Man patīk precīza domāšana

Lai cik baiss kādam liktos 20. gadsimts, par vienu lietu varam tam būt pateicīgi. Šajā laikā izstrādātās tehnoloģijas ļāvušas saglabāt balsis, arī tādam cilvēkam kā Bērtrands Rasels. Klausīties Raselu ir ne tikai intelektuāls, bet, gribētos teikt, arī estētisks pārdzīvojums, kas acumirklī uzbur iztēlē Viktorijas laikmeta Angliju – laiku, kad valoda, ja aizņemamies analoģiju no Nīčes, vēl nebija sākusi smirdēt.

Bērtrands Arturs Viljams Rasels, trešais grāfs Rasels (1872–1970), bija filozofs, matemātiķis, vēsturnieks, politiskais aktīvists, sociālais kritiķis un Nobela prēmijas laureāts. Par pārējo viņš pastāstīs pats šajās trīs sarunās, kas notika 1952., 1959. un 1961. gadā un ir brīvi pieejamas tīmeklī video formā. Sarunas publicējam saīsināti.

V. Ā.

Lord Rasel, tuvojoties jūsu 80. dzimšanas dienai, mēs vēlētos, lai jūs pastāstāt, ko, jūsuprāt, savā filozofa karjerā esat iemācījies un ko nekad neiemācīsieties?¹

Ir lietas, ko, man šķiet, es nekad neiemācīšos – nudien, pat negribu iemācīties. Es nevēlos mācīties mainīties savās cerībās par pasauli. Esmu gatavs mainīt savus uzskatus par pasaules stāvokli, par to, kas notiek, bet ne to, uz ko es ceru. Šai ziņā es ceru palikt nemainīgs. Domāju, mūsu sarunas tēmu mēs varētu formulēt kā “80 gadi ar mainīgiem uzskatiem un nemainīgām cerībām”. Tiem, kas dzimuši pēc 1914. gada, ir grūti saprast, cik ļoti šodienas pasaule atšķiras no tās, kāda tā bija manā bērnībā. Izmaiņas ir teju neticamas. Es cenšos, cik spēju, par spīti saviem gadiem, pierast pie dzīves pasaulē, kurā ir atombumbas, kurā senas impērijas gaist kā rīta migla, kurā mums jāaprod ar Āzijas pašapliecināšanās tieksmi, ar komunisma draudiem. Pasaule ir tik atšķirīga no tās, kāda tā bija manā jaunībā, ka vecam vīram ir ārkārtīgi grūti tādā pasaulē dzīvot. Es piedzimu 1872. gadā, mani vecāki nomira, kad vēl biju pavisam mazs, tāpēc mani uzaudzināja vecvecāki.

Vai varat kaut ko pastāstīt par savu vecotēvu?

Jā, es varu pastāstīt par vecotēvu. Viņš piedzima 1792. gadā, Franču revolūcijas sākumgados. Viņš kļuva par parlamenta deputātu laikā, kad Napoleons vēl sēdēja tronī. Kā visi Foksa sekotāji no Vigu frakcijas, viņš uzskatīja, ka angļu naidīgums pret Napoleonu ir pārspīlēts, un apmeklēja Napoleonu Elbas salā. Tieši viņš 1832. gadā ierosināja Reformu likumu, kas aizsāka Anglijas ceļu uz demokrātiju. Viņš bija premjerministrs Meksikas kara laikā, 1848. gada revolūciju laikā. Atceros viņu visai labi, bet, redziet, viņš piederēja pie laikmeta, kas tagad šķiet diezgan tāls. Un pasaule, kad es biju jauns, bija stabila pasaule, kurā bija daudz kā tāda, kas tagad ir zudis, bet kas tolaik mums likās, ka pastāvēs mūžam. Angļi savu pārākumu pasaules jūrās uzskatīja gandrīz vai par dabas likumu. “Britānija valdīja pār viļņiem.” Mums nenāca prātā, ka tam varētu pienākt gals.

Pat tad, kad pie varas nāca Bismarks?

Bismarku uzskatīja par tādu kā huligānu, un mēs par viņu domājām kā par neaudzinātu zemnieku. Taču tika pieņemts, ka Gētes un Šillera iespaidā Vācija pamazām atgriezīsies pie civilizētākas pieejas. Pie tam Vāciju mēs uzlūkojām kā tikai un vienīgi sauszemes lielvaru. Vācijai tai laikā nebija flotes, tā ka nekādu baiļu no Vācijas mums nebija. Patiesībā liberāļi tajā laikā bija daudz labvēlīgāk noskaņoti pret Vāciju nekā Franciju. Pats Bismarks Vāciju un Angliju salīdzināja ar ziloni un vali: katrs varens savā stihijā, bet viens otru neapdraud. Un tā mēs jutāmies. Tāpēc no Bismarka mēs nemaz nebaidījāmies. Tika uzskatīts, ka visā pasaulē notiks civilizēts progress. Pakāpeniski visas valstis tiks pie sava parlamenta. Būs divpalātu likumdevējas sapulces un divas partijas – viss gluži tāpat kā Anglijā. Mana vecmāmiņa mēdza smieties, atceroties, kā reiz teikusi Krievijas vēstniekam: “Varbūt pienāks diena, kad arī jums Krievijā būs parlaments.” Un viņš atbildējis: “Nedod Dievs, dārgā lēdija Rasela!” Izņemot to Dieva vārdu, Krievijas vēstnieks arī šodien varētu dot tieši tādu pašu atbildi. Bet vispārējais pieņēmums bija tāds, ka viss notiks civilizēti un glīti. Ārpus politikas valdīja puritāniska dievbijība, ļoti liela dievbijība un ļoti liels askētisms. Pulksten 8.00 mēs vienmēr noturējām ģimenes lūgšanu, un pirms ģimenes lūgšanas man bija jāpavada pusstunda pie klavierēm, ko es ienīdu. Lai gan mājā bija astoņi kalpi, ēdiens vienmēr bija ļoti vienkāršs, un, pat ja bija kaut kas garšīgāks, es to nedrīkstēju ēst, jo bērniem nebija labi ēst gardumus. Piemēram, galdā bija rīsu pudiņš un ābolkūka. Liec mierā ābolkūku un ēd rīsu pudiņu! Līdzīgs askētisms valdīja it visur. Piemēram, māte, līdz viņai bija pāri 70, nekad nesēdēja atpūtas krēslā pirms pusdienām, nekad. Šāda atturīga vienkāršība bagātu cilvēku ģimenēs tajos laikos bija visai izplatīta.

