Padomju šķirba cilvēku prātos

Rakstnieka profesija ir īpatnēja: līdz ar aroda prasmi tā prasa arī diezgan intensīvu un apzinātu piedalīšanos dzīvē – ja vārdu “dzīve” saprot visplašākajā nozīmē un pieņem, ka tās gaita kļūst par vēsturi, kurā cilvēks visnotaļ var piedalīties kā vērotājs. Kad Viktorija Ameļina un Katerina Babkina atbrauca uz Rīgu, lai uzstātos Punctum festivālā, karš Ukrainā plosījās jau trešo mēnesi un nekas neliecināja, ka tuvākajā nākotnē tas beigsies. Vienīgais, kas bija zināms droši: “piedalīšanās dzīvē” Ukrainā tagad neizbēgami nozīmē arī piedalīšanos karā. Viktorija sāka darīt brīvprātīgo darbu 2014. gadā, neilgi pēc Maidana, bet gadu pirms kara organizēja pirmo literatūras festivālu Doneckas apgabala mazpilsētā Ņujorkā. Katerina līdzās prozai, dzejai un īsfilmu scenārijiem ir strādājusi par žurnālisti un redaktori dažādos Rietumu preses izdevumos, arī Esquire un Le Monde. Abas sarunas pēc rakstnieču lūguma notika angļu valodā.

S. K.

Rīgas Laiks: Ko tu pēdējā laikā dari? Vai esi kaut ko rakstījusi?

Katerina Babkina: Jā. Pārsvarā dzeju. Arī šo to medijiem, esejas, dažreiz pat stāstus, kas sastāv no manas tūlītējās reakcijas uz notiekošo un reālās situācijas atspoguļojuma. Tas viss ir svarīgi. Tā ir pretinde Krievijas propagandai. Un vēl viena svarīga lieta. Dzeja ļoti palīdz piešķirt cilvēkiem valodu, kurā ietērpt savu pieredzi. Jo, kad tu verbalizē to, kas ar tevi noticis, tu sāc justies nedaudz labāk. Jo tu spēj definēt, kas tev sāp. Kas tevi traucē dzīvot. No kā tev ir bail. Ne visi tik labi pārzina valodu, lai spētu par to runāt, un šī situācija ir tik vājprātīga, ka tai ir grūti piemeklēt atbilstošus vārdus. Zini, es jau diezgan sen sarunājos ar žurnālistiem un cilvēkiem poliski un angliski. Un man likās, ka pie vainas ir svešvaloda, viņiem vienkārši trūkst vārdu krājuma, lai aprakstītu to, kas notiek Ukrainā un kam cilvēki ir gājuši cauri. Runa ir par mums visiem – okupēto teritoriju iedzīvotājiem, armijniekiem, bēgļiem un tiem, kas bijuši spiesti uz laiku pārcelties, tai skaitā arī mani. Bet tad es sapratu, ka pati nezinu, kā lai par to runā. Pat savā dzimtajā valodā. Tas viss ir tik briesmīgi un neticami, ka varbūt tam nemaz nav piemērotas valodas. Tā valoda, kas nepieciešama, lai runātu par notiekošo, nav iekļauta mūsu standarta instrumentārijā.

RL: Tādā gadījumā instrumentārijs būtu jāpaplašina. Saki, kādas būtiskas izmaiņas notikušas tavā ikdienas valodā?

Babkina: Man vienmēr bijis svarīgi runāt vienkārši un godīgi. Ukraiņiem ir tāds teiciens: neiesaiņot lietas papīrā. Tā es arī cenšos lietot valodu. Parasti es rakstu vienkārši. Atklāti un droši. Un šobrīd tas ļoti labi strādā.

RL: Vienā no tavām intervijām es lasīju, ka rakstīšana tev ir tikpat normāla kā jebkura ķermeņa funkcija. Kad sākās karš, daudziem bija ļoti grūti rakstīt tā kā iepriekš. Man tai skaitā. Droši vien labākais veids, kā šo sajūtu raksturot, būtu “pilnīga paralīze”. Tev tādas nebija?

