Nākotne ir tipveida pupos

Lauku sižeti latviešu literatūrā ir ierasta lieta. Taču, ja runājam par vēsturi, tad gan pirmskara, gan pēcpadomju rakstnieki ar “laukiem” lielākoties ir sapratuši tradicionālo zemnieku saimniecības modeli. Turpretī aizvien senākajā padomju ērā šī pastorālā vide tika neatlaidīgi (un brīžiem gaužām neveikli) pakļauta mehanizācijai, kolektivizācijai un savādai, gandrīz pretdabiskai kārtībai, kas prozā – vismaz tādā, kas iztur laika pārbaudi, – ir atspoguļota visai reti. Vērtējoši spriedumi par šo iekārtu lai paliek vēsturiskām diskusijām. Literatūrā interesantākie sižeti rodas tieši pretēju spēku sadursmes punktā, it sevišķi tad, ja tam visam pa vidu turpinās tas, ko vienkāršības labad varētu dēvēt par “ikdienas dzīvi”.
Ēriks Hānbergs šo lauku dzīves griezumu ir tēlojis divos radniecīgos, taču diezgan atšķirīgos veidos. No vienas puses, būdams avīzes Cīņa ilggadējs korespondents un lauksaimniecības nodaļas vadītājs, viņš ir atspoguļojis tās (dzīves) praktisko daļu un nebeidzamo pielāgošanos laikmeta prasībām. No otras puses, būdams rakstnieks, Hānbergs strādā ar lauku ikdienas literāro materiālu – cilvēciskajām pretrunām attiecībās ar sabiedrisko iekārtu un dabu, noklusētām vai, tieši otrādi, pārlieku skaļi izteiktām jūtām, kā arī šķietami neizsmeļamo absurda klātbūtni aiz katra stūra.
Ēriku Hānbergu joprojām mēdz saukt par “kolhozu rakstnieku”. Taču viņa biogrāfijā tas ir tikai atsevišķs, lai arī spilgts posms. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Hānbergs kopā ar Imantu Ziedoni nekavējoties atgriezās pie tradīcijām un nodibināja konkursu par sakoptāko lauku sētu. Tas pastāvēja vairāk nekā 15 gadu, un tā noslēgumā sadarbībā ar Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci tapa grāmata “100 lauku sētas Latvijā”. Runa tajā ir par lauku dzīves modeli, kas šķiet atbilstošs mūsdienu pieprasījumam – uzņēmējdarbības virzieni un tehnoloģiskie risinājumi mainās. Izpratne par to, kas ir un kas nav tradicionāls, svārstās individuālas un kolektīvas gaumes ietvaros. Toties cilvēku dzīvi saskaņā ar dabu neviens joprojām nav atcēlis.

S. K.

Rīgas Laiks: Ērik, vai tu esi padomju cilvēks?
Ēriks Hānbergs: Es biju tajā padomijā ieaudzis. Bērnībā man likās, ka tas ir dabisks process. Vēlāk, kad kaut cik nācu pie apziņas, uzzināju, ka Čērčils, Rouzevelts un Staļins mums ir iedalījuši šādu likteni. Bet no bērnības atceros, ka tad, kad atgriezāmies dzimtajās mājās no Kurzemes katla, tur jau bija pilns ļaužu. Tad mēs dzīvojām pie tantes. Tēvs pirms kara bija noslēpis radio, un kaimiņi nāca pie mums klausīties, ka tūlīt nāks angļi un amerikāņi... Taču tas nenotika, un es atceros, ka tēvs teica: “Tagad jādomā, kā dzīvot un kā dēlu skolot.”
RL: Un uz kurieni viņš tevi sūtīja mācīties?
Hānbergs: Pamatskolā es gāju Birzgalē.
RL: Tātad uzaugi laukos?
Hānbergs: Jā, jā! Es esmu pilnīgs laucinieks.
RL: Vai jūs pirms kara dzīvojāt tēva būvētās mājās?
Hānbergs: Tās bija mantotas. Tēvs no Kurzemes apprecēja manu mammu Irmu Brāķeri, un viņai bija dzimtas mājas. Gruntīgas mājas. Mums bija 60 hektāri zemes.
RL: Kā tad jūs nenokļuvāt kulakos?
