Likme uz bezgalību

...Tad nu beidzot esat viņu satikuši. Nekādas epatāžas, nekādas eksaltācijas. Runā klusu. Skaļi tikai smejas. Un ļoti gardi. Klausās uzmanīgi, nepārtrauc. Lūpu kaktiņos vienmēr salaveča bārdas apslēpts smaids. Acis labsirdīgas, bet skatiens caururbjošs, reizēm šķiet, ka aprīkots ar rentgena stariem. Dažkārt tas liek justies neērti, bet šī sajūta ātri pāriet.

Neviens viņa sabiedrībā nejūtas savažots, kā bieži mēdz gadīties slavenību klātbūtnē. Ar savu popularitāti rīkojas tik viegli, it kā tai vispār nebūtu nozīmes. Nu, ir un ir, dievs ar viņu. Droši vien tāpēc, ka sirdī viņš ir ļoti bikls cilvēks. Radošo ceļu viņš sāka kā pantomīmas mākslinieks, bet šī māksla vienmēr sniegusi patvērumu bikliem cilvēkiem. Tiem, kuri ar vārdiem mētājās nelabprāt. Visdabiskākais viņa stāvoklis ir pļavā ar grāmatu. Viņš mīlēja grāmatas un dabu, gribēja kļūt par mežsargu vai bibliotekāru.

Bet kļuva par klaunu. Grūti pat noticēt, ka viņš ir spējīgs uz tik galēju ekscentriskumu un dievina grotesku. Tikai mati, kas vienmēr slejas visdažādākajos virzienos, atklāj viņa dumpniecisko raksturu.

Viņam patīk aplis – viņš to uzskata par visharmoniskāko figūru. Tāpēc arī dažādi priekšmeti, mēbeles, apģērbu un kostīmu formas, dekorāciju detaļas un mājturības piederumi viņam parasti ir ieapaļi, gludeni. Pat mājas jumts paplūdis kā mīksts koka traips.

Un arī viņš pats šķiet mīksts un pūkains. Bet darbā – gatavais zvērs. Ar pārcilvēciskām darba spējām. Un, ja tās vēl pareizina ar stūrgalvību un perfekcionismu, ar ko viņš sirgst smagā hroniskā formā, tad no “pūkainības” nekas vairs nepaliek pāri. Toties, kad jūt, ka pārējiem vairs nekas nesanāk un jābeidz strādāt, tad bez brīdinājuma un liekām runām sāk svinības. Mūzika, sēdēšana pie galda ar jautriem stāstiem, gardiem ēdieniem, labu vīnu vai tēju – nav svarīgi... Un spriedze pāriet, un spēki atgriežas, un atkal gribas kalnus gāzt – visiem kopā un cilvēkiem par prieku.

Daba viņu apveltījusi ne tikai ar apbrīnojamu talantu, bet arī ar fantastisku intuīciju. Viņam gandrīz vienmēr izrādās taisnība, tas pat liek justies mazliet nelāgi. Stāvi un domā: nu skaidrs taču, ka maldās. Bet nē, paiet laiks, un raugi – atkal viņam taisnība. Protams, nav šaubu, ka viņam ir kaut kādas īpašas attiecības ar Visumu. Knapi paspēj kaut ko iedomāties – un tas jau ir noticis.

Bet uz skatuves, šķiet, viņš prot iekarot katra skatītāja dvēseli. Kad viņš grib – mēs smejamies līdz vēdergraizēm, kad grib – visa zāle ir asarās. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņa pauzes. Garas, šķietami ne ar ko neaizpildītas, bet dziļas kā akači, no kuriem ne izrauties, ne paglābties. Šajās pauzēs ir simtiem nozīmju, alūziju, tavu personīgo atmiņu, fantāziju... Gluži kā hipnotizētājs viņš izvadā tevi pa domu, jūtu, jēdzienu un ideju labirintiem. Šajās pauzēs ir īsta maģija. Teātra maģija, maģiska iedziļināšanās sevī, maģija, kas paver jaunas pasaules. Bet viņš tikai stāv uz skatuves, noplāta rokas un šūpojas mūzikas ritmā...

