Mežs skatās uz tevi

Arnis Rītups: Lai ko mēs runātu, skaidrs, ka tas būs tikai fragments no garākas mūsu sarunas.

Raivis Bičevskis: Kas turklāt ir ne pagājušo reizi aizsākusies.

Rītups: Jā, pat ne aizpagājušo. Bet mēs ne vienmēr esam runājuši pie ēdiena un dzēriena, tāpēc mums kaut kas jāizvēlas. Es, piemēram, skaidri zinu, ka man vajag strauta foreli.

Bičevskis: Redzi, es atkal kā uz lielpilsētu atbraucis cilvēks…

Rītups: Strauta foreles tevi neinteresē, tās tu pats vari noķert mežā.

Bičevskis: Mežā vai Gaujā. (Smejas.) Pārfrāzējot Nīči, ja kāds ilgi skatās strautā, vienu brīdi strauts sāk skatīties viņā.

Rītups: To pašu var teikt par mežu.

Bičevskis: Jā, bet es to saku vārda vistiešākajā nozīmē, par to skatienu. Mežs sāk skatīties uz tevi. Bet ko ar to darīt? Tas tad ir jautājums.

Oficiante: Vai jūs kaut ko izvēlējāties?

Rītups: Jā, mani ieinteresēja zupiņa ar tīģergarnelēm. Un strauta forele.

Bičevskis: To zupiņu ar garnelēm es arī labprāt. Un pīles krūtiņu.

Rītups: Kaut kas būtu arī jāiedzer. Kur mums ir aprakstīti dzērieni?

Oficiante: Kādas krāsas dzērienus?

Rītups: Sakiet, vai ir svaigi spiesta sula?

Oficiante: Nav.

Rītups: Un ūdens? Atnesiet man tīru, maksimāli garšīgu ūdeni.

Bičevskis: Svētavota ūdeni!

Rītups: Jā! Man ne uzreiz, bet dažas dienas pēc kara sākuma radās sajūta, ka nepieciešama vispārēja apziņas mobilizācija. Un vispārēja apziņas mobilizācija, manā izpratnē, ietver uzmanības koncentrāciju – uzmanības pret vārdiem, domām, rīcību. Lai gan tu vai kāds cits varētu iebilst: kāpēc tagad? To vajag visu laiku.

Bičevskis: Kā ukraiņi teiktu, kur jūs bijāt pēdējos astoņus gadus?

Rītups: (Smejas.) Bet jautājums: vai tiešām tagad jābūt uzmanīgākam un tagad ir nepieciešama apziņas mobilizācija? Jo, ja tu pirms tam neesi bijis uzmanīgs, vērīgs un domājošs, ko tad tu tagad vari?

Bičevskis: Jā, vai tiešām tagad to izdosies izdarīt labāk?

Rītups: Bet jautājums ir: kāpēc, priekš kam šobrīd būtu jādomā? Jo varētu teikt, ka ir vai nu jāķeras pie ieročiem, vai jāceļ barikādes, vai jābēg. Jāiesaistās praktiski. Kāpēc šobrīd, kara laikā, būtu jādomā?

Bičevskis: Protams, kaut kādā ziņā ikviens mirklis ir pilnīgi nobriedis, lai tajā kāds varētu sākt domāt. Sekojot Fihtem, doma, protams, ir darbība. Domāt nenozīmē bezdarbībā sēdēt kaut kur kaktā. Domāšana ir darbība, 
tas ir pilnīgi skaidrs.

Rītups: Varbūt mēs varētu ieviest atšķirību starp darbību un rīcību? Vai tāda atšķirība tev šķiet nozīmīga? Protams, doma ir darbība, bet tā nav rīcība. Es nezinu, vai Fihtes domāšanā tāds nošķīrums vispār ir jēdzīgs. Viņš jau arī latviešu valodā nav tik ļoti strikts. Vai varētu teikt, ka doma ir darbība, bet nav rīcība?

Bičevskis: Šaušalīgi sarežģīts jautājums...

Rītups: Man liekas, ka tas ir netriviāls jautājums tai nozīmē, ka, jautājot, vai domāšana ir rīcība, mēs to saasinām. Domāšana, protams, atšķiras no bumbu mešanas, maizes cepšanas un tā tālāk. Bet, ja domāšana arī ir rīcība, tad mēs nonākam pie kaut kā svarīgāka. Bet te es taustos. Būtu tev pateicīgs, ja tu palīdzētu.

Bičevskis: Redzi, viņš tur lieto vārdu, kas šķiet ārkārtīgi vienkāršs – die Tat vai arī Tathandlung. To tikpat labi varētu iztulkot kā...

Rītups: Vai to nevar tulkot kā “darbs”?