Hānbergs: Tāpēc, ka tad, kad mūsu mājās iemitinājās vietējie, mēs apmetāmies pie tantes Ātiņos, un tas jau bija cits pagasts un cits apriņķis. Savās dzimtajās mājās mēs vairs neatgriezāmies.
RL: Un tad jums nekā nebija?
Hānbergs: Nu, jā, bet tas ir garāks stāsts. Iespējams, ka vācu laikā tēvs bija aizlicis kādu vārdu par kaimiņu, kurš bija bišķi sarkanīgs. Savukārt, kad kaimiņš atgriezās no Francijas, no kaut kāda viegla tipa vācu laika lēģera, tas, iespējams, aizlika vārdu par manu tēvu. Tā laika diplomātija un izdzīvošanas gudrība slēpās arī tādā faktā, ka bērnībā mani kā puiku virzīja par pionieru vienības priekšsēdētāju – lielsaimnieka dēlu. Tas bija diezgan dīvaini. Un ne māte, ne tēvs nepretojās.
RL: Bet tu biji normāls pionieris ar ticību ideāliem?
Hānbergs: Kad gāju vidusskolas pēdējā klasē, tēvs nomira. Bet es tai laikā iestājos komjaunatnē. Māte sestdienās brauca man pretī uz internātu. Kad es viņai to pateicu, viņa tūlīt apgrieza ragavas riņķī un aizbrauca. Bet es ļoti īsu laiku biju tajā komjaunatnē.
RL: Kā tas var būt?
Hānbergs: Jo mums Vecumnieku vidusskolas fasādē bija tāds mazs bareljefiņš – Staļins. Tas ar laiku bija kļuvis zaļš. Un vienreiz es kādā starpbrīdī neapdomīgi pateicu: “Redz, kā vecais nosūbējis!” Par to mani arī izslēdza no komjaunatnes. Toreiz mamma atkal atbrauca man pretī uz internātu. Kad es viņai to izstāstīju, viņa sāka raudāt, jo saprata, ka nu ir ziepes. Man to vajadzēja visās autobiogrāfijās rakstīt iekšā. Vecumnieku vidusskolas direktors Heinrihs Siliņš savā laikā man mācīja: “Ērik, kad tu kaut kur stāsies, tad autobiogrāfijā raksti, ka esi cēlies no zemniekiem, raksti, ka jums bija 60 hektāri, to neslēp. Bet raksti, ka aramzeme bija tikai 24 hektāri, pārējais – krūmāji un pļavas.”
RL: Tu tās mājas pēc atmodas atguvi?
Hānbergs: Jā. Bet tur viss bija nopuvis. Vienīgais, kas palicis, re kur, draugi man izzāģēja guļbūves mājas paksi no istabiņas, kur esmu dzimis.
RL: Un cik daudz zemes bija pie tantes mājas?
Hānbergs: Tā arī bija liela saimniecība. Mēs tur saimniekojām kopā ar tanti; mans tēvs vadīja šo saimniecību, un vēl tur bija divas citas ģimenes, īrnieki. Bet 1949. gadā tanti izsūtīja. Un dīvainākais, ka tajā nedēļā, kad es no skolas atgriezos, tantes gals jau bija tukšs, mēbeles izvāktas, bet viena skapja durvis vaļā, un es kaut kā pilnīgi nejauši tur aiz šķērslīša atradu kārbiņu ar cara laika zelta monētām.
RL: Neticami! Un kur tu tās liki?
Hānbergs: Tur bija vesela afēra. Daļu atdevu mammai, bet par savu daļu nopirku beidzot sev, puikam, radio.
RL: Bet ko tad padomju laikā varēja darīt ar zeltu?
Hānbergs: Divi bijušie Vecumnieku skolnieki Rīgā bija pazīstami ar zobu tehniķi. Caur tiem.
RL: Bet es vēl, piemēram, atceros, ka kolhozs neko nemaksāja, atlīdzību saņēma graudos, kuri pēc tam vēl bija jāved uz dzirnavām samalt. Tas bija diezgan vājprātīgi, tu biji pilnīgi piesaistīts zemei kā tāds dzimtcilvēks. Taču visas manas primārās sajūtas veidojās laukos. Saki, cik lielā mērā tu esi lauku cilvēks?
