Man ir izdevies saglabāt savu stilu

Ienākot Ernsta Jingera (1895–1998) dzīves pēdējā posma mājā Vilflingenē, Štaufenbergštrāsē 11, un nesteidzīgi izstaigājot istabas, vispirms rodas iespaids, ka te savākta visa 20. gadsimta vēsture. Šķiet, ka gandrīz 103 gadus nodzīvojušais mājas iemītnieks burtiskā nozīmē sakrājis ap sevi šī laikmeta liecības – fotogrāfijas, ķiveres no pasaules kariem, savu daudzveidīgo iekšējo un ārējo ceļojumu liecības, grāmatas, smilšu pulksteņus un dažādu pasaules kultūru artefaktus. Tomēr tad, kad viesošanos Jingera mājā izdodas no dīkas ziņkāres un publiskajā telpā cirkulējošu priekšstatu nogalinātas klīšanas uz mirkli pārvērst par viņa paša literāri aprakstīto “Godenholmas apmeklējumu” (1952), visi priekšmeti un lietas – vaboļu kolekcijas, jūras un zemes dzīļu ieži, čūsku ādas, cauršautās ķiveres un šķembas, pat vannas istabas skapī sakrātās izlietotās žiletes – iegūst citu nozīmi. Viss šajā mājā liecina ne tikai par kādu laikmetu vai gadsimtu (kurš, tiesa, īpaši vedinājis pie dzīves, domas un cerību robežām), bet gan par Satikšanos. Godenholmas salā viesus sagaida namatēvs, tomēr ne jau satikšanās ar viņu ir stāsta centrā. Atbraukušie piedzīvo ievērojamu redzes, skatleņķa izmaiņu. Šo izmaiņu esejā “Došanās mežā” (1951) Jingers pats raksturo ar atsauci uz sengrieķu mītu par Dionīsu un Tirēnu jūras laupītājiem. Laupītāji nolaupa un nepazīdami aizved jūrā Dionīsu. Pēc mirkļa jūrā ap kuģa mastiem un airiem sāk vīties efejas, un vēl pēc mirkļa no šīs biežņas izlec tīģeris un saplosa laupītājus. No ikvienas lietas, notikuma un sarunas var “izlēkt tīģeris”. Vai tas vienmēr saplosa laupītājus, viesus un ziņkārīgos? Kaut cik droši te var teikt tikai vienu: šāda Satikšanās prasa laika ārdījumu un pieredzes rūdījumu. Jingera dzīve, par spīti tās galvu reibinošajai gaitai cauri gadsimtu mijas dzīves, mākslas un apziņas eksperimentiem, sociāli politiskiem nemieriem, totālajai mobilizācijai, pasaules kariem un autora panākumiem, ir aprakstāma vienkārši: tā bijusi gatavošanās, rūdīšanās Satikšanās brīžiem. Protams, rūdījums vajadzīgs arī tāpēc, lai sabiedrība, vēsture un laikmets nekļūtu vienīgi par viļņu rotaļu, kurā ierautais indivīds ir tikai laika spēku un pirmelementu spēles objekts. Dzīvošanas vērta ir dzīve, kura kļuvusi par “veidolu, ko brīvais piešķir liktenim”. Tomēr Jingera vēlme apliecināt savu brīvību nekļūst par pašmērķi. Brīvībai ir jēga, ja tā atbrīvo, padara iespējamu Satikšanos. Tā var notikt arī mājas pagalmā: 1995. gada rudenī sarunā ar Antonio Ņjoli un Franko Volpi viņš saka: “Tagad, kad esmu