No kurienes mums kājas aug

Šī politiķu diskusija notika mmājā Elizabetes ielā 2, bijušajā Latvijas KP CK namā, 2023. gada 9. novembrī Rīgas Laika rīkoto sarunu ietvaros.

Piedalās:

Valdis Birkavs, bijušais Latvijas tieslietu ministrs, ārlietu ministrs un Ministru prezidents;

Edmunds Krastiņš, bijušais Latvijas finanšu ministrs un valsts īpašuma valsts ministrs;

Ojārs Kehris, bijušais Saeimas deputāts, Latvijas ekonomikas ministrs;

Gatis Krūmiņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks;

Artis Pabriks, bijušais Saeimas deputāts, Eiropas Parlamenta deputāts, Latvijas ārlietu ministrs, aizsardzības ministrs, Ministru prezidenta biedrs;

Elmārs Sveķis, moderators, Politiskās un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Lielbritānijas vēstniecībā Latvijā.

Elmārs Sveķis: Domāju, ka varam sākt. Šovakar mēģināsim parunāt par to, kā bija vadīt Latviju pirmās konstitucionālās valdības laikā, tātad 1993.–1994. gadā, un kā ir to darīt tagad. Cerams, ka mums kaut kas iznāks. Īstenībā te ir sanākuši vecie buki kopā ar ne pārāk veciem.

Ojārs Kehris: Kur tu redzi ne pārāk vecus? Manuprāt, visi ir šausmīgi veci.

Sveķis: Vietas varat izvēlēties brīvi, kur katrs jūtas ērtāk.

Edmunds Krastiņš: Man atkal palika pēdējā vieta...

Gatis Krūmiņš: Tā jau ir. Pēc pārpalikuma principa. Kā zinātnē.

Kehris: Nav taisnība!

Krastiņš: Zinātnē par velti izgrūž tik lielas naudas, taisni jābrīnās.

Krūmiņš: To mēs arī varam pārrunāt, protams.

Krastiņš: Kovida laikā piecus miljonus izmeta vējā.

Sveķis: Tātad. Ir 2023. gada 9. novembris. Mēs atrodamies bijušajā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkā. Es esmu dzimis Padomju Savienības laikā, bet audzis 90. gados. Trīs no jums ir bijuši ministri, un visi trīs – kad es vēl gāju vidusskolā.

Krastiņš: Nu, es biju zemāka ranga ministrs, valsts ministrs. Nepilnvērtīgs.

Kehris: Ko viņš visu laiku pārdzīvo!

Artis Pabriks: Uz mani tas neattiecas.

Kehris: Ja viņš būtu bijis finanšu ministrs un Meierovics – prezidents, tad varbūt būtu bijis savādāk.

Krastiņš: Kā liktenis lēmis, tā Latvijai jāiet. Nevar izmainīt savu likteni tik vienkārši.

Sveķis: Man somā ir Gata Krūmiņa rediģētā “Latvijas tautsaimniecības vēsture”¹, kuras rakstīšanā vairāki no klātesošajiem ir piedalījušies. Un šajos rakstos izcelti divi pārbaudījumi: viens ir mūsu identitāte un politiskā nācija, otrs ir izglītība. Kas bija tās vērtības, par ko jūs tajā brīdī domājāt un runājāt? Valdi?

Valdis Birkavs: Vārds “vērtības” vispār ļoti asociējas ar vārdu “ērtības”. Jebkura vērtība ir iedzīvotāju ērtība. Pirmais problēmu bloks, kurš tajā brīdī eksistēja un bija jārisina, bija krievu armija. Tas bija pirmās valdības sēdes dienaskārtībā un šīs valdības laikā arī tika sekmīgi atrisināts. Tas bija drošības kā vērtības centrālais jautājums toreiz, un nu tas atkal ir dienaskārtībā. Citā rakursā, bet tas ir šodienas aktuālākais jautājums. Tieši tāpat dienaskārtībā ir atgriezies otrs problēmu bloks, kas tajā laikā bija saistīts ar ļoti zemo dzīves līmeni. Kad es pirmo reizi izgāju televīzijā, vēl ne kā Latvijas ceļa pārstāvis, bet jau domājot par vēlēšanām, un teicu, ka, ja mēs realizēsim visu mūsu reformu kompleksu, tad gada laikā alga būs ne mazāka par 200 dolāriem, par to smējās. 200 dolāri bija 20 reižu vairāk nekā iztikas minimums, kas 1993. gadā bija 3000 rubļu. Tātad otrs bija dzīves dārdzības pieaugums, inflācija dubultciparos, cenu pieaugums, pirktspējas mazināšanās. Problēmas bija līdzīgas tām, par kurām pilnīgi citos ekonomiskajos apstākļos domā šodien, jo faktiski tās ir mūžīgas problēmas.

