Pirmo reizi jebkurā Frankenšteina upē var iekāpt

Vents Zvaigzne: Par atmiņas trūkumu mēs neviens nesūdzamies, un, ja arī atmiņā kaut kas īsti labi saglabājies nebūs, tad radīt jaunas atmiņas mums nekad grūtības nav sagādājis. Vēl daudz ticamākas nekā sākotnējās.

Jānis Joņevs: Mūsu sarunas sakarā man ienāca prātā, ka mēs runājām par to, vai iespējams novērot kādu lietu, to neietekmējot. Tagad piesauc to piemēru, ko piemin visādi stand-up zinātnieki, par to divu spraugu eksperimentu – ka daļiņas normāli uzvedas kā viļņi, bet, kad mēs viņas ciešāk novērojam, tad šīs aiziet kā daļiņas. Lūk, kā mūsu apziņa ietekmē fizikālus procesus. Bet tad mani apskaidroja, ka tas skaidrojums ir vienkāršāks. Ka nav iespējama tik sīku daļiņu novērošana, tās neietekmējot, jo uz viņām vērš gaismu.

Zvaigzne: Nē, par šito man kādreiz eksāmens bija jākārto. Runa ir nevis par mūsu apziņas iedarbību, bet par mēraparāta iedarbību. Respektīvi, nav iespējams nodrošināt mērīšanas procesu, kas nekādā veidā neskartu novērojamos objektus. Daudzkārt lielākus objektus, piemēram, kaut ko astronomisku, kas atrodas stipri tālu no mums un no kurienes informācija līdz mums nāk miljoniem gadu, to mēs, protams, neietekmējam.

Joņevs: Kā tev šķiet, šie mēraparāti ietekmēs mūs?

Zvaigzne: Mūs abus? Domāju, ka jā. Diktofona ieslēgšana, protams, ir viens tāds mērījums, kad uzreiz var just, ka... Piemēram, kaut kur ieslēgts slēptais diktofons, un pēc tam ieslēdz parastu – tā, ka cilvēki zina, ka tas ir ieslēgts. Tad uzreiz var just – balss tembrs, vārdu izvēle, viss mainās.

Joņevs: Es varētu veikt tādu absurdu eksperimentu, ka sarunas gaitā, kamēr tu tur aizrautīgi cel glāzi, es izslēdzu tos diktofonus un tu turpinātu runāt, domādams, ka mēraparāts novēro, bet īstenībā nekas netiktu ierakstīts. Nu, nekādas jēgas šim eksperimentam nebūtu.

Zvaigzne: Nē, pilnīgi nekādas.

Joņevs: Tas būtu pretēji tam, ka cilvēks domā, ka viņu noklausās. Šī būtu tieši pretēja situācija – cilvēks domā, ka viņu noklausās, bet īstenībā nenoklausās.

Zvaigzne: Nu, tas jau ir viens no uzraudzības mehānismiem, par ko tiek reizēm vēstīts, ka cilvēkam… Daži uzskata, ka reliģija darbojas kā tāds uzraudzības mehānisms, ka cilvēks visu laiku jūt “lielo aci”, kas raugās uz viņu.

Joņevs: Bet īstenībā neraugās.

Zvaigzne: Nu, tie, kuri šo saista tīri ar novērošanas mehānismu, uzskata, ka tāds novērotājs neeksistē.

Joņevs: Nē, nu pilsētā jau arī liela daļa no tām drošības kamerām neesot īstas. Velti mēs tur bažījamies. Nevar zināt, protams, jo dažas tomēr esot īstas.

Zvaigzne: Viena no interesantajām lietām par novērošanu ir drīzāk tā, ka bijuši mēģinājumi piekrāpt tādu vērotāju, kurš it kā pēc definīcijas ir nepiekrāpjams. Nu, teiksim, novērotājs, vai kā mēs viņu saucam, aizliedz cilvēkam lietot alkoholu. Nu, un cilvēks nelieto. Bet, kad saule noriet, viņš to alkoholu ielej tējkannā un dzer, jo tad viņš atļaujas uzskatīt, ka tas novērotājs viņu īsti neredz. Tā ir tāda interesanta lieta, jo… jo viņam taču it kā vajadzētu saprast, ka tam nav ne mazākās nozīmes.

Joņevs: Viens no maniem ateistu misionāru draugiem bija par šo tieši sašutis – par to krāpniecību ramadāna un sabata laikā. Nu jā, tur ir sarežģīti, ko no tā var izsecināt. Viņš no tā teicās izsecinām, ka tie cilvēki īstenībā netic. Es nezinu, vai to var tā izsecināt.

Zvaigzne: (Smejas.) Ja viņi vienkārši neticētu, tad viņi varētu ieslēgties istabā, lai būtu droši, ka neviens viņus neredz, un tad vilkt laukā to pudeli un rāmi, rāmi tālāk. Bet sabiedrībā – tur mums jāliekuļo, tur jābūt ļoti, ļoti pareiziem.

Joņevs: Nu, labi, bet paši sevi jau mēs arī mēģinām piemānīt dažreiz. Par dažām lietām es vispār tikai pēc gadiem esmu attapies, ka… Dažas lietas, ko es darīju, kā man toreiz likās, kaut kādu romantisku iemeslu dēļ, īstenībā es darīju tāpēc, ka biju lasījis, ka tā dara. Tas, kas tajā brīdī šķita kaut kas pamatots un liktenīgs, bija vienkārši atdarināšana. Es tur tā veikli piemānīju sevi, jā.

Zvaigzne: Domājot par līdzīgiem gadījumiem savā dzīvē, man liekas, ka viens no iemesliem tur ir kaut kāds iekšējais konflikts, nespēja tikt galā ar situāciju. Piemēram, konflikts ar cilvēku, ar kuru es galīgi neesmu vēlējies konfliktēt. Tad ir jautājums: ko man tagad darīt? Es varu ņemt kādu grāmatās noskatītu modeli pārliecībā, ka tam nu gan būtu jāstrādā. Protams, izrādās, ka galīgi nestrādā, tikai situāciju vēl vairāk pasliktina.

Joņevs: Kad tu vēl strādāji Ilustrētajā Zinātnē, jums bija tāda rubrika “Mēneša jautājums” – labākais jautājums, ko iesūta lasītāji, vai ne, – un tad jūs viņus apbalvojāt. Un reiz uzvarēja jautājums: “Vai cilvēks spēj nedomāt?” Es neatceros, kādu atbildi viņam sniedza, bet tas bija labs jautājums, ko es kādreiz bērnībā – un arī tagad pa reizei – esmu mēģinājis: vai var nedomāt? Grūti ir, bet… Man diezgan bieži ir šķitis, ka mēs arī nespējam domāt, ko gribam, – ka griba tās manas domas ne vienmēr ietekmē. Ir simt lietu, ko tu negribētu domāt, bet domā.

Zvaigzne: Tajā brīdī, kad es mēģinu apzināti un artikulēti domāt, es saprotu, ka tas ir ļoti grūti, un patiesībā viss nojūk. Un, kad es, gluži pretēji, vēlos nedomāt, tad atkal notiek. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēku, kurš vēlas aizmigt. Viņš grozās un skaita tās aitas, un aitas tik lec pāri žogam un lec…

Joņevs: Bērnībā, atceros, es aizskaitīju līdz kādiem septiņiem tūkstošiem aitu.

Zvaigzne: Ui, tik daudz gan man nav izdevies.