Saprast Dieva kļūdu

Iļja Dvorkins ir filozofs. Vai bija filozofs. Vai būs. Vēl viņš ir ceļotājs. Un piedevām demiurgs: vairāk par visu viņam patīk vairot esošo bez vajadzības, turklāt rezultātā bieži izrādās, ka esošajam šī pavairotība bijusi absolūti nepieciešama.

Skumīgajā vēlīnajā padomju laikmetā, kad viss bija aizliegts, Iļja atskārta: ja neko nedrīkst, tātad viss ir iespējams, tikai nav skaidrs, tieši kas. Meklēt šo iespējamo viņam nācās telpā, laikā un tekstos, kas izrotā laikus un telpas. Pa rokai trāpījās filozofija, taču izrādījās, ka tās vai nu vēl, vai varbūt vairs nav un nāksies radīt no jauna. Kādā posmā viņš sev atklāja Toru un turpmākajiem meklējumiem nodevās jau tajā un ar to. Bet filozofija, lai nu kāda tā ir, viņam izrādījās tīri labs būvmateriāls: no tās varēja veidot veselas nevajadzīgas pasaules.

Tad daudz ko, lai arī ne visu sāka drīkstēt, un Dvorkins nevarēja to neizmantot. Viņš radīja Pēterburgas Jūdaikas institūtu, pirmo tādu augstskolu postpadomju telpā, un tajā un ap to jau savukārt uzplauka visādas puķes. Nepakļāvīgas būtnes – apgaismojošas, pētošas, kultūrradošas, grāmatizdodošas un kādas tik vēl ne – augļojās un vairojās. Taču tad sākās cits laikmets, un puķes sāka kalst.

Tad atgadījās Izraēla. Tomēr arī trimdas zeme nekur nepazuda: Austrumeiropa, Vidusāzija un citas tālas valstis viņa Jeruzalemē iedzīvojās itin organiski. Arī nepakļāvīgo būtņu nekļuva mazāk, un mēģinājumu no jauna radīt nekad nebijušu filozofiju tāpat.

Par kādu hasīdu skolotāju, Kockas rabīnu, stāsta, ka viņš visu mūžu rakstījis vienu grāmatu – Cilvēka grāmatu. Taču tādai grāmatai jābūt pieejamai katram, bet vienkāršam cilvēkam brīva vaļa lasīšanai atrodas tikai sestdienā. Vairāk par vienu lappusi tikām nevar izlasīt – bet Cilvēka grāmata vienā lappusē nemaz nevar ietilpt, tādēļ skolotājs no Kockas ik vakaru sadedzināja visu, ko pa dienu bija uzrakstījis. Arī Iļja Dvorkins visu mūžu raksta Cilvēka grāmatu, taču par šīs grāmatas apmēriem neraizējas. Kad sarakstīto sējumu kļūst pārāk daudz, viņš tikai uzbūvē no tiem kārtējo pili.

Menahems Jagloms

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kādēļ jums ir labi Jeruzalemē?

Iļja Dvorkins: Lai būtu, atbildēšu. Īstenībā tas man nešķiet tik vienkārši, jo ir pats fakts: man ir labi. Kādēļ – to jau ir grūtāk pateikt. Viena atbilde ir pilnīgi triviāla: labi ir tādēļ, ka ir labi. Tas ir acīmredzami, un tam nekāds pamatojums nav vajadzīgs. Man bija draugs, pilnīgi satriecošs fiziķis teorētiķis… Viņš nomira burtiski pirms dažiem gadiem. Kad iepazināmies, viņš jau bija krietni gados… Georgijs Rjazanovs. Viņš bija viens no daudzajiem Jeruzalemes tipāžiem, tādus varu jums parādīt kaut simtu. Viņš bija strādājis Landaua grupā un tā joprojām. Daudz kur pabijis, un viņš man teica: “Man ir iekšēja mēraukla – cik efektīvi strādā doma. Teiksim, Prinstonā ir tīri labi strādāt. Maskavā ir slikti, bet Prinstonā labi. Bet,” viņš saka, “šeit esmu atradis vietu, Jeruzalemē. Rožu dārzā. Tur galva strādā vislabāk.” Un tādēļ viņš pēdējos 10 mūža gadus bija atgūlies starp rozēm Rožu dārzā ar datoru, ar kaut kādu blociņu un visu laiku kaut ko rakstīja. Un neviens viņu nesaprata. Jo viņš rakstīja matemātiskās fizikas valodā, pa vidu iestarpinādams piedauzīgas častuškas un tādā garā.

RL: Proti, viņam svarīga bija pat nevis Jeruzaleme, bet viens pats Rožu dārzs?