Hānbergs: Lauki manā dzīvē jau no bērnības ienāca gluži ķermeniski. Tēvs un māte mani pie lauku darbiem radināja ļoti gudri. Man bija maza izkapts, mazs grābeklītis, es nebiju nokalpināts, es biju iesaistīts. Pēc tam jau ar mazajām ecēšiņām ecēju sējumus, drīkstēju pavadāt zirgu pa vagām. Vai, kad drusku paaugos, tēvs ļāva vadīt zāles pļāvēju. Tā bija gudra ievadīšana. Līdz ar to es nekad neesmu bijis pret lauku darbiem nīgrs. Vienmēr esmu ar prieku iesaistījies. Mēslu talkās man zirgus uzticēja. Es atceros, tantei bija droši vien iemainīta vai atstāta kara laika ķēvīte. Vienreiz, kad es ar to jāju uz pļavu, tā ķēvīte paklupa un es nokritu un pārvēlos pār mazu grāvi. Ķēvīte uzreiz apguļas un gaida, kamēr es attapšos un uzrāpšos atpakaļ. Tātad frontē trenēta. Tā ka šī bērnība un lauku darbi man noderēja, jo dzīvē iekārtojās tā, kā iekārtojās. Laukos es jūtos droši.

RL: Es savukārt ļoti labi atceros, kā laukos brūvēja alu, bet es bērnībā drīkstēju pagaršot putiņas. Un tā es tās putiņas vienreiz, otrreiz, trešoreiz pagaršoju, kamēr jau biju pilnīgi zaļš. Kā Staļins. Vai tu atceries savu pirmo piedzīvojumu šajā ziņā?
Hānbergs: Pamatskolā man tādu nebija. Vēlāk vidusskolā mēs šo to ar vīniņiem mēģinājām. Bet bērnībā, vēl pirms kara, kad puišelis biju, mums tur bija gan dienesta meitas, gan dienesta puiši, un laikam jau viņi gribēja saimnieka dēliņu izjokot. Tad nu es viņu vadībā biju tā sapīpējies, ka ceļā no šķūņa uz mājām uz taciņas paģību. Bet tas man netraucēja vidusskolas pēdējās klasēs sākt pīpēt. Es diezgan ilgi nopīpēju. Tagad jau pat neatceros, cik gadus es esmu pilnīgi atteicies no pīpēšanas.
RL: Es iedomājos, ka lielo tautu romāni pamatā tomēr ir pilsētas romāni, bet latviešu literatūrā, vismaz sākot ar 19. gadsimtu un līdz padomju laikam, pilsētas sižeti ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Kas laukos ir tāds, kas dod rakstniekiem literāro materiālu?
Hānbergs: Es domāju, ka pats galvenais ir šīs daudzveidīgās dabiskās izpausmes. Viss aug, zied un briest! Un lopiņi. Un visas šīs attiecības, saimes dzīve. Tāpēc jau “Straumēni” bija tik populāri. Jo, ja lasāmību Latvijā nācijai paātrināja Vilis Lācis, tad “Straumēni” – tas bija notikums. Ne velti pavisam nesen man Ilgonis Bērsons uzdāvināja maziņu “Straumēnu” izdevumu, ko vācu laikā izplatīja kareivjiem frontē. Tas liecina par to, cik dziļi šie “Straumēni” ir bijuši nācijas apziņā. Un padomju laikā tas turpinājās, šie lauku romāni un stāsti.
RL: Bet interesanti, ka liela daļa rakstnieku, kas rakstīja par laukiem, tomēr nerakstīja laukos. Dzīvoja viņi pilsētās.
Hānbergs: Nu, mums jau tie rakstnieki, tiklīdz ieguva zināmu vārdu, kā Egons Līvs, tā uzreiz uz Rīgu...
RL: Tu arī?
Hānbergs: Jā. Bet, starp citu, 17 gadu laikā es biju tā iedzīvojies Liepājā, ka, ticiet vai neticiet, pilnīgi novājēju, kad pārcēlos uz Rīgu. Iespējams, ka tad man arī piemetās dilonis.
RL: Tas jums ir kopīgs ar Ziedoni, vai ne? Viņš taču arī Rīgā ar diloni slimoja.