Sveķis: Es atvainojos, bet vai toreiz vispār bija saruna par, piemēram, līdztiesību vai vienlīdzību?

Birkavs: Domāju, mūsu galvenais uzdevums – un Ojārs un varbūt arī Edmunds papildinās – bija izveidot ar pasaules ekonomiku, ar Eiropas ekonomiku savienojamu sistēmu, kurā galvenais bija panākt, lai sāk pieaugt materiālā labklājība. Par līdztiesību teorētiski mēs runājām, bet, lai finansētu tērējošās nozares – kultūru, labklājību, medicīnu, izglītību –, faktiski tikpat kā nebija runas.

Sveķis: Tas nozīmē, ka jums bija ļoti praktiska un operacionāla darba kārtība. Vai kādam vispār bija laiks domāt par šiem konceptiem?

Krastiņš: Nē, nu, vairums atslēgas figūru bija pabijuši Amerikā. Skaidrs, ka dominēja liberālisma ideoloģija, ja liberālismu vispār var saukt par ideoloģiju. Dominēja liberālisma vērtības un neoliberālisms ekonomikā. Protams. Jo mums vajadzēja pāriet no totāli valstiskotas sistēmas atpakaļ uz privātīpašumu un tirgus attiecībām.

Kehris: Ja man jārunā par vērtībām, tad es izdalītu divas. Par tām bija runa vistiešākajā veidā: tās ir brīvība un kvalitāte. Vienīgais, drusku jāpaskaidro, ko nozīmēja “brīvība”. Protams, no vienas puses, tas bija tā, ka var saplaukt visi ziedi, bet ko tas nozīmēja uzņēmumiem? Tolaik uzņēmumus pārvaldīja ministrijas, un mums vajadzēja atbrīvot uzņēmumus no ministriju žņaugiem. Un mēs no 19 ministrijām, kas bija Godmaņa valdībā, pārgājām uz 12, likvidējot praktiski visas nozaru ministrijas. Līdzīga situācija patiesībā bija izglītībā un veselības aizsardzībā, kur varbūt tas nebija tik konsekventi izdarīts. Celtniecībā – to tagad, manuprāt, jaunajai paaudzei būtu grūti saprast – bija normatīvi: cik augsti drīkst būt griesti, cik lieli var būt logi. Bija jāatbrīvo visa būvniecības nozare. Tā varētu iet cauri daudzām nozarēm. Protams, ka tai visu ziedu saplaukšanai arī bija jānotiek, un to, starp citu, paredzēja Vašingtonas konsenss – ka jābūt likuma varai. Nu, varbūt tas netika izdarīts pienācīgi...

Birkavs: Es piebildīšu…

Kehris: (Paceļ rādītājpirkstu.) Es pabeigšu par kvalitāti, par to diezgan maz runā. Viena no 10 programmām bija kvalitāte. Par to bija ļoti daudz diskusiju ar mūsu tautiešiem gan ASV, gan Eiropā. Jo toreiz bija daudz piedāvājumu: “Nu tā, mums te Zviedrijā ir vecas lidmašīnas vai vecas iekārtas, mēs varam jums atdot gandrīz par velti.” Un mēs tam pretojāmies. Tā kvalitātes doma bija ielikta, jo mēs negribējām programmēt savu atpalicību. Manuprāt, ideoloģija bija, ka Latvija ir jāpārvalda kā maza, lieliska valsts. Diemžēl mēs sākām to drusku par vēlu, un divus gadus no Augusta puča līdz mūsu Birkava valdībai tika pierādīts, ka valsts var netikt pārvaldīta.

Birkavs: Neapšaubāmi, nodrošināt uzņēmējdarbības brīvību un finansiālo liberalizāciju bija visas mūsu ekonomiskās programmas pamatā. Bet Ojārs ļoti pareizi uzsvēra par kvalitāti. Es labi atceros, ka piedāvājumu no Spānijas pārņemt veco Mercedes-Benz autobusu būvi mēs nepieņēmām.