Bičevskis: “Darbs” vai “veikums”. Es varētu sēdēt un neko nedarīt. Bet nedaudz saņēmos, sarosījos, un, skat, beigās ir Tat. Tatort ir nozieguma vieta.

Rītups: Ja tu piedāvā saprast Tat kā veikumu, tad vai nav tā, ka, tikai atskatoties retrospektīvi uz domāšanu, var teikt, ka tur arī kaut kas ir ticis paveikts?

Bičevskis: Jā. Īsti citādi arī nevar. Jo pati doma jau ir tikai procesā. Domāšana ir notiekošs process. Fihte arī taču saka, ka viņam vispār ir tikai viena doma procesā, ko viņš arī nosauc par darbību, par Tat. Citu domu viņam nemaz nav, ir šī viena.

Rītups: Tā ir kaut kāda vāciešu īpatnība. Fihtem ir viena doma, izteikta daudzos garos tekstos, dažādās tekstu variācijās, daudzos simtos lappušu. Šopenhaueram arī ir tikai viena doma; viņš saka, ka visas tās 800 lappuses ir viena doma, īsāk to pateikt nevar. Es nesen kādam stāstīju: Šopenhaueram ir viena doma tajā garajā traktātā, “Pasaule kā griba un priekšstats”. Man prasa: un kāda tā ir? Un atbilde ir: šāda! Tas, kas rakstīts tajās 800 lappusēs, arī ir tā viena doma! Bet automātiskā reakcija – interesanti, varbūt varētu vienā teikumā pateikt? (Smejas.)

Bičevskis: Fihtem tādā gadījumā ir 16 mēģinājumi domāt vienu domu.

Rītups: Un katru reizi tā doma izvēršas daudzsimt lappusēs. Man šķiet, ka arī Hēgelis iet tajā pašā virzienā.

Bičevskis: Skaidrs, visa “Filozofijas zinātņu enciklopēdija” ir viena doma!

Rītups: Šis ir interesanti tai nozīmē, ka tā ir ikdienas apziņai tik netverama attieksme pret domu, ka pati prasās pēc skaidrojuma. Kā tā var būt, ka viena doma tiek izteikta simtos lappušu? Tur taču katrā teikumā ir pa domai?! Vai, kā tev labi zināmais Heidegera brālis saka Heidegeram: vienā teikumā neliec vairāk par vienu domu! Starp šādu ieteikumu un to, ka doma ir 800 lappuses gara, ir kaut kāda telpa, kas prasās pēc skaidrojuma. Kā ir jāsaprot pati doma, lai tā varētu būt tik gara, tik samezglota? Kas tā par darbību vai rīcību, vai veikumu? Un es palieku pie sava sākotnējā jautājuma: kāpēc šobrīd, kara laikā, domāt?

Bičevskis: Fihte teiktu, ka tā doma, kas ir viņam, lai cik tā būtu gara vai sadalīta pa daļām, ir vienīgā doma vispār.

Rītups: Ka ir tikai viena doma vispār?

Bičevskis: Jā.

Rītups: Proti, domas nav daudzskaitlī?

Bičevskis: Viņš tā teiktu, jā. Domas nav daudzskaitlī. Viņš saka, ka šī viena doma ir Tat jeb veikums. Tad viņš vēl saka, ka šī viena doma turklāt ir spēks. Tad īsā atbilde uz jautājumu, kāpēc mums šodien jeb šobrīd domāt, ir tāda, ka mums vajag spēku. Bet mēs nevaram piekļūt šim spēka avotam, ja mēs šo vienu domu nedomājam. Viņaprāt, tas ir milzīgs spēks.

Rītups: Lūk, tad par šo domas spēku arī parunāsim. Vai spēks, kuru ievilka filozofijā kaut kad 17. gadsimtā, risinot natūrfilozofiskus jautājumus, vai tā attiecināšana uz domu nav kaut kas līdzīgs, piemēram, ātruma attiecināšanai uz domu? Var jau pārnestā nozīmē teikt, ka doma ir ātrāka par gaismu, bet tas, cik kilometrus sekundē skrien doma, ir salīdzinoši absurds uzstādījums. Iespējams, ka spēka piedēvēšana domai ir tikpat aplama kā ātruma piedēvēšana.

Bičevskis: Zini, šis jautājums – vai var attiecināt spēku uz domu? – ar pārsteidzošu regularitāti atgriežas atkal un atkal kopš tā paša 17. gadsimta. Viens Šveicē mājojošs herderists bija pārliecināts, ka spēka jēdzienu filozofijā ieviesis tieši Herders. Bet gan jau tās saknes ir kaut kur dziļāk.