Hānbergs: Mēs ar Imantu bijām vienā jauno autoru seminārā, pat vienā istabā. Un tad gadu gadiem mums nebija nekādu sakaru. Mēs abi divi rakstījām par laukiem. Un pēc tam Tērvetes sanatorijā šad tad kopā bijām. Esmu bijis sanatorijā gan Krimā, gan Cēsīs. Un tad 15 gadus ārstējies Tērvetes sanatorijā. Ilgākais termiņš man bija 10 mēneši. Citreiz pieci, četri, trīs. Tie man bijuši ražīgākie darba gadi.
RL: Tas ir neparasti. Uzreiz liek domāt par “Burvju kalnu”. Es pats esmu bijis tikai tādā psihu sanatorijā, kurā sievietes un vīrieši dzīvoja kopā. Un tur visi bija ļoti norūpējušies par savstarpējām attiecībām.
Hānbergs: Ak Dievs, Cēsīs, Krimā un Tērvetē tas plauka un zēla!
RL: Un tuberkulozes slimnieki, kā es esmu lasījis, ir ārkārtīgi aktīvi.
Hānbergs: Bija ārkārtīgi aktīva nācijas turpināšanas tieksme, jā. Bet Cēsu sanatorijā man iznāca nepatikšanas ar Miervaldi Birzi. Viņa sieva tur bija galvenā ārste.
RL: Viņš pats taču tur arī strādāja, vai ne?
Hānbergs: Tad jau vairs nestrādāja. Bet Birze kad meta, tad meta kārtīgi. Un sieva ļoti viņu sargāja. Aizsūta mani, tātad, uz sanatoriju. Un vajag arī sagadīties, ka es Miervaldi satieku pirmajā dienā. Nu, protams, ka bišķi jāiemet. Viņš bija uz vīniem, pie tam uz baznīcas vīnu, uz kagoru. Mēs ar viņu tā piekagorojāmies, ka viņš bija pārradies mājās un savā naivumā sievai pateicis, ka dzēris ar Hānbergu. Un Hānbergs nupat ir sanatorijā pie viņas. Pēkšņi man pilnīgi sveša māsiņa saka: “Jums būs lielas nepatikšanas.” Pēc kāda laika man vajadzēja dabūt atļauju braukt ciemos uz Rīgu. Es galvenajai ārstei, Miervalža sievai, iesniedzu to iesniegumu, un viņa man uzdeva jautājumu: “Atkal brauksiet piedzerties?” Cēsīs viens no mednieku priekšniekiem, Andris Everts, mans labs paziņa, bija draugos ar Miervaldi Birzi. Un, ja Birzem bija paģiras, tad bija norunāts, ka malkas šķūnīti būs nolikts kaut kas dzerams, lai viņš varētu aiziet it kā pēc malkas. Un vienreiz es padalījos, ka tur netālu, pļaviņā, tie mednieki sanākuši kopā un tur ir iedzeramais un uzkodas. Vienā brīdī skatos: pa pļavu nāk Miervalža kundze, nikna kā pūķis. Es – kājās, cik vien ātri varu, pa krūmiem prom, lai viņa mani neierauga. Tādi bija tie sanatorijas gadi. Ar Ziedoni laikam trīsreiz bijām kopā Tērvetē. Viņš bija dabūjis to jauno volgu. Un tad mēs braukājām riņķī.

RL: Bet ar motociklu viņš brauca, lai varētu sarakstīt...
Hānbergs: Jā. Ar to viņš brauca, lai aizietu mūžībā, kā viņš pats teica. Kad uzzināja, ka viņam ir dilonis, – kad jau, tad jau. Ja mirt, tad ar mūziku.
RL: Un tev nebija šādu domu? Ka vajadzētu aiziet ar troksni?
Hānbergs: Nu, šī saslimšana ar diloni man bija, protams, šoks. Ka tiek piešķirts šis garais termiņš, ka mājās visu dezinficē... Šausmīga sajūta, kad tu pirmoreiz dzīvē saskaries ar ko tādu. Bet tad tu aprodi ar visiem tiem diloņa slimniekiem. It īpaši Krimā. Padomju laikā jau bija milzīgi termiņi, ļāva ārstēties mēnešiem. Tur bija tādi profesionāļi, kas uz to Krimu braukāja gadiem, viņiem tur bija savas attiecības. Bija arī tā, ka, ejot uz ēdnīcu, piemēram, veikaliņš vaļā. Ierauj simts gramus un tad brokasto. Bet līdz ar Gorbačovu tas viss nobruka.
