Palaižot visu vaļā

Kādā saulainā 2015.gada pavasara rītā mani uzaicināja pabrokastot ar budistu meditācijas skolotāju no Taizemes. Taizemē viņš nonācis Budhadāsas Bikhu dibinātajā Suan Mokkh jeb “Atbrīvošanās dārzā”, kur, skolojoties pie Budhadāsas skolnieka Ādžana Po, polis Tans Huberts bija kļuvis par Tanu Pra Vipulu Dhammu. Nu jau cieņas un vienkāršības labad viņu sauc par Ādžanu Hubertu (taipusē “ādžans” ir skolotājs). Brokastis gatavoja Igors Zlotņikovs un Aļesja Meļentjeva-Zlotņikova, tajās piedalījās Tana Huberta namatēvs Igors Domņins.

A.R.

Tans Huberts: Paskat, ar kādiem gardumiem mūs cienā.

Arnis Rītups: Nu, ja tas ir labākais, par ko varam domāt, tad runāsim par to, ko ēdam. Ja varam aizsniegties līdz vēl kaut kam citam, tad runāsim par to. Es uzņemšos lomu palaikam uzdot jums jautājumus.

Huberts: Lūdzu!

Rītups: Kas mūka dzīvē ir vissmieklīgākais?

Huberts: Pats mūks.

Rītups: Pats mūks? Kāpēc tad mūks ir smieklīgs?

Huberts: Nu... Mūks dzīvo, diezgan norobežojies no ārpasaules. Viņš nodarbojas ar apceri, meditāciju. Mūkam galvenais ir viņa iekšējā dzīve, tomēr, protams, mēdz būt visādi niķi, galvā uzrodas tarakāni, visādas vēlmes. Ja mūks prot par sevi smieties vai ar humoru uztvert savu ikdienas praksi, ir ļoti labi. Citus viņš neredz, pasmieties par citiem nav iespēju, dzīve ir vienmuļa, toties par sevi pasmieties var vienmēr.

Rītups: Proti, tādā veidā var atvieglināt gaisotni, kurā notiek saruna ar jums. Nav liekas spriedzes.

Huberts: Man nav. Un, ja starp mums nav spriedzes, tas veicina mūsu abu atvēršanos un izziņu. Mēs varam viens otru izzināt, un mēs viens pret otru esam atklāti. Tāda brīva gaisotne attiecībā pret sevi pašu palīdz sevi izzināt. Nenoslēgties, netēlot kādu lomu, bet būt atklātam savā priekšā.

Rītups: Ja pareizi saprotu, jūs par mūku neesat piedzimis.

Huberts: Protams, par mūku es kļuvu tikai pirms astoņiem gadiem, aizbraucis uz Taizemi.

Rītups: Kas tad notika – kāpēc jūs kļuvāt par mūku? Vai bija apnikusi aktīvā dzīve?

Huberts: Apnikt varbūt nebija apnikusi, tomēr padomāt lika. Manā dzīvē bija posms, kad varēju atvēlēt laiku ne tikai darbam, pienākumu pildīšanai. Biju brīvs, ģimenes man nebija, un varēju sākt domāt, kā dzīvot tālāk, kādā gultnē virzīties. Un es sāku praktizēt budisma meditāciju.

Rītups: Te gan vajadzīgs precizējums. Kad princis Šakjamuni sastapa ciešanas, vecumu un nāvi, viņam ar to pietika, lai sāktu domāt un izietu ārā no šīs situācijas. Kas jums lika sākt domāt?

Huberts: Laikam gan ne tādas ciešanas, kas būtu tik acīmredzamas kā jūsu pieminētās, – šāda vai tāda nelaime, katastrofa –, bet cits ciešanu paveids. Ciešanas, kuras ir pat laimē, pat priekā – šīs parādības nepilnība, tukšība, šīs parādības īslaicīgums. Var būt laime, var būt prieks, tomēr man vienu brīdi sāka likties, ka arī tas ir tāds kā ciešanu paveids. Tas beidzas, pilnība pēc tam nes tukšumu, prieks nes kaut kādu neapmierinātību, bēdas. Arī laime nav galīga, pilnīga. Un es sāku par to domāt. Vai ir vērts pēc tās alkt? Vai ir vērts ar to vien aizpildīt savu dzīvi? Varbūt ir vēl kaut kas? Manā dzīvē nebija nelaimes vai ciešanu parastajā cilvēciskajā izpratnē.

Rītups: Bet bija neapmierinātība ar to, kas ir.

Huberts: Bija neapmierinātība, nepilnības sajūta... Laikam tā var teikt.

Igors Zlotņikovs: Sakiet, vai nepilnība nav tukšums?

Huberts: Kā lai to pasaka... Kad, piemēram, ēdat ēdienu un ēdiens it kā ir garšīgs, jūs it kā esat labi paēdis – bet pēc tam jūtat smagumu, dedzināšanu, un pat nav saprotams, no kā. Vai kad garša it kā ir laba, bet ir kaut kāda piegarša. Grūti saprast. Kaut kāda nianse, kaut kāds... Kas var likt domāt, ka nav tomēr ideāli.

