepatīkamo. Kas nepatīkams, tas ļauns; kas patīkams, tas labs. Kā vēl šīs lietas var atšķirt?

Landsberģis: Labs ir tas, kas padara cilvēku par cilvēku. Bet cilvēks ir cilvēks tikai tad, kad arī pret citiem izturas kā pret cilvēkiem, kuri, kā mēs jau runājām, ir pelnījuši cieņu, palīdzību un līdzcietību. Bet, ja cilvēks, tavuprāt, nav tā vērts, tad arī tu neesi tā vērts. Tu pats esi ārpus cilvēcības robežām.