kļuvis 100 gadus vecs, vairs netiecos pēc piedzīvojumiem ceļojumos. Taču es turpinu tos literatūras valstībā un tajā nelielajā universā, kas ir mans dārzs. Saulainās dienās es dažreiz iepriecinu sevi ar ziepju burbuļiem, ko vējš dzenā starp augiem un puķēm. Tagad tie ir simbolisks mirklīguma un tā neaptveramā skaistuma tēls.” Mirklīgums un neaptveramais skaistums ir citi vārdi Satikšanās notikumam. Literatūrkritiķis Jergs Māgenavs brāļiem Ernstam un Frīdriham Georgam Jingeriem veltīto dubultbiogrāfiju noslēdz ar vārdiem: “Viņš negaidīja nāvi. Tā vienmēr ir bijusi te. Pasaule, kuru viņš pazina, ies bojā un radīsies no jauna. Arī dievi atgriezīsies, tāpat kā Haleja komēta. Līdz tam paies kāds laiks. Gadu desmiti, gadsimti, gadu tūkstoši. Bet kas gan ir gadu tūkstoši. Galu galā, “pēcgalā”, viņš domāja, izmantojot Šellinga lietoto arhaisko vārdu, pēcgalā es esmu optimists.” Ernsts Jingers ir cilvēks, kuram lemts divreiz “satikt” Haleja komētu – vispirms kā pusaudzim 1910. un tad kā sirmgalvim 1986. gadā. Spēle starp lieliem laika periodiem (“gadu tūkstošiem”), dabas ritmiem un Satikšanās mirklīgumu nevedina viņu uz rezignāciju: biogrāfi – kā Māgenavs, tā Helmuts Kīzels un Heimo Švilks – vienbalsīgi raksturo EJ kā “optimistu”. Šis vārds šķiet nevietā, vismaz pirmajā mirklī skan pārāk parasti. Varbūt EJ kā optimista raksturojumā var izlīdzēties ar vir optimus uzrunu. Tas nebūtu peļami un nebūtu nevietā: jau antīkajā pasaulē viri optimi raksturo, minot suverenitāti, ar kādu tie satiek citus un sastop nāvi. “Nāves baiļu pārvarēšana ir arī visu citu baiļu pārvarēšana, kurām ir nozīme tikai šī pamatjautājuma par nāvi apvārsnī. Došanās mežā pamatā ir došanās nāvē. Šis ceļš ved cieši gar nāves līniju vai, ja nepieciešams, cauri tai. Mežs kā dzīves mājvieta atveras savā pārdabiskajā krāšņumā, ja izdevusies šīs līnijas pārkāpšana. Te sakņojas pasaules pārbagātība.” Šajā “Došanās mežā” rindkopā, runājot par satikšanos ar nāvi, Ernsts Jingers arī vienlaikus tuvāk raksturojis Satikšanos, kas ir visu viņa tekstu centrā: nokratot bailes, atdarās pasaules valoda, tās “pārbagātība” – cilvēks atbrīvojas cildenajam, pārmērīgajam, bīstamajam pasaules krāšņumam. Tas iespējams, ja cilvēks atpazīst to, ko Jingers sauc par “rangu”: “Cilvēks iegūst suverenitāti savā vientulībā, pieņemot tomēr, ka tur viņš atpazīst savu rangu. [..] Šajā sevis satikšanā sociālais moments atkāpjas. [..] Cilvēks izkāpj no abstrakcijām, funkcijām un darba dalīšanas. Viņš stājas attiecībās ar veselumu, un tur sakņojas varena prieka izjūta.” Suverēns satiek pasauli viņpus