Un, pateicoties tam visam, vārds “klauns” viņa paziņām ieguvis jaunu nozīmi. Šis vārds, šis jēdziens ir kļuvis milzīgs, dziļš, visaptverošs un, protams, apaļš. Tas ir pārvērties par filozofiju, pasaules redzējumu, nopietnības un dzīves izpratnes dziļuma mērauklu, par dzeju. Jo tas viss ir daļa no viņa brīnišķīgās klaunādes ar nosaukumu “dzīve”. Slavenā klauna Slavas Poluņina dzīve.

Nataša Tabačņikova

Rīgas Laiks: Kā tu sāki interesēties par dzenu? Sudzuki iedvesmoja?

Slava Poluņins: Nē. Starp citu, Baltijas cilvēki palīdzēja. Es tolaik dzīvoju Pēterburgā, nodarbojos ar ekscentrisko pantomīmu, bet Modris Tenisons, kurš Kauņā radīja fantastisku, nereālu teātri – domāju, apjoma un izpildījuma kvalitātes ziņā tuvu Grotovska līmenim –, teica, ka teātrim daudz kas sevī jāietver, lai tas būtu bagātīgs un kādam vajadzīgs. Un tad es sāku rakties: gāju uz institūtu mācīties locītavu vingrošanu, gāju uz baleta skolu mācīties baletu, gāju uz Austrumu filozofiju, lai saprastu, kas ir filozofija un kā iekārtot savu dzīvi, un tādā garā. Es devos pie Mišela Monteņa, mana mīļākā filozofa, tuvāka par viņu man nav.

RL: Viņš jau pats uz Plūtarha sēž.

Poluņins: Bet viņš to pasniedza jautri, kā pie alus kausa. Vārdu sakot, Modris man pavēra bezgalīgu dzīves izpratnes panorāmu. Tā es pabiju gan šur, gan tur un visu vajadzīgo piesavinājos.

RL: Vai tu Austrumu filozofijā atradi kaut ko sev piemērotu?

Poluņins: Nu, tas ir par to, ka, ja es nebūtu klauns, tad būtu mežsargs. Es gādātu par dzīvniekiem, lai medības būtu pareizas un tā tālāk. Es ļoti mīlu dabu. Dzens man iemācīja to, ko es atrodu dabā. Bet Šiva man iemācīja, ka vienīgais dejojošais dievs pasaulē ir Šiva.

RL: Krišna arī reizēm dejo.

Poluņins: Reizēm, bet man viss dievu lērums ir viens. Tāpēc, ka dzīves izjūtas ziņā viņi visi ir cilvēka līmenī, ne tā kā tie dievi, kuri saka: “Dari tā, kā ir pareizi, citādi nonāksi tur...” Viņi ir kopā ar tevi. Bet es neesmu sevišķi zinošs reliģijas lietās, jo tas viss ir manī. Kristietībā ir tāds svētā vientieša jēdziens. Šī vientiesība man ir svarīgs likums. Es daļēji tajā atrodos. Es arī esmu kā tāds vientiesis. Bet pieklājīgs, basām kājām apkārt nestaigāju. Taču šie cilvēki ir mans balsts. Es no viņiem ņemu piemēru.

RL: Vai tev ir svarīgi, lai cilvēks, ar kuru tu kaut ko dari kopā, būtu personība? Jo budistiem personība vispār nav svarīga.

Poluņins: Nē, man ir tikai viens mērķis. Es gribu būt laimīgs. Un lai visi pārējie ir laimīgi. Bet kādā veidā – tas nav svarīgi. Ja kaut kas palīdz, es pie tā turos. Tāpēc mans simbols ir lode. Es jebkuros apstākļos vienoju, mana komanda vienmēr ir ļoti harmoniska, lai gan viņi visi ir atšķirīgi, ļoti atšķirīgi.

