Politikā jokot nedrīkst

Darbojošās personas:¹

Māris Kučinskis, Zaļo un Zemnieku savienība

Aldis Gobzems, KPV LV

Roberts Zīle, Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK

Artis Pabriks, partiju apvienība Attīstībai/Par!

Jānis Bordāns, Jaunā konservatīvā partija

Krišjānis Kariņš, Jaunā Vienotība

Vjačeslavs Dombrovskis, sociāldemokrātiskā partija Saskaņa

Edvards Smiltēns, Latvijas Reģionu apvienība

Arnis Rītups, vakara vadītājs

Ivars Ijabs, vakara vadītājs

Jautātāji no publikas

Vēls vakars. Latvijas Mākslas akadēmijas aula. 2018. gads. Telpas vidū pie garena galda sēž sarunas dalībnieki melnos priekšautos, Latvijas Republikas Ministru prezidenta amata kandidāti. Vakara vadītāji – galda galos, viens otram pretī. Viena vieta brīva; norādīts, ka tā paredzēta Edvardam Smiltēnam. Publika sēž puslokā apkārt. Uz dažiem krēsliem rekvizīti: anatomisks skeleta modelis, izbāzta lapsa, manekens ar balaklavu galvā.

Arnis Rītups: Dažus procedurālus jautājumus es gribētu pieminēt pašā sākumā. Pēc namatēvu lūguma šajās sarunās iztiksim bez skaitļiem – neviena skaitļa, izņemot “Latvijas simtgade”. Un otrs: iztiksim bez solījumiem. Runāsim par to, kas šobrīd ir mūsu prātos. (Roberts Zīle un Artis Pabriks klusi sačukstas un sasmaidās.) Sāksim ar jautājumu, kuru uzdosim jums visiem. Kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu? Sāksim ar vecāko: ja nemaldos, tas ir Roberts Zīle.

Roberts Zīle: (Smaida.) Jā. Nu šobrīd man nāk… vakarā… “Es nešaubos vienīgi par to, ka es šaubos”, Dekarta teiciens. (Smejas.) Šodien desmitos – tāda noskaņa.

Rītups: (Kasa galvu.) Varbūt jūs varētu mazliet attālināties no šī brīža un padomāt par plašāku savas dzīves perspektīvu?

Zīle: Es domāju, es palikšu pie tā paša, jo šaubas ir diezgan lietderīga cilvēka stāvokļa sajūta.

Rītups: Labi. Turpināsim. Artis Pabriks. Kāds teksts vai autors ir atstājis uz jums vislielāko iespaidu, uz jūsu domāšanu, un kāpēc?

Artis Pabriks: Smags jautājums… Es mēģinu ātri izdomāt, ko es visus atceros... Bet es gribētu teikt tā, ka manu domāšanu ļoti daudz ir iespaidojis vārds, kas jums nevienam droši vien neko neizsaka. Tas ir mans doktora darba vadītājs Dānijā, Jorens Polsens. Caur viņu principā es apguvu lielāko daļu to visu balto mirušo vīriešu domātāju. (Iesmejas.)

Ivars Ijabs: Kariņa kungs?

Kariņš: Nu, te jūs jau mani raujat atpakaļ jaunībā uz studiju laiku. Es vispār studēju filozofiju, daudz lasīju. Platons, protams, visa viņa rakstīšana, kā Sokrats taujā... “Republika”. Faktiski šis te darbs īpaši, kur viņš meklē, kas ir taisna pārvalde. Faktiski tas, iespējams, ir veidojis manu domāšanu. Es tikai… nu, atzīšos, droši vien 20 gadus neesmu šķirstījis Platonu.

Rītups: Jūs gan viņu lasījāt laikā, kad valdīja doma, ka viņš ir Popera atvērtās sabiedrības ienaidnieks un vispār nevēlams domātājs Rietumeiropas vēsturē.

Kariņš smaida. Zīle un Pabriks smīn.

Ijabs: Bordāna kungs?

Jānis Bordāns: Jā, skolas laikā, it sevišķi komunisma laikā, bija viens šausmīgi garlaicīgs un smags autors – tas bija Rainis. Bet, kad tu atbrīvojies no visa tā uzliktā stāsta, kas bija okupācijas laikā, un kad pārlasīju Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi”, tad… lēnām, nobriestot vienkārši kā cilvēks, tu saproti, ka tajā kodā, ko varbūt Rainis pats ir izdomājis… Varbūt viņš ir kaut kādā ziņā kopējis, kā daudzi latviešu izglītoti cilvēki gan agrāk, gan tagad, tad tas princips “pastāvēs, kas pārvērtīsies” – nu, viņš ir ļoti klasisks un visos laikos, es domāju, cilvēkam ļoti svarīgs. Tas ir arī konservatīvs, bet konservatīvs patiesajā nozīmē – ka, lai tu saglabātu savu esību, patstāvību, tev ir jāattīstās, patiesību sakot. Bet tas nenozīmē, ka tev ir jāatsakās no kaut kā.

Rītups: Paldies. Dombrovska kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu?