Babkina: Es nevarētu teikt, ka būtu jutusies paralizēta. Vispār tas ir sarežģīti, es labprāt mēģinātu izskaidrot.

RL: Jā, lūdzu.

Babkina: Varētu teikt, ka es nespēju rakstīt ne par ko citu kā tikai par karu, proti, par visu to, kas notiek Ukrainā. Un tas arī ir aizsargmehānisms. Taču ir jārunā arī par citiem dzīves aspektiem. Dzīve turpinās par spīti visam. Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, tam ir ļoti daudzveidīga pieredze. Ne tikai šī viena. Bet tā ir tik milzīga un šausminoša, ka nodarbina pilnīgi visu prātu, iztēli un valodas spēju. Un tad nav iespējams rakstīt ne par ko citu. Nevar parādīt dzīvi visā tās daudzveidībā, jo domās valda tikai karš, karš, karš, karš, karš. Tā izpaudās mans iekšējais bloks. Nevis nespējā rakstīt vai runāt, it sevišķi tāpēc, ka izpratne par notiekošo parasti nāk vēlāk. Neviens taču neticēja, ka tā notiks. Lielākā daļā neticēja. Un, kad sāka notikt, vienalga negribēja ticēt. Es pati savām acīm redzēju pirmos sprādzienus un domāju: nē, nu nē. Tas nav pa īstam. Bet tad notiek kaut kāda adrenalīna eksplozija, un tu sāc rīkoties. Tu sāc rakstīt. Protams, ārzemju prese uzreiz lūdza komentārus, aicināja uz intervijām, TV šoviem un tādā garā. Jutu pienākumu izteikties, stāstīt, kas notiek, darīt visu iespējamo, lai pasaule mūs sadzirdētu. Mazināt krievu propagandas ietekmi, parādīt cilvēkiem, ko Krievija šobrīd dara Ukrainā. Un toreiz man tas izdevās labāk nekā tagad. Bija vieglāk atrast pareizos vārdus, pareizās intonācijas. Es biju pašpārliecinātāka. Problēma tāda, ka pēc kāda laika, varbūt pēc mēneša vai diviem, adrenalīns lēnām atkāpjas. Un tad tu esi spiests samierināties ar šo milzīgo, šausmīgo situāciju. Un tas savā ziņā ir graujoši. Tas aptur visas cilvēka funkcijas. Arī spēju rakstīt. Bet es tomēr rakstu. Jo rakstīšana man ir svarīga, tas ir mans galvenais instruments, ne mazāk svarīgs par kāju vai roku.

RL: Atgriezīsimies pie izmaiņām valodā. Tu raksti ukrainiski.

Babkina: Jā.

RL: Cilvēki, kuri lasa ukrainiski, labi zina, kas notiek. Piemēram, viņi zina, ka krievu propagandai nevar ticēt, vai ne?

Babkina: Bet protams. Tas jebkuram ir skaidrs.

RL: Vai tādā gadījumā nebūtu svarīgāk rakstīt krieviski, lai sasniegtu publiku, kura joprojām skatās Krievijas TV un neko nesaprot?

Babkina: Nē.

RL: Bet kā citādi to publiku sasniedz?

Babkina: Ukrainā tādas publikas vairs nav.

RL: Bet tu teici, ka centies palīdzēt cilvēkiem saprast, ko dara Kremlis. Vai runa bija par Rietumu publiku?

Babkina: Jā.

RL: Kā par šīm lietām jārunā, piemēram, ar cilvēkiem Rietumeiropā? Pieņemu, ka ne tāpat kā Ukrainā. Kādas atšķirības uztverē tu esi pamanījusi?

Babkina: Viņi sliktāk izprot situāciju, jo paši neatrodas tās centrā. Viņus mazāk skar mūsu vēsture. Tāpēc es cenšos runāt arī par vēsturi. Nevis politisko vēsturi, bet vēsturi kā tādu. Piemēram, kāpēc tik liela daļa ukraiņu runā krievu valodā? Ne jau aiz brīvas gribas. Tāpēc, ka Ukrainā 200 gadus īstenoja rusifikācijas politiku.