RL: Vismazāk man ir saprotama tava attieksme pret filozofiju, jo tu ne reizi vien esi teicis, ka klauns savā būtībā ir filozofs.

Poluņins: Es domāju, ka pretrunas ir visās lietās. Visprimitīvākajā lietā var būt bezgalīga jēga, bet visgudrākajās lietās – pilnīgs tukšums. Tā arī klauns: no vienas puses – it kā stulbenis, cilvēks bez prāta, kurš grib dzīvot pēc intuīcijas, pēc sajūtām, gluži kā bērns. Bet tajā pašā laikā viņš domā. Taču domā pārdzīvojumos. Daudzi mani sižeti ir radušies pēc tam, kad ar mani kaut kas noticis. Gadās briesmīgi sapņi, kuri mani nelaiž vaļā, un beigu beigās, kad esmu uzlicis sižetu uz skatuves, es no šī sapņa atbrīvojos. Tas taču ir filozofisks paņēmiens, vai ne? Es kaut ko apzinos un pārvēršu to par jēdzienu. Tikai filozofam droši vien ir jāatsvešinās, lai būtu precīzs, bet klaunam, tieši otrādi, tas jāizdzīvo pilnībā.

RL: Klauna un filozofa salīdzināšana tavos izteikumos mani pārsteidza tai ziņā, ka es klaunu biju iztēlojies kā vērotāju no malas, kā ākstu. Viena no sākotnējām klauna funkcijām taču bija galma āksts. Bet tu ieliec klaunādē ko vairāk.

Poluņins: Tāpēc, ka viņš vairs nav galma āksts, šodien āksti ir pavisam citi.

RL: Galms jau arī cits...

Poluņins: Jā! Par to es arī runāju. Bet arī izteiksmes veids... Viņi jau var izteikties īpašā veidā. Viena dāmīte pat mēģināja analizēt, ir tāda grāmatiņa. Viņa teica, ka, lūk, Oļegs Popovs bija Hruščova klauns, bet Karandašs – Staļina klauns. Katrā laikā viens vai otrs klauns ir izteicies visspēcīgāk un caur sevi attēlojis laikmetu.

RL: Tu arī tā jūties?

Poluņins: Vācieši mani nosauca par Gorbačova klaunu. Man ar Gorbačovu nav nekāda sakara, taču mēs abi esam no tā laika. Laiks bija tāds, un mēs bijām tādi.

RL: Un tagad? Tagad jau tu varbūt arī neesi galma āksts...

Poluņins: Es nekad neesmu bijis galma āksts. Vienreiz pamēģināju, uzstājos galmam, visam politbirojam, sākot ar Brežņevu...

RL: Kāpēc tu to darīji?

Poluņins: Viņi teica: “Aizbrauc, izdari...”

RL: Un tu piekriti?

Poluņins: Kāpēc ne? Es esmu āksts, radu svētkus. Tāda profesija. Piemēram, ja ir karš, tev jāuzstājas gan te, gan tur.

RL: Abās frontes pusēs.

Poluņins: Noteikti. Jo tu palīdzi. Tu palīdzi apzināties cilvēcību. Tāpēc klauni nekad nepiedalās nekādās politiskās lietās, viņi dzīvo pilnasinīgi, atspoguļojot visas puses. Es dzīvoju anarhistiski, man pilnīgi vienalga, pie kā pieķerties, – galvenais, ka esmu pie kaut kā pieķēries un tajā saskatu dzīves pilnīgumu. Man vienmēr jādzīvo pilnasinīgi. Visu laiku jādzīvo uz pilnu klapi, par visu jāinteresējas, visi jāmīl, visiem jāpalīdz, ar visiem jāsvin – vienkārši tāds cilvēka tips, jā.