Zlotņikovs: Es sapratu, par ko jūs runājat. Ideālumā tomēr ir ietverta iespēja salīdzināt, vai šis ideālums ir sasniegts vai ne gluži un tātad kaut kas nav izdevies.

Huberts: Jā. Jā.

Rītups: Vai ideālu vispār var sasniegt?

Huberts: Budisma izpratnē – sākdami praktizēt, mēs varam ieraudzīt, ka ideāla nav. Viss ir relatīvs. Viss var būt skaists, var būt sātīgs, kas tik vēl ne, tomēr... tas ir relatīvs.

Rītups: Nepastāvīgs.

Huberts: Tas ir nepastāvīgs, tas nevar būt pilnīgs. Ja šajā mirklī tas ir pilnīgs, tad nākamajā jau zaudē savu pilnību.

Rītups: Bet vai budistam vispār ir pilnības kritēriji?

Huberts: Budismā ir divi dabas līmeņi. Daba, kurā mēs dzīvojam, kuru sajūtam un uztveram ar saviem maņu orgāniem, ir daba, kuru mēs radām. Radām kaut kādus tēlus acīm, radām skaņas, garšu, idejas. Tas ir nepilnīgais, pārejošais. Mēs radām šī dzīvokļa dabu – mēbeles, gaisotni –, tāpēc tā visu laiku mainās. Šodien tas mūs iepriecina, rīt nolemsim taisīt remontu. Taču ir vēl cits dabas veids – daba, kura pastāv vienmēr. To neesam radījuši mēs, to nenosaka mūsu uztvere, mūsu jūtas. Telpu var aizpildīt dažādi, katrs pēc saviem ieskatiem, taču vienmēr ir telpa. Reizēm tā nav redzama, jo viss var būt aizkrāmēts. Cits piemērs. Kādam patīk skaņas. Viena mūzika, otra mūzika, vārdi – taču turpat vienmēr ir klusums. Klusums ir tas, kas nav nosacīts, tas, ko neesam radījuši mēs, tas it kā ir ārpus robežām: tas ir pilnīgais, pastāvīgais. Buda runāja par diviem līmeņiem – relatīvo un absolūto.

Rītups: Un kāda ir mūsu – vai jūsu – iespēja saskarties ar to, kas ir reāls, ar to, kas ir absolūts, bez relatīvā?

Huberts: Nu, ja mēs tam ticam, Buda saskārās. Buda šo istabu ieraudzīja bez mēbelēm...

Rītups: Es tomēr jautāju par jums. Kāda ir jūsu iespēja ar to saskarties?

Huberts: Es to vēl neesmu sasniedzis. Taču esmu ievērojis, ka mēs varam dzīvot tā, lai mums apkārt ir mazāk nosacītu lietu, palaižot šīs lietas vaļā. Lai esam mazāk atkarīgi no lietām – no šīm mēbelēm, no šīm skaņām. Un, kad mēs to visu palaižam vaļā, gaisotne kļūst vienkāršāka, caurspīdīgāka, un kļūst vieglāk. Vaļā palaišanai vienmēr seko vieglums. Mēs palaižam vaļā savu atkarību, jo te izpaužas atkarība: man patīk šādas mēbeles, šāds dzīvokļa iekārtojums, šāda gaisotne. Tas mūs vienmēr ieliek kaut kādos rāmjos, ierobežojumos.

Rītups: Mēbeles var izmest pa logu. Savukārt tos krāmus, kuri ir prātā...

Huberts: Tāpat.

Rītups: Pa kādu logu tos var izmest? Un kādā veidā?

Huberts: Pa to, pa kuru tie pie mums ienākuši. Izeja ir turpat, kur ieeja. Budismā ir jēdziens, kuru pāli valodā sauc par ājatanu, – uztveres, sajūtu lauks. Mums ir sešas durvis. Fizisko ķermeni mēs barojam pa vienām durvīm, savukārt savu apziņu...

Rītups: Ārā, starp citu, laižam pa citām. Tur ieeja tomēr nav izeja.

Huberts: Fiziski jā, taču mēs te runājam nevis par fiziku, bet par mentāliem procesiem. Arī šīs durvis ir mentālas, tēlainas. Ieejas durvis, pa kurām mēs uzņemam barību savas veselības, laimes dēļ vai piebāžam visu ar krāmiem, – tādas ir sešas. Mums ir maņu orgāni – acis...

Rītups: Maņas ir piecas?

Huberts: Budismā – sešas.

Rītups: Ā, sestais ir prāts, jā.

Huberts: Prātam tās ir idejas, ieskati, pasaules uzskati. Mēs kaut ko ieraugām un to sagribam. Sākam par kaut ko domāt, sākam kaut ko sajust, un tas laika gaitā mūs veido. Un tieši tāpat, kā mēs krājam materiālas lietas, mēs krājam savus tēlus, domas, emocijas, iespaidus...

