Pieci dzīves klikšķi

Ivars Seleckis: Saprotiet, tā mana dzīve... Vispār es sāku domāt, kā tā dzīve veidojās, un sāku pētīt, kāpēc es te sēžu pie šitā galdiņa – kā tas ir iespējams –, un nonācu pie tā, ka viss izšķīrās 1939. gadā, kad mūsu mājās parādījās kolportieris un attaisīja grāmatu čemodānu.

Rīgas Laiks: Kolportieris ir ceļojošs tirgotājs, ja?

Seleckis: Kas piedāvā grāmatas. Un mana mamma izvelk vienu grāmatu, kurai ir sarkani vāki un uzrakstīts “Mains Rīds”, 12. sējumu, un viņa saka man: “Vai tas tev nepatīk?”

RL: Un tad tu sāki lasīt par indiāņiem?

Seleckis: Sāku lasīt nežēlīgi – rītos, vakaros un pa naktīm –, un skola mani vairs neinteresēja. Un tā tas turpinājās līdz gandrīz vidusskolas pēdējai klasei, es izlasīju visu, ko varēja dabūt, – Unseti, Poruku, Saulieti, visu pēc kārtas. Atnāca Otrais pasaules karš uz Zemgali, un mēs bijām bēgļu vietā Naudītes pagastā, tādās Susuru mājās. Lasīju tur tieši par Pirmo pasaules karu, nolocījies pagrabā. Māja bija starp vācu un krievu frontēm, un to māju apšaudīja, šķembas lidoja pa lodziņu iekšā man pāri. Un tad mamma krita histērijā, paņēma bērnus – es ar to grāmatu padusē –, un mēs skrējām pa kalnu uz leju, uz krievu pusi, un tur tāds bārdains krievs: “Kuda ļeziķe?” Tāds izlīdis viens. A mēs garām. Bet man līdzi bija grāmata.

RL: Cik skaisti!

Seleckis: Un tas turpinājās visur, es izlasīju šausmīgākos kvantumus.

RL: Tad tev tas Otrais pasaules karš izrādījās vērtīgs, jo tu varēji daudz izlasīt.

Seleckis: Man viss bija vērtīgs. Tad es sapratu, ka es gribu būt vēsturnieks. Bet vecāki atrunāja. Kompānijas pēc es aizgāju uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kur bija jauna fakultāte – Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāte. Bet pirms tam man mamma uzdāvināja fotoaparātu. Viņa nenopirka mēteli, bet uzdāvināja fotoaparātu. Un es sāku fotografēt. Un tad, kad es aizgāju uz to fakultāti, izrādījās, ka viņiem nebija, kas fotografē. Man bija labs aparāts, zorkijs, un man iznāca ļoti labi.

RL: Bet tu esi pārtikas tehnoloģijas inženieris?

Seleckis: Jā, ķīmiķis.

RL: Ja es tev iedotu kādu vielu, tu ātri saprastu, kas tas ir?

Seleckis: Tagad vairs ne. Bet toreiz es to pratu. Un kas notiek Maskavā? Tur iekrīt Jaunais gads un vecais Jaunais gads. Un tanī starpā visi dzer. Un mēs tur ejam no vienas kompānijas uz otru, un es nokļūstu kino institūta sabiedrībā. Vārds pa vārdam noskaidrojas, ka ir tāds institūts, kur var apgūt profesiju, un ir arī neklātiene. Es aizbraucu uz Rīgu, eju pie profesora Zariņa, saku: “Cienījamo profesor, manas intereses ir mainījušās, es jūtu, ka nekāds labais tehnologs es nebūšu.” Viņš saka: “Labi, bet nokārto papīrus un tad ej, kur gribi.” Un es aizgāju staipīt kastītes uz kinostudiju. 1957. gadā.

RL: Kam tu staipīji tās kastītes?

Seleckis: Hronikā. Operatoram statīvs ir, vajag vienu, kas staipa līdzi. Tas bija tāds laiks, kad hronika pieņēma visus, jo būvēja studiju, un tur sanāca visdažādākie cilvēki – zootehniķi, veterināri, juristi. Tur atnāca Hercs Franks kā jurists, Uldis Brauns kā vetārsts, Aivars Freimanis kā žurnālists, un atnācu es kā inženieris. Es viņam neteicu, ka esmu inženieris. Es staipīju kastītes no septembra līdz martam, un man nemaksāja nevienu kapeiku, vienkārši atļāva piedalīties. Boss Gailis kamerai klāt mani nelaida.

RL: Es izstādē¹ tikai pirmo reizi sadzirdēju, ka ir tāds cilvēks bijis – Vladimirs Gailis.

Seleckis: Viņš ir ļoti ievērojama figūra ar brīnišķīgu biogrāfiju. Kad sākās revolūcija, viņš kļuva par tautas ienaidnieku. Un viņš visam bija izgājis cauri. Viņš bija badojies, viņam kabinetā vienmēr bija šņabja pudele un maizes kukulis, šprotu bundža, lai nebūtu izmisums, ka nav ko ēst.

RL: Un ko viņš tev ir iemācījis?

Seleckis: Tādas būtiskas lietas. Saikni ar cilvēkiem. Tie jaunie iedomājas, ka ar cilvēkiem uzreiz var sarunāties. Nekas nesanāk – jābūt par ko runāt, saprotiet. Un jābūt ir ne tikai tam, ir kaut kas jāzina, vai ne? Viņam bija dzīves pieredze tāda, ka viņš ar visiem varēja sarunāties. Izgājis cauri gaļas mašīnai, viņš visu zināja. Un es tā arī pēc tam. Es ļoti perfekti iemācījos fotografēt.