Kad jūs nonācāt Kembridžā?

Kembridžā es nokļuvu, kad man bija 18 gadi, un tā, protams, man bija jauna pasaule. Es pirmo reizi satiku cilvēkus, kuriem tas, ko es patiešām domāju, nelikās absurdi. Mājās biju iemācījies nerunāt par to, ko patiesībā domāju. Mani interesēja filozofija, bet maniem tuviniekiem tā uzdzina šausmas. Ikreiz, kad tā tika pieminēta, viņi sacīja: “Visa filozofija ir ietilpināma divos jautājumos: What is matter? Never mind. What is mind? No matter.”² Un, kad šo repliku dzirdēju kādu 60. reizi, tā man vairs nelikās smieklīga. Kad nokļuvu Kembridžā, man bija liels atvieglojums iepazīties ar cilvēkiem, kuri filozofiju neuzskatīja par muļķībām, tāpēc es biju ļoti, ļoti laimīgs, kad pirmoreiz nonācu Kembridžā. Es ātri iepazinos ar cilvēkiem, kuri kļuva par maniem draugiem uz mūžu. Vairums no viņiem, diemžēl jāsaka, nu jau ir miruši, bet tie, kas vēl dzīvi, joprojām ir mani draugi.

Jūs sākāt ar matemātiku, vai ne? Un tad pārgājāt uz filozofiju?

Kembridžā es trīs gadus studēju matemātiku un vienu gadu filozofiju. Pirms Kembridžas biju mācījies tikai matemātiku.

Kas jūsos izraisīja interesi par filozofiju?

Interesi par filozofiju izraisīja divas ļoti dažādas lietas. No vienas puses, es gribēju izprast matemātikas principus. Es ievēroju, ka visi matemātisko apgalvojumu pierādījumi, kurus man mācīja, ir acīmredzami maldīgi. Tie īsti nepierādīja to, ko teicās pierādām. Un es gribēju zināt, vai pasaulē vispār ir kāda patiesība, kas ir droši zināma. Man likās: ja tāda ir, tad tā droši vien atrodama matemātikā. Taču tajā matemātikā, ko man mācīja, tādas nebija. Tad nu es mēģināju to meklēt filozofijā. Otra lieta, kas mani ieinteresēja filozofijā, bija cerība atrast tajā kādu pamatu reliģiskai pārliecībai.

Un jūs to atradāt?

Nē, manu cerību matemātiskajā daļā es biju gana apmierināts, bet tai otrajā daļā – nepavisam. Kādu laiku es atradu zināmu apmierinājumu Platona mūžīgajā ideju pasaulē, kurai ir sava veida reliģiska piegarša. Bet tad es nonācu pie secinājuma, ka tā ir nejēdzīga, un tiku atstāts bez jebkāda šo savu vēlmju apmierinājuma, un tāds arī paliku.

Vai ap to laiku jums sākās tas dzīves posms, ko esat nodēvējis par “dzīvi nesaskaņās”?

Jā, pirmās nesaskaņas man radās ar tuviniekiem, gan par matemātiku, gan filozofiju. Viņiem rūpēja tikai tikums; tikumība viņiem bija vienīgais, kas šai pasaulē ir no svara. Matemātika tāpēc bija nesvarīga, jo tai nav ētiskā satura. Un filozofija bija nepārprotami kaitīga, jo tā savā ziņā grāva tikumību. Tā ka tobrīd man bija lielas nesaskaņas ar tuviniekiem. Bet šīs nesaskaņas, ciktāl tas attiecās uz manu personīgo dzīvi, atrisinājās, nonākot Kembridžā, kur ļaudīm bija citi uzskati. Tur es nokļuvu tādu cilvēku lokā, starp kuriem jutos puslīdz kā mājās. Bet tam pielika punktu Pirmais pasaules karš, kura laikā es nostājos pacifisma pozīcijās. Es biju pret pirmo karu. Es nebiju pret otro. Daži domā, ka tā ir nekonsekvence, bet tā nav. Pirmā kara laikā es nekad neteicu, ka esmu pret karu vispār. Es teicu, ka esmu pret šo karu, un joprojām tā uzskatu. Es domāju, ka pirmais karš bija kļūda, un domāju, ka Anglijas iesaistīšanās tajā bija kļūda. Ja tas nebūtu noticis, mums nebūtu komunistu, nebūtu nacistu, nebūtu Otrā pasaules kara, mums nedraudētu trešais. Pasaule būtu daudz labāka vieta. Vācija ķeizara laikā nebija necivilizēta. Bija zināma vārda brīvības apspiešana, bet tā bija maigāka nekā mūsdienās gandrīz visur pasaulē, ja neskaita Angliju un Skandināviju.