sabiedrības “abstrakcijām”. Redzams, ka Satikšanās aprakstam Jingers izmantojis dažādus vārdus (“Mežs”, “Skaistums”, kas turklāt var būt arī “pārmērīgs”) un arī Satikšanās ir virknes citu (un tomēr saistītu) “satikšanos” ieskauta. Dažādi vārdi ir arī tam, kurš uzdrīkstas piedzīvot Satikšanās notikumu. Jingera tekstos no “Tērauda negaisiem” (1920) līdz “Eumesvilai” (1977) samilst Kareivja, Strādnieka, Mežabrāļa, Anarha u.c. tēli – “veidoli”, kuros ne tikai runā laikmets, bet arī ceļu lauž mēģinājums nosaukt vārdā to, kas savā laikā un atbilstīgi liktenim būtu gatavs Satikšanās mirklim. Starp “Tērauda negaisu” Kareivi un “Eumesvilas” Anarhu plešas daudzveidīgi ceļojumi un meklējumi: Ernsta Jingera un viņa drauga Alberta Hofmaņa – LSD tablešu izgudrotāja – ceļojumi apziņas dzīlēs, Jingera entomologa ceļojumi kukaiņu mikropasaulēs, kuras izrādās pietiekami bīstamas, lai ceļojums būtu tā vērts, Jingera fantasta futūristiskie romāni kā ceļojumi nākotnē vai jauno tehnoloģiju pasaulēs, sirreālistiskās esejas, pasaules apceļojumi jau pietiekami cienījamā vecumā – refleksijas par viņa Brazīlijas, Sardīnijas, Grieķijas, Norvēģijas un citu vietu un reģionu apmeklējumiem; sarakste un tikšanās ar daudziem izciliem sava laika domātājiem, politiķiem un publicistiem (Heidegers, Karls Šmits u.c.), kuru iespaidā radīti jauni teksti un precizēts modernitātes, nihilisma un tehnikas laikmeta novietojums un gaita. Tomēr vadmotīvs paliek veidols, kuru iegūst Saikšanās dalībnieks. Pēdējais tēls, kuru Jingers rada savu veidolu virknē, ir Anarhs. Anarhs ir suverēns, neitrāls spēks, kas ir paralēls valstij un sabiedrībai. “Anarhs var nesamulsis tikties ar monarhu; viņš jūtas mājīgi arī starp ķēniņiem.” Sabiedrība var par anarhiem pat nezināt: “Pilsētā, kur sapulcējas 30 anarhisti, sāk ost pēc ugunsgrēkiem un līķiem. Šo dvaku ievēsta jēli vārdi. Ja pilsētā dzīvo 30 anarhi, kuri pat nav savstarpēji pazīstami, tur nenotiek gandrīz nekas vai vispār nekas; atmosfēra tomēr uzlabojas.” Romāna “Eumesvila” Venators par sevi saka: “Kā anarhs esmu izlēmis būt .. robežpostenis, kurš asina redzi un dzirdi nekurienes robežjoslā starp paisumu un bēgumu.” Tas varētu būt labs Ernsta Jingera pašraksturojums. Taču, atskatoties no mūsu laika un telpas, gan jau pat svarīgāks būtu cits akcents: “Došanās mežā” noslēgumā Jingers runā par tādiem cilvēkiem, kuri nevis iestaigā ceļu un nogludina nelīdzenumus citiem, bet gan rāda piemēru: “Ja kaut vienā punktā [t.i., vienā indivīdā] izdodas saskarties ar esamību [t.i., ar mežu, proti, izdodas Satikšanās], tam ir milzīga ietekme.”