Rītups: Bet, ja Herders to ieviesa, tad viņš to ieviesa kā ko? Atbildot uz kādu jautājumu vai domājot par kādu problēmu?

Bičevskis: Spēka jēdzienu viņš visdrīzāk ievieš tad, kad, braucot no Rīgas uz Nanti, viņš iziet uz kuģa klāja un redz, kā zivis jūrā lēkā un vējš pūš. Un tad viņš saka, ka tagad viņa filozofiskie skolotāji būšot zivis un vēji, un spēki, kas virza dabas un vēstures gaitu. Ar to viņš saka, ka grib attīstīt ekspresīvu domas veidu – ka doma ilgi bijusi kontemplatīva, bet atbilstīgi lielajiem dabas un vēstures spēkiem tai pašai jākļūst ekspresīvai, intensīvai. Un tad viņš saka: ak, lielie spēki! Ir spēki, kas aptver un virza kā dabu, tā vēsturi – kas valda gan vienā, gan otrā, kas savieno abus un kas virza arī viņa, Herdera, domu tagad!

Rītups: Spēki, kas virza gan dabu, gan vēsturi?

Bičevskis: Jā, jā. Un viņš, aizgrābts ar šo vīziju, neatrod cita vārda, kā to nosaukt. Ak, lielie spēki!

Rītups: Man drīzāk izklausās pēc poētiskas metaforas. Domas klātbūtne šajā poētiskajā metaforā nav uzskatāma.

Bičevskis: Jā, bet izteikts vārds vairs nevar pazust. Un vēl ierakstīts “Mana 1769. gada ceļojuma žurnālā”.

Rītups: To viņš dara, pārstājis būt par Rīgas brīvmūrnieku ložas sekretāru un pametis Rīgu, vai arī viņš ir tikai izbraucis uz brītiņu?

Bičevskis: Vai viņš ir par sekretāru pārstājis būt, es nezinu, bet iekšēji viņš ir pārliecināts, ka diez vai atgriezīsies. Un arī neatgriežas.

Rītups: Tad jau viņš ir pārstājis būt par sekretāru, visticamāk. Un Doma baznīcas…

Bičevskis: Adjunktu.

Rītups: Cik labi laiki tomēr Rīgā tie 18. gadsimta 60. gadi! Kad var apvienot gan Doma baznīcas adjunkta, gan brīvmūrnieku ložas sekretāra amatu. Bet, atgriežoties pie idejas par vispārēju apziņas mobilizāciju, viens no iemesliem, kāpēc es tā nodomāju, bija tas, ka es ievēroju: starp spēkiem, kas lādē lādiņus un lej degvielu tankos, ir arī noteikta doma. Var izrādīties, ka tā ir nevis doma, bet sūds, taču pie tā mēs vēl neesam nonākuši. Katrā ziņā es pamanīju, ka Krievijas virsnieku grāmatiņās, viņu dotajos solījumos ir vārdi, kas pārceļojuši taisnā ceļā no Aleksandra Dugina daiļrades. Un prieks, kādu viņš izstaroja pirmajās kara dienās, sajūsma par to, ka beidzot Krievija nometīs toksisko Rietumu finanšu un kapitāla ietekmi un varēs veidoties savā patstāvīgajā, unikālajā formā! Skaidrs, ka tam nepieciešams karš. Tagad viņš ir mazliet pieklusis, jo arī viņš, šķiet, paredzēja, ka uzvara tiks gūta dažās dienās. Šobrīd viņš meklē arvien jaunus pamatojumus tam, ka šis karš nepieciešams krievu pašnoteikšanās un savdabības uzturēšanai. Viņš ar šīm idejām ir gadiem barojis krievu ģenerāļus, lasot viņiem lekcijas ģeopolitikā. Viņš pie tā ir mērķtiecīgi strādājis, apcerēdams Krievijas vietu lielajā pasaules ainā. Un redzi, viena lieta ir pierakstīt visu kaut kādam vecam mudakam, kurš ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Bet izrādās, ka tur vēl ir arī noteikta doma, kurā es arī pamanīju spēku. Tā doma varbūt nav ne skaidra, ne skaista, ne patiesa, bet tai piemīt spēks, kas spējis mobilizēt karaspēku. Kādu spēku Fihte redz domā? Ko ar to spēku var izdarīt?

Bičevskis: Man šķiet, ka tā Dugina doma drīzāk ir vecs, sabojāts vācu mīts, kurš, kā Markss izteicās “Luija Bonaparta astoņpadsmitajā brimērā”, sākumā parādās kā traģēdija, bet otrreiz – kā farss. Dugins vienkārši mēģina to domu atgremot, pārnest.

Rītups: Kuras vācu domas izkropļojums vai karikatūra tā ir?