RL: Tu esi kaut kāds mesija!

Poluņins: Nevis mesija, bet cilvēks, kuram patīk visu izbaudīt. Visu, ko es daru, es daru savai un citu baudai. Taču vispirms man ir jāsagādā bauda tūkstoš cilvēkiem, un tikai tad es to gūšu pats.

RL: Kad mana meita tev pajautāja, vai tev nav bail, ka cilvēki nesmiesies par taviem jokiem, tu teici, ka tavs uzdevums pirmām kārtām ir sasmīdināt pašam sevi, un tad arī pārējiem vairs nebūs kur likties.

Poluņins: Uz šo jautājumu es varētu atbildēt simt dažādos veidos, un tie visi būtu pareizi. Citai meitenītei es teiktu pavisam ko citu.

RL: Bet tu taču nepazīsti auditoriju, tu nepazīsti meitenīti. Tu viņu vispār neesi redzējis.

Poluņins: Nē, bet viņa tomēr ir meitenīte. Tā kā es katru mēnesi atrodos citā valstī un uzstājos citai publikai, man vienmēr vajag dažas sekundes, lai no elpošanas ritmiem un reakcijām secinātu, kas tā par publiku. Bet reizēm ir grūtības. Vienreiz es atbraucu uz Ameriku, man saka: “Oi, tur visa zāle būs pilna ar večiņām.” Es skatos caur priekškaru: pilns ar veciem cilvēkiem, pārsvarā omītes. Domāju, kā es uzstāšos? Es viņas galīgi nepazīstu. Nu viss, domāju, šodien izgāzīšos, bet pēc tam nolēmu, ka uzstāšos kā pats savai omītei. Un viss bija tik vienkārši! Proti, katru reizi ir jāsaprot, ar ko tu sarunājies, kā tas jādara. Runā par to pašu, bet atšķirīgos veidos.

RL: Vai tu saproti, kāpēc cilvēki mēdz baidīties no klauniem?

Poluņins: Protams, tas ir pilnīgi skaidrs. Klauns ir radījums no citas planētas – gan savos uzskatos, gan dzīvesveidā, gan tajā, kāda ir viņa maska un uzvedība. Bērns to jūt vai nu pēc ārienes, vai pēc soļiem, vai pēc skatiena... Klaunam taču ir pavisam citāds skatiens. Kad es sāku mācīt skolniekus, es pirmām kārtām ļoti ilgi cenšos panākt, lai viņi pārstātu ar skatienu urbties cilvēkos. Tāpēc, ka ar šādu skatienu nav iespējams ar viņiem runāt citā valodā. Ir jāpāriet no vienas eksistences sistēmas uz citu. Bet bērni to sajūt momentā, jo viss viņu jūtīgums vēl ir tāds kā atkailināts. Kad klauns – labs klauns – tuvojas bērnam, ir jāredz, kas notiek ar bērna seju, kā viņš iekrīt stuporā! Tad viņu pārņem šausmas, bet tad viņš gaida, varbūt tomēr... Tāpēc, kad man jārunā ar bērniem, es sāku no attāluma, no metriem desmit. Vispirms pamāju, uzsmaidu un, kad redzu, ka bērns ir atslābinājies, speru soli, parādu vēl kaut kādas kustības vai mīmiku, nomierinu, ļauju saprast, ka neko sliktu nedarīšu.

RL: Tas izklausās pēc instrukcijas, kā tikties ar citplanētieti.