Raivis Bičevskis

Es ar jums iepazinos pirms aptuveni 10 gadiem, un jūs joprojām izskatāties tāpat. Šķiet, ka vispār neesat mainījies, it kā būtu atradis jaunības avotu.

Es gan nesteigtos to apstiprināt. Acīmredzot 90 gadi tiek uzskatīti par kaut ko ļoti īpašu. Es to vēl neesmu īsti aptvēris, bet pēdējā gada laikā saņemu ļoti jaukas vēstules, un, kad satieku kādu cilvēku uz ielas, viņš uzreiz sāk ar mani par to runāt. Mani tas drīzāk pārsteidz. Dzīve paskrien tik ātri, un psalmos stāv rakstīts, ka zāle no rīta aug un vakarā jau ir nopļauta. Reizēm man dzīve šķiet kā viena diena, kas kļūst garāka. To es bieži vien ar izbrīnu ievēroju, lasot grāmatas. Man patīk uzzināt kaut ko labu par vāciešiem, tāpēc mani ļoti interesē vēsture. Daļu nakts pavadu, lasot vēsturiskus darbus, un nesen lasīju par veco Franci Jozefu. Viņš man vienmēr šķita iemiesojam tipisku ļoti veca vīra paraugu. Un piepeši – ak tu tētīt! – es aptvēru, ka pats esmu krietni vecāks par viņu. Iespējams, es tiešām esmu sasniedzis ļoti cienījamu vecumu. Es runāju par tāda veida pārsteigumiem. Pats to nemaz tik skaidri nemana. Atceros Bavārijas princi reģentu – viņam bija 80 gadu –, kad viņš medībās teica savam mežzinim: “Mēs, kā parasti, dodamies kalnu kazu medībās, un es neko sevišķu nemanu.” Un mežzinis atbildēja: “Jā, jūsu augstība, bet varat man ticēt, ka citi to pamana!” Atceros veco labo Lihtenbergu, kurš stāsta par galdniekzelli, ar ko pirms 37 gadiem iepazinies Getingenē un par ko viņš saka: “Šis vīrs man nešķiet vecāks kā tad, kad satiku viņu pirmoreiz. Bet viņam taču jābūt novecojušam!” Vilflingenē es jūtos tāpat. Dažus zemniekus pazīstu, kopš viņi bija bērni, bet manās acīs viņi gandrīz nemaz nenoveco. Taču, tiklīdz distancējies, tu to ļoti skaidri pamani cilvēkos, kurus 20 vai 30 gadu laikā redzi reti, kā meteorologus televīzijā. Tu pamani, ka viņi noveco, un no tā kaut ko secini arī par sevi. Un es kā Lihtenbergs varu teikt par novecošanu, ka nevajadzētu pārlieku izstiept savas cerības, tāpat kā nevajag pārlieku izstiept arī kājas.

Vai nav ļoti skumji redzēt, kā aiziet draugi un tuvinieki, kamēr jūs joprojām esat tik vitāls?

Jā, šīs žēlabas ir mūžsenas. Arī Gēte teica, ka šī pieaugošā vientulība ir briesmīga.

Vai tagad, domājot par bērnību un jaunību, jums dzīve šķiet kā vienots veselums vai drīzāk ļoti dažādu epizožu virkne?

Mūsu gadsimts ir bijis bagāts ar fundamentāliem pavērsieniem. Ja cilvēka dzīve ir vienots veselums, tad par to jāpateicas viņa raksturam. Mēs tiekam iemesti visdažādākajās situācijās. Bet tas, ko varētu nosaukt par dzīves melodiju, ir jau kopš paša sākuma, un to turpina spēlēt, līdz kuģis nogrimst, un melodija atkārtojas – tieši tāpat kā uz Titānika. Tas droši vien attiecas uz jebkuru dzīvi, taču ne visas melodijas ir pievilcīgas.

Ja jums būtu jānosauc galvenie pagrieziena punkti savā dzīvē, kurus notikumus jūs atcerētos?

Uz šo jautājumu var atbildēt dažādi. Pirmkārt, dzīve ir upe, vai ne, un šai upei piemīt noteiktība. Tas nozīmē, ka, notikumiem mainoties, es palieku nemainīgs. Runājot par nozīmīgiem pagriezieniem, no vienas puses, būtu jāņem vērā vēstures notikumi, no otras puses – iekšējās norises. Es domāju, piemēram, par pirmo mīlestību, kura, protams, ir nozīmīgs pavērsiens, kas atver pilnīgi citu pasauli. Ir arī bioloģiski dzīves nogriežņi – bērns, jaunietis, pieaudzis vīrietis, vecs vīrs un, visbeidzot, patriarhs. Kad apsveicu savu draugu Karlu Šmitu deviņdesmitajā jubilejā un izteicu viņam nelielu komplimentu, viņš man atbildēja: “Sirmgalvja vecums nu ir noslēdzies, tagad sākas patriarha vecums.” Tie ir bioloģiskie nogriežņi. Un tādā dzīvē kā mana, kas ilgst gandrīz gadsimtu, arī vēsturiskie pagrieziena punkti ir ļoti skaidri.