Bičevskis: Tā ir doma par brīvību. Fihte saka, ka vajag zināt dzīvē tikai vienu domu, un zināt – tas nozīmē vienreiz to padomāt. Ja tu zini šo domu, tad tu esi brīvs.

Rītups: Bet brīvība, par ko runā Fihte, ir kaut kādā ziņā prāta vai apziņas pamats un būtība. Brīvība kā tas, no kā aug prāts vai apziņa.

Bičevskis: Jā, pilnīgi pareizi, tā viņš to arī sauc – par apziņas pamatu. Domāšana arī ir nostāšanās uz šī pamata. Bet tas nav tāds pamats kā galda virsma, uz kā apziņa “stāv”, ir “novietota”. Par to var pārliecināties tikai domājot. Pēc tam var teikt: labi, es domāju šo domu, tā tas bija, bet es vairs nevaru tajā atgriezties, vēlreiz ielēkt tajā domāšanas procesā, ja vien no jauna nedomāju. Fihtes piemēru ir daudz. Es stāvu spoguļa priekšā un saku: tas esmu es? Nu nē, skaidrs, ka tas neesmu es, ko es redzu spogulī; tas esmu es, kurš tagad padomāja par to, kurš redz sevi spogulī. Bet tūlīt pēc tam mani skar doma: nu nē, es esmu tas, kurš tagad padomāja par sevi kā redzamu spogulī, bet tomēr kā to, kurš sevi redz... Un tā bezgalīgi atpakaļ.

Rītups: Bezgalīga refleksija.

Bičevskis: Jā. Brīdī, kad domāju, es domāšanu nevaru nofiksēt. Doma notiek, un tad, kad es to gribu padarīt par priekšmetu – “tas biju es, un tā bija mana doma” –, tā jau ir nākamajā procesa līmenī. Un tas, ko es padaru par priekšmetu, jau vairs nav tā doma; tas ir tikai domas atkritums. Tat notiek tajā brīdī, kad domāju. Un kāpēc tas vispār ir saistīts ar brīvību? Tāpēc, ka šim Tat nav nekāda cita pamata kā vien tas pats.

Rītups: Nav nekā cita, izņemot pašam sevi?

Bičevskis: Redzi, Fihte pirms tam ir intensīvi domājis par to, ka visu, ko es daru, ieskaitot manu domāšanu, var izskaidrot kauzālās kategorijās. Visam ir cēlonis, kaut kāds iemesls.

Rītups: Un kam nav?

Bičevskis: Tam domas procesam, Tat. Tam nav nekāda cēloņa.

Rītups: Man pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka... Es neatceros, vai Fihte arī figurēja tajās pasāžās, kur Šopenhauers apsaukā Hēgeli un Šellingu par šarlatāniem, tukšdirsējiem, sofistiem, taču, manuprāt, figurēja gan. Vienvārdsakot, tukšu dirš un vēl par to naudu prasa. Šāds atstāsts manī pamodina šopenhauerisku vēlmi teikt: par ko tu, dārgais Fihte, runā? Kāds cēlonības trūkums?

Bičevskis: Es domāju, ka Šopenhauers tā izsakās tāpēc, ka…

Rītups: ...viņam vienkārši skauž, ka pie viņa nenāk studenti? Neiesim psiholoģijā. Es šai gadījumā esmu gatavs pārstāvēt šo šopenhaueriskā sašutuma pozīciju, ka visi šie vācu dirsēji – Fihte, Hēgelis, Šellings – ir pārpratuši Kantu.

Bičevskis: Pats Kants arī tā domā, jā.

Rītups: Tā domā arī Šopenhauers – ka viņi visi ir pārpratuši un kaut ko melš. Tas, kā tu aprakstīji refleksijas procesu... Varbūt patoloģiski narcisi var skatīties spogulī un aizdomāties par sevi kā to, kurš ir padomājis par sevi kā skatītāju, un par sevi kā domātāju, kurš ir padomājis par sevi kā domājošu par skatītāju. Priekš kam ar to nodarboties? Priekš kam vajadzētu nevis šaut, palīdzēt bēgļiem vai cept maizi, bet nodarboties ar šādu narcistisku pašapmierināšanos? Kam tas ir vajadzīgs?

Bičevskis: Tas ir vajadzīgs tāpēc, ka tikai tas, kam nevar uzrādīt cēloni, ir brīvs. Jo, ja kādam var uzrādīt cēloni, tad ar to var mierīgi izrīkoties, valdīt, ietekmēt un visādi citādi izdarīties. Tikai tas, kam nav cēloņa, ir pa īstam brīvs. Fihte grib tādu punktu atrast cilvēkā vai cilvēka apziņā.