RL: Saki, lūdzu, ja mēs ņemam vērā latviešu literatūras varoņus diloņslimniekus, cik lielā mērā bailes no diloņa bija reālas? Vai joprojām bija tāda sajūta, ka jebkurā brīdī var saslimt? Tagad visi, piemēram, ļoti baidās saslimt ar vēzi. Bet es zinu, ka kaut kādā laikā Eiropā galvenās bailes bija tieši no diloņa.
Hānbergs: Tas bija katastrofāli. Tāpēc jau padomju laikā pasludināja cīņu pret tuberkulozi. Tuberkuloze bija kļuvusi par milzīgu apsēstību un nelaimi Padomju Savienībā. Tāpēc bija šie ļoti vēlīgie nosacījumi, ilgi termiņi. Protams, galējos gadījumos bija operācija, bet parasti tomēr zāļu terapija. Kad Miervaldis Birze bija dakteris un pats slimoja, bija princips, ka bacilis ir jāizguļ. Visu laiku ar gulēšanu. Bet mums bija gluži otrādi – kustības. Tas taču bija kūrorts. Un kā tu tādos apstākļos nedomāsi par tautas nākotni un vairošanos? Atceros, reiz atbrauca viena sieva pie sava vīra ciemos, rokā padomju tīkliņš, pilns ar visu ko. Un vajag arī sagadīties, ka viņš pēc pusdienām ar savu sanatorijas draudzeni zem rokas dodas pa taciņu. Toreiz sanatorijas priekšā varēja smēķēt. Visi, kas smēķē, iznākuši pēc pusdienas, un sieva viņus ierauga. Viņai momentā reakcija – kā zveļ ar to tīkliņu...
RL: (Smejas.) Vīram vai draudzenei?
Hānbergs: Abi dabūja.
RL: Un tad tu sāki rakstīt?
Hānbergs: Es sāku rakstīt sanatorijā.
RL: Par to tīkliņu?
Hānbergs: Arī par tīkliņu, jā. Mans pirmais literārais darbs bija “Pirmā grēka līcis”. Vēlāk jau es to nobeidzu Tērvetē, bet sākums tapa Krimā. Tur ir patiesi skaisti, Melnā jūra... Bet tu kā žurnālists esi izsists no ierindas ar savu slimību. Tā ir šausmīga sajūta. Un tad man ienāca prātā, ka varētu taču piedzīvotos mirkļus un cilvēkus, ko žurnālistikas darbos neesmu aprakstījis un ko arī nevar aprakstīt, kaut kā izpušķot. Tā sākās monologi “Pirmā grēka līcim”. Tad es atbraucu uz Rīgu, parādīju saviem kolēģiem redakcijā. Viņi teica: “Palaid tos visus tēlus darbībā!” Tad es izdomāju, kā tos palaist darbībā, – es salaulāju galvenos varoņus. Un tā tas aizgāja.
RL: Cik sen tu jau biji nostrādājis žurnālistikā?
Hānbergs: Es biju ļoti nobriedis cilvēks žurnālistikā. Ildze Kronta mani ļoti saslavēja par “Pirmā grēka līci”. Ja nokritizētu, tad es droši vien būtu rakstīšanu pametis. Bet mani tā sacildināja, ka man pilnīgi spārniņi izauga. Mani Latvijā pirmo sāka dēvēt – šis tituls tagad jau ir daudziem – “rakstnieks un publicists”. Un tad mani uzņēma Rakstnieku savienībā. Atceros kā acu priekšā, toreiz Andris Jakubāns bija jauno autoru uzņemšanas komisijā. Un taisni sagadījās, eju pa ielu, viņš pretējā pusē iznāk no Benjamiņu nama un sauc: “Ērik, šuj jaunu ancuku, mēs tevi uzņēmām Rakstnieku savienībā!” Tas tolaik bija liels notikums.