Poluņins: Tieši tā arī ir. Tāpēc visiem šiem posmiem ir jāiziet cauri – citādi, ziniet, bērnam var iestāties kesona slimība uz visu atlikušo mūžu. Mazi bērni cirkā raud tieši tāpēc, ka klauns ir kaut kāds noslēpumains radījums. Kaut kas līdzīgs šamanim. Tas ir maģisks radījums, kurš vienkārši izmanto ačgārnas metodes. Nevis iebiedēšanu, nevis noslēpumus, bet tieši otrādi – visu novienkāršo, atslābina, atlaiž. Salīdzinājumā ar reliģisku cilvēku viņš veic pretējas darbības. Tā arī ir reliģija, tikai otrādi. Tur arī tiek meklēta harmonija, harmonija ir mans ideāls. Ja cilvēks ir harmonisks un laimīgs, tas nozīmē, ka viņam ir izdevies atklāt savu potenciālu. Es tagad runāju mazliet juceklīgi, bet man radīšanas tēma ir saistīta ar jebkuras personības atklāšanu. Ja tev ir izdevies panākt, ka cilvēks ar tevi sarunājas, tātad tu viņam esi devis iespēju būt laimīgam. Bet klauns ir visjaudīgākais jaunrades provokators. Tiklīdz klauns sāk kaut ko darīt, tā arī visi pārējie grib darīt to pašu – plēst šķīvjus, staigāt uz galvas, bļaustīties... Es taču izpaužu sevi, to, kas ar mani šobrīd notiek. Parastam cilvēkam šāda uzvedība nav pieejama, bet klauns piedāvā iespēju to atklāt.

RL: Lai arī es tev piekrītu, ka klauns ir tāds kā otrādais šamanis, tik un tā ir skaidrs, ka ne vienmēr un ne visās kultūrās tas ir pastāvējis.

Poluņins: Ir klauna skala – no 0 līdz 1000. Tāpēc nevar teikt, ka visi klauni ir, lūk, šādi. Var teikt, ka vieni klauni šajā skalā ir te, bet otri – te. Kā jebkurš liels mitoloģisks jēdziens, vai ne? Jo klauns jau ir viens no mītiem, tāpat kā balerīna.

RL: Kādu mītu par klauniem tu sevī izdzīvo?

Poluņins: Es citu pēc cita izdzīvoju ļoti dažādus. Sākumā man bija prieks kustēties. Prieks, ka varu lēkāt līdz griestiem, prieks, ka varu bļaustīties, prieks, ka varu izpausties. Tagad man ir prieks eksistēt.

RL: Bet tā vēl nav šamaņa otra puse, tas ir tikai pašizpausmes prieks...

Poluņins: Nē, līdz šamanismam var tikt tikai tad, kad esi sācis veltīt profesijai visu savu laiku un saprast, ka tas ir tavs ceļš. Ka tas ir tas, kāpēc tu esi vajadzīgs un interesants.

RL: Bet tu teici, ka šim mitoloģiskajam tēlam ir vairāki līmeņi.

Poluņins: Protams. Mēs varam atklāt 12–20 līmeņus. Piemēram, ka viņš ir ārsts. Un mēs mierīgi varam pie viņa vērsties, lai izārstētu dvēseli. Katrs pieklājīgs klauns spēj tev palīdzēt. Viņš var tevī ieviest harmoniju un palīdzēt savest sevi kārtībā – visas tavas bailes un tādā garā.

RL: Pateicoties kam? Tam, ka viņš nav no šīs pasaules?

Jeļena, Poluņina sieva: Klauns ir maksimāli tuvs visuresošajam, dievam, tam, no kā sastāv galvenais. Kamēr parasti ļaudis uzliek maskas un dzīvo kaut kādās bruņās...

RL: Agrāk uzskatīja, ka vistuvākie galvenajam ir svētie.

Poluņins: Bet vientiesis jau arī ir svēts. Puse vientiešu ir svētie. Viņi arī ir klauni. Vienkārši viņi līdz galam apzinās, kas viņi ir, viņi ir sapratuši savu nolūku un cenšas to īstenot. Klauni ļoti vienkārši runā par galveno. Visprimitīvākajā veidā. Par dzīvesprieku, atbrīvošanos no bailēm, labsirdību un tā tālāk. Viņi it kā spēlējas ar bumbiņām, ar šīm rotaļlietām, kuras ir svarīgākās mūsu eksistencē. Pirmām kārtām klauns atjauno komunikāciju ar pasaules iekārtu. Tāpēc, ka visi cilvēki ir aizņemti ar mazām lietām. Kad atnāk klauns, viņš atjauno saikni ar bezgalību. Jo viņš pats no turienes ir atnācis un nes to sev līdzi.