Esmu dzimis 19. gadsimtā un savā ziņā joprojām jūtu tā ārkārtīgi spēcīgo nospiedumu, lai gan nodzīvoju tajā tikai piecus gadus. Citēšu Talerānu, kas teica, ka tie, kuri nav piedzīvojuši 18. gadsimtu, nezina, ko nozīmē dzīvot. 19. gadsimtam nebija tik izteikta rakstura – ciktāl tas attiecas uz sabiedrību –, un tomēr arī tas būtu jāatklāj no jauna. Reiz es pastaigājos ar Valerju Marku, senu ebreju draugu, kurš rakstīja par Ļeņinu. Viņš man teica: “Vēlāk cilvēki laizīs pirkstus, tikai domājot vien par 19. gadsimtu!” Un šodien, kad sākušies nemierīgi laiki, to var tikai apstiprināt, sevišķi, ja esat cēlušies no buržuāzijas vidusslāņa – kā es, kas dzīvoja pilnīgā saskaņā ar tolaik izplatītajām zinātnes un sabiedrības idejām. Protams, arī maniem vecākiem bija zināmas revolucionāras tieksmes. Mana Minhenē dzimusī māte atrada jūgendstilā elementus, kas viņu interesēja. Franči to dēvē par fin de siècle, un šis fin de siècle mani vienmēr ir īpaši interesējis tā uzskatu dēļ. Jūs esat lasījis manu stāstu “Bīstama tikšanās”, kurā jūgendstila dekadencei ir īpaša loma. Tā darbība risinās laikā, kad, manuprāt, Eifeļa tornis jau bija pa pusei uzbūvēts un bija sākusies Drefisa afēra.

Runājot par notikušo 20. gadsimtā, man ir divi konkrēti atskaites punkti. No tehniskā viedokļa tā ir Titānika nogrimšana. Un attiecībā uz sabiedrības norisēm tā ir Drefisa lieta. Varētu teikt, ka tajā vērojama demokrātijas uzvara pār reakciju, pat ja šis termins nav gluži precīzs. Šim notikumam ir liela nozīme manās bērnības atmiņās. Mans tēvs bieži piesauca Drefisa afēras petit bleu. Un 1912. gadā, kad nogrima Titāniks, es jau biju nedaudz vecāks. Tieši šādi atskaites punkti ir svarīgi mūsu dzīvē. Es runāju par tīri vēsturiskiem notikumiem. Atceros, kādu dienu, neatminos tikai, kurā gadā, parādījās Haleja komēta; man droši vien bija 14 vai 15 gadi. Tēvs parādīja mums šo komētu, kas nebija pārāk liela, tomēr labi saskatāma, gluži kā liela pupa, ja tā var teikt. Un tēvs paskaidroja: “Varbūt no jums visiem Volfgangam būs iespēja to atkal ieraudzīt.” Man šķiet, ka tā atgriezīsies nākamajā vai aiznākamajā gadā. Būdams racionāls cilvēks, mans tēvs teica pravietiskus vārdus, balstoties varbūtībā. Taču viņa varbūtībā balstītais aprēķins bija kļūdains. Mans brālis Volfgangs nomira pirmais. Jaunākais aizgāja vispirms. It kā vecāki būtu iedevuši pirmdzimtajam īpašu spēku. Mana māsa un trīs brāļi patiešām nomira aptuveni apgrieztā dzimšanas secībā. Taču bez notikumiem, kas attiecas uz vēsturi, tādiem kā komētas parādīšanās, ir arī iekšēji sprādzieni, kas sagādā neparedzamus pārsteigumus. Tomēr man ir izdevies zināmā mērā saglabāt savu stilu, pat karu laikā.