Vjačeslavs Dombrovskis: Dažus no jums šī mana atbilde pārsteigs, bet ne visus. Varbūt, lai palīdzētu šiem pārsteigtajiem, es atzīmēšu, ka šādi teksti kaut kādu šādu iespaidu uz mani var atstāt, visticamāk, kādos jaunības gados. Pēc tam jau ir daudz grūtāk jebkuram radīt kaut kādu mega atklāsmi. Bet tās divas grāmatas, es teiktu, tas ir Ayn Rand. Lielākā mērā “Fountainhead”, mazākā mērā “Atlas Shrugged”. Nu, es uzskatu, ka pirmajā kārtā tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem ir drosme sekot savai vīzijai.

Rītups: Gobzema kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis uz jums, uz jūsu domāšanu, vislielāko iespaidu un kāpēc?

Aldis Gobzems: Es domāju, ka man jāsāk teikt to, ka tas jautājums sevī iekodē zināmu problēmu… (Kasa seju un lūkojas griestos.) Un tā problēma, līdzīgi kā tava mīļākā dziesma, mīļākā filma vai mīļākā grāmata un tādā garā… (Zīle un Pabriks klusi sačukstas.) Un tas vienmēr mainās, tas ir ļoti mainīgs lielums – dažādos vecumos, dažādos dzīves notikumos...

Rītups: Ja tas ir vienmēr mainīgs, varbūt jūs varat pateikt, kas ir tagad?

Gobzems: Un tāpēc es arī nonāku līdz tam brīdim, kas ir tagad, ja? Un... Šobrīd, es domāju, man aktuāls ir Vinstons Čērčils. Vinstons Čērčils šajā priekšvēlēšanu laikā man noteikti saistās ar teicienu “Ja tu ej cauri ellei, tad turpini iet”.

Kučinskis ar pirkstu slauka acu kaktiņus.

Gobzems: Bet… Teksti ir daudz un dažādi. Ja man jāsaka par tādu, tādu... tādu ikdienas situāciju, kas daudz ko manā dzīvē ir nozīmējusi no praktiskā viedokļa – varbūt ne no cilvēciskā, to grūti pateikt –, bet no praktiskā viedokļa, tad to jau es esmu arī nesen publiski teicis, ka tas noteikti ir Civillikums, lai cik dīvaini tas nebūtu.

Rītups: Labi, paldies.

Gobzems: Es tikai pabeigšu, kāpēc. Tāpēc, ka tā ir bijusi mana maizīte visus šos 20 gadus un es nedrīkstu novērtēt par zemu to, kas ir mana maizīte.

Rītups: Paldies. Kučinska kungs, kāds teksts vai autors ir atstājis vislielāko iespaidu uz jūsu domāšanu un kāpēc?

Māris Kučinskis: Jāatgriežas pie pirmsākumiem. Es pamatskolā tā ar rīšanu apriju trīs autoru grāmatas. No latviešiem tas bija Vilis Lācis, tad bija Hamsuns un Džeks Londons. Tajos pirmajos divos tomēr dzīves gaitā drusciņ vīlos, jo Vilis Lācis – es dabūju redzēt, cik latvietis mēdz būt mainīgs. Es tad palieku pie Džeka Londona, kas tomēr atstāja iespaidu... nu jā, tikai caur kaut kādu bieži vien rupjumu, caur grūtībām tu vari kaut kā iet tālāk, ja tu neapstājies.

Rītups: Paldies. Nu, diezgan raiba kompānija mums ir sapulcējusies. Rainis un Džeks Londons, Aina Renda un Dekarts, Vinstons Čērčils un Platons, un maz zināmais dāņu profesors Jorens Polsens.

Es gribētu jums pavaicāt: kādā mērā jums palīdz vai traucē jūsu varaskāre?

Kučinskis: Nav tādas!

Rītups: Kučinska kungam nav varaskāres. Pabrika kungs?

Pabriks: Es tā ļoti vienkārši definēšu, kas mani virza būt aktīvākam. Un tas nav saistībā ar lielajiem filozofiem, drīzāk ar jau vecāka gadagājuma mūzikas klausītājiem: bija tāds Saimons un Garfunkels, un tur vienā dziesmā dzied apmēram tā, ka “labāk būt par āmuru nekā par naglu”. Un man ir tāda negatīvā izpratne par brīvību, saproti, es negribu, ka man kāds sit pa galvu visu laiku. Un, ja tu negribi, lai tevi kāds visu laiku komandē...

Ijabs: Tad tev pašam jāsit.

Rītups: Un tāpēc jūs izvēlaties kļūt par āmuru, nevis par naglu, ja?

(Ijabs smejas.)

Pabriks: Teiksim tā, es drīzāk cenšos izvairīties būt tā nagla.

Rītups: Saprotams.

Gobzems: Varaskārei patiesībā ir viens būtisks pretmets, un tas ir saistīts ar kalpošanu. Īsts valdnieks patiesībā ir valdnieks, kurš ir spējīgs kalpot vairāk nekā jebkurš cits. Un tā ir īstā varaskāres būtība. Un patiesībā tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc tas ir bijis mans izaicinājums, jo kalpot ir milzīgi liels izaicinājums.

Rītups: Tas nozīmē, ka jūsos nav varaskāres, jūsos ir kalpotkāre?

Gobzems: Varaskāre patiesībā ir kalpošana.

Rītups: Tieši pretēji Pabrika kungam, kurš grib kļūt par āmuru.

Visi kandidāti, izņemot Gobzemu, smejas, apmainās replikām.