Lai dzīvo varoņi! Nāvi mietpilsoņiem!

Vārdu salikums “skandalozais rakstnieks” (un vispār “skandalozais” jebkas) man šķiet novazāts līdz tādai bezgaumībai, ka negribas to attiecināt ne uz vienu. Eduards Ļimonovs ir rets izņēmums: domājot par viņu gan kā par rakstnieku, gan kā politiķi un sabiedrisko darboni, nekas piemērotāks nenāk prātā, turklāt arī viņš pats par sevi izteicies līdzīgiem, ja ne precīzi šādiem vārdiem. Nu lūk, 17. martā 77 gadu vecumā nomira skandalozais Ļimonovs. 

Jaunībā, dzīvodams nepublicēta un nepublicējama pagrīdes dzejnieka dzīvi, viņš, kā jau gaidāms, kritizēja padomju iekārtu. Taču 70. gadu vidū devās emigrācijā uz Ņujorku un pēkšņi pievērsās krasi antiamerikāniskiem uzskatiem. Tas pats notika arī vēlāk, pēc pārcelšanās uz Parīzi. Debitējis prozā ar kulta bestselleru “Tas esmu es – Edička”, viņš par katru cenu centās atspoguļot sevi kā literārās vides un grāmatniecības nozares ienaidnieku (tas gan viņam netraucēja izdot 20 romānus, deviņus stāstu krājumus un neskaitāmus dzejas, publicistikas un autobiogrāfiskā žanra darbus). Atgriezies jaunajā Krievijā, nekavējoties pievērsās pretvalstiskai politikai kā bēdīgi slavenās Nacionālboļševiku partijas līderis. Savukārt, kandidējis 2012. gada prezidenta vēlēšanās un atzīts par vienu no spēcīgākajām opozīcijas figūrām, tūlīt pat salecies ar opozīcijas biedriem un meties aizstāvēt Krimas aneksiju un Doņeckas separātistus. Un tā tālāk, praktiski uz katra soļa.

Bet, lai kādu priekšstatu arī radītu šī neatlaidīgā skandālu meklēšana un visai apšaubāmā politiskā darbība, Ļimonova proza liek aizdomāties par to, cik svarīga tomēr ir spēja nošķirt autoru no tā darbiem. Atmetot pie malas biogrāfiju (pat ja tā viscaur sastāv no ciešanu un literārā materiāla meklējumiem), pāri paliek tikai kvalitatīvas literatūras radīts pārdzīvojums. Vairs nekādu skandālu, tikai māksla visā tās cilvēcīgumā. Bet šāds skatījums – un arī to mums atgādina Ļimonovs – prasa lielu disciplīnu.

S.K.

Eduard, pēdējā laikā esat pašaizliedzīgi pievērsies politiskajai dzīvei. Atgriezīsimies pie jūsu jaunrades: runā, ka jums nākot klajā darbi divos sējumos...

Izdevniecība Константа, izdod divus sējumus, pa trim grāmatām katrā. Tirāža – 30 000 eksemplāru. Grāmatas iznāks vienlaikus. No tā visa līdz šim ir izdota tikai piektā daļa. Tas ir tāds dikti, dikti nobriedis Ļimonovs. Stāsti iz manas dzīves situācijām.

Situācijas ir politiskas vai liriskas?

Dažnedažādas! Viss juku jukām, kā jau dzīvē. Pirmo sējumu sauc “Konjaks “Napoleons””, otro – “Svešinieks nepazīstamā pilsētā”.

Kāds Ļimonovs tajās būs?

Vēlīnais – ar riktīgu nopietnību un eleganci. Kaut kas vidējs starp Ficdžeraldu, Hemingveju un Vo.

Kas tad nu – jūs pēkšņi velk uz eleganci?

Es vienmēr esmu bijis elegants, jauns un nobriedis radītājs. Vai jūs tā neteiktu? Mani jaunie stāsti ir sarakstīti labā stilā: neviena frāze nepazūd, strādā. Tā ir ļoti muskuļaina proza, bez pārmērībām, bez taukiem, bez šļauganuma. Labākie stāsti bijuši publicēti Playboy, Rolling Stones – solīdos turienes žurnālos, kur par vienu stāstu es mēdzu saņemt ap 3000 dolāru.