Rītups: Un kā no šiem krāmiem atbrīvoties?

Huberts: Budisma prakse palīdz attīstīt vērību un apzinātību. Attīstīdami vērību, mēs varam pamanīt, ka visus šos krāmus sakrājam paši. Tātad pašā sākumā varbūt nemaz nav vērts mēģināt atbrīvoties – labāk vairs nenodarboties ar jaunu uzkrāšanu. Pirmkārt, ja mēs apzināmies, ieklausāmies, – identificēt. Un mēs identificējam: tas ir derīgs, bet šis nav, tas mums dzīvē palīdz, bet šis traucē. Izmešanu pa logu budismā sauc par “vaļā palaišanu”, nelološanu. Atnāk emocijas. Piemēram, ir atnākusi mīlestība, atnācis prieks, atnākusi labvēlība, atnākušas kaut kādas labas sajūtas. Var gadīties, ka tās palīdz, tās dara kādu laimīgu. Varbūt to ir vērts nolikt kā mēbeli, kopt. Vai ir atnācis aizvainojums, sapīkums, negatīvisms, un mēs redzam, ka tas dzīvē būs krāms. Tas tikai traucēs, un mēs pret to klupsim. Nekrāt, nedomāt par to, nebarot. Attīstīdami apzinātību, mēs pamanām, ka šī mēbele, šī sajūta, šī doma iekšā atrodas nevis tāpēc, ka esam to nolikuši, bet tāpēc, ka mēs ik dienas, ik brīdi to barojam, uzturam tās eksistenci. Tēlaini izsakoties, laistām kā puķi.

Rītups: Es varu iztēloties, kā emocionālie krāmi, kuri traucē, ir atšķirami no tās daļas, kura mums dzīvē palīdz. Bet kādi kritēriji, jūsuprāt, palīdz atšķirt tos uzskatus, viedokļus un idejas, kuri dzīvē palīdz kustēties, no tiem, kuri traucē?

Huberts: Tie paši. Budisma filozofija, budisma prakse, Budas ceļš ir domāts tam, lai sasniegtu atbrīvošanos no ciešanām. Buda, kā jūs teicāt, ieraudzīja šīs ciešanas un vēlējās atrast brīvības ceļu.

Rītups: Nu, atrada arī.

Huberts: Lūk. Un tagad mēs šīs ciešanas varam izraisīt sev, izraisīt citiem – emocionāli. Ļoti bieži ciešanas rodas no idejām. Rodas pārākuma sajūta, rodas uzskats, ka es zinu labāk, mana pasaules uztvere ir pareizāka. Rodas naidīgums, rodas atdalīšanās. Bieži ir tā, ka sākumā ir ideja, pēc tam šo ideju vēl palolo emocijas, un rodas ciešanas. Cilvēki ģimenē strīdas – kādēļ? Tādēļ, ka viens saka: “Kāpēc tu čības šitā noliki?”, bet otrs saka: “Es vienkārši noliku.” – “Bet vajag likt vietā...” Tā taču ir ideja! Un prakses ceļš, apzinātības izkopšanas ceļš ir sev jautāt: vai mana ideja, mans viedoklis nes man laimi, nes man prieku, nes prieku cilvēkiem, kuri ir man apkārt? Vai, tieši pretēji, pārvērš mani par fanātiķi, par noslēgtu, egocentrisku un tā joprojām. Apzinātība, vērīgums palīdzēs ieraudzīt, kāds iznākums ir manām idejām, manām domām, manām jūtām. To ar savu prātu ieraudzīsim ne tikai mēs. To ieraudzīs arī tuvinieki.

Rītups: Vai no šī viedokļa ir neitrālas idejas, kuras netraucē un nepalīdz?

Huberts: Ļoti maz.

Rītups: Bet ir?

Huberts: Nu, es nevaru pateikt, ka nav... Idejai mēs sekojam. Mēs šo ideju iemiesojam, veltām tai uzmanību, dodam šai idejai kaut kādu savu enerģiju. Līdz ar to, ja radīsies neitrāla ideja, mēs to uzreiz aizmirsīsim. Tā nav mūsu uzmanības vērta. Proti, idejai ir vajadzīga kopšana. Mēs taču ideju kopjam, mēs ideju apsveram, mēs to attaisnojam, meklējam tai pamatu. Mums tajā jāredz labums, kaut kāds mērķis. Ja mēs no paša sākuma redzam, ka tā uz mums neattiecas, mēs par to nedomāsim. Lai mēs tai veltītu uzmanību, tai kaut kā uz mums jāattiecas. Neitrāla ideja ir tas pats, kas bezgaršīgs ēdiens. Var jau ēst bezgaršīgu ēdienu, bet kas to gatavos? Kam garšos bezgaršīgs ēdiens? Ēdienam ir vajadzīga kaut kāda garša. Salāti, starp citu, bija laba ideja. Ļoti laba garša.