RL: Vai var teikt, ka tas ir tavs klauna mīts? Ka klauns ir saistīts ar galveno, ka viņš no turienes ir atnācis...

Poluņins: Nē, nē, nē, šo līmeņu ir daudz. Vienam klaunam ir vairāk kaut kā viena, citam ir vairāk kaut kā cita, bet viņi visi tā vai citādi aizķer šīs stīgas. Ir ārsts, ir dzejnieks, ir jukušais... Klaunam ir tik daudz iespēju tevi satikt, atnākt pie tevis no dažādām pusēm. Vēl viena tēma – kārtības nojaukšana. Klauns ir visīstākais tukšuma nojaukšanas apdziedātājs. Gatavas struktūras, sistēmas, statusi – 90% no tā visa neko nenozīmē, tā ir tikai forma. Bet klauns tikai mauc, absolūti nepievēršot tai uzmanību... Plēš traukus tāpēc, ka skaisti šķind, dedzina tāpēc, ka skaisti deg... Tradicionālas pasaules sistēmas viņam vispār neko nenozīmē. Viņam prieku sagādā pilnvērtīga dzīve, īsta dzīve, neizdomāta, neuzkonstruēta, tā dzīvnieciskā dzīve, kas lauztin laužas ārā no katra cilvēka. Viņš vienmēr ir pilns jēgas – vienkāršas, parastas, svarīgas –, bet viss pārējais viņam neko nenozīmē.

RL: Es mierīgi varu iztēloties sabiedrību, kurā šādus cilvēkus izķer un apšauj. Priekš kam vajadzīgi tādi, kas izjauc sistēmu?

Poluņins: Bet tie jau ir tikai tie, kas atrodas pirmajā līmenī, ir arī nākamie... Ja viņi tic sistēmai, viņi saprot, ka sistēma ir jāatjauno, lai tā spētu pastāvēt. Citādi viss izjuks. Un šie cilvēki atjauno sistēmu.

RL: To ekonomisti sauc par creative destruction.

Poluņins: Piemēram. Lūk, es vienmēr atceros šādu piemēru: ja tramvajs vairs neiet, es izkāpju pa logu, jo tas ir visīsākais ceļš. Visa šī sistēma, kad jāiet caur pagalmu, caur neskaitāmām durvīm, – tās ir muļķības, bet šī – gudrība. Ja tev steidzami vajag izkāpt – izkāp pa logu!

RL: Man bija tāds gadījums, atvainojos par personisku iestarpinājumu. Man skolā apnika sēdēt kaut kādā stundā, es vairs neatceros, vai ģeogrāfijā vai ķīmijā, un es izkāpu pa logu – šķiet, trešajā stāvā. Tur ārpusē bija tāda dzega, un es pa to pārvietojos. Kamēr es tiku līdz pēdējai klasei un tālāk vairs nebija kur iet, visi skolotāji, gar kuriem es biju gājis, saskrēja pie loga un sagaidīja mani ar kliedzieniem. Uz kurieni? Kāpēc? Bet es nezināju, kāpēc, vienkārši sajutu, ka vajag izkāpt pa logu, apnika sēdēt klasē. Vai tas ir klauna gājiens?

Poluņins: Jā, kad jēga ir svarīgāka par sistēmu. Jo sistēma pastāv, lai uzturētu jēgu. Ja tā sāk iegrožot jēgu, tā zaudē pati sevi. Klauns ir pastāvīgs sistēmas atjaunotājs. Viņš nekad neinteresējas par sistēmu, viņš interesējas par jūtām...