Dvorkins: Jeruzaleme vispār. Viņš vienkārši bija atradis sev piemērotu vietu. Nuja. Pēc tam es reiz viņu sastapu tirgū, un viņš teica: “Iļja, es esmu slims. Nu, reiz jau vajag.” Es jautāju: “Kas tad nu?” – “Nu, onkoloģija.” Ārsti bija teikuši, ka viņam atlicis ne vairāk par mēnesi. Pēc dažām dienām atlidoja viņa dēls no Amerikas un aizveda viņu uz savu Prinstonu ar visu to nevienam nesaprotamo blēņu arhīvu. Un viņš tur nodzīvoja vēl nedēļu un nomira. Pēc tam viņa dēls pēkšņi man piezvanīja un teica: “Mēs apglabājām tēti Prinstonas kapos. Sanāca tā, ka blakus ir Džona fon Neimaņa kaps, otrs ir Kurta Gēdela kaps. Un blakus ir vieta, kur izkaisīti Einšteina pīšļi. Vismaz šādā ziņā tētis atzinību ir guvis.”

RL: (Smejas.) Jā, forši. Ko par domas raksturu pasaka tas, ka dažās vietās tā notiek, bet citur tai ir šķēršļi? Vai doma ir kaut kā saistīta ar vietu?

Dvorkins: Manuprāt, jā. Saprotiet, man nav nekādas īpašas filozofijas. Saku tikai to, ka šeit tā strādā. Un droši vien jau arī ne visiem un ne visur. Taču principā šī vēl gluži nav atbilde. Atbilde arī būs, taču pirms atbildes gribu izstāstīt vēl vienu stāstu.

Bez Jeruzalemes ir vēl divas pilsētas, kas man ir patiešām mīļas. Ne Pēterburga, kur esmu piedzimis, un pat ne Bostonas Keimbridža, kurā arī ir bijusi ļoti patīkama laika pavadīšana. Medžibiža – mazītiņa pilsētiņa Ukrainā. Tā ir vieta, kurā radies hasīdisms, taču man tā ir mīļa galīgi ne tādēļ. Tur vienkārši ir pilnīgi neticama gaisotne. Tur nekā nav. Nu, ir ebreju kapi, ir vardes, kas dzied – tās tur dzied laikam jau gadsimtiem ilgi. Šī vieta vienkārši piesaista. Tādēļ tur notiek dažādas lietas. Otra vieta ir Buhāra, kas man arī ir ļoti mīļa; var teikt, gandrīz esmu ar to saradojies, bijis tur daudzas, daudzas reizes. Un, protams, gan Buhāra, gan Medžibiža ir pa pusei sagrautas pilsētas, dažādu iemeslu dēļ. Medžibiža ir gandrīz pavisam sagrauta, Buhārā arhitektūra ir saglabājusies, taču 100 gadu laikā tā pastāvīgi postīta. Vispirms to bombardēja krievu armija, pēc tam padomju, pēc tam to postīja jau vietējie… nu, dažādu iemeslu dēļ, īsi sakot. Taču arhitektūra ir, un gaisotne tur ir neiedomājama. Nu lūk, kad es pirms gadiem 40 biju Buhārā, redzēju sapni, tādu interesantu. Man tolaik bija saspringts iekšējais stāvoklis. Mēģināju savstarpēji sastatīt ornamentus Kukeldašas medresē, kur man ļoti patika apmesties. Tā ir tāda viduslaiku ēka, no 16. gadsimta, ar milzīgām, neaprakstāma izmēra sienām, neiedomājami skaista, ar neiedomājamām mozaīkām. Agrāk tur bija medrese, bet padomju laikos – viesnīca kolhozniekiem. Gultasvieta tur maksāja rubli par nakti. Bet tā bija liela nauda! Man ļoti patika pa nakti palikt medresē. Tā nu reiz es tur sēdēju, piespiedies pie loga, un sapnī redzēju, ka man ar urbi urbj starp acīm. Un vienlaikus es lidoju pa pilsētu. Lidoju kā uz Mēness, bezsvarā, un skatījos, ka pilsēta ir ļoti līdzīga Buhārai, tomēr nav Buhāra. Un tie, protams, bija skaisti iespaidi. Tad es atgriežos gultelē, un man atkal urbj. Pēkšņi kaut kāds onkulītis ar grāmatām, līdzīgs austrumnieku skolotājam, pienāk un iziet ārā. Man, protams, kļuva interesanti, kas tā par pilsētu. Kad nokļuvu Jeruzalemē, daudzmaz uzreiz atpazinu: jā, šī ir tieši tā pilsēta. Turklāt tieši tas rajons, kur man tagad ir māja. Sanāca tā, ka pamanījos nopirkt.

RL: Tātad jums ir mīļas divas pilsētas, taču jūsu vieta ir Jeruzaleme?

Dvorkins: Jā.

RL: Lieliski. Sakiet, lūdzu, vai jūs esat filozofs?

Dvorkins: Es, protams, esmu filozofs, tomēr ne gluži. Paskaidrošu, kādēļ. Pirmām kārtām mana iekšējā atmoda… Par manu pirmo skolotāju, vēl ilgi pirms tam, kad Buhārā ieraudzīju šo ar grāmatām… par manu mentālo skolotāju kļuva Einšteins.

RL: Alberts?

Dvorkins: Alberts. Par manu skolotāju viņš kļuva tāpēc, ka es diezgan nelielā vecumā, apmēram astotajā klasē, sāku pētīt elektroniku – visādus tranzistorus. Mani draugi būvēja radiouztvērējus, kas… Es arī to darīju, tomēr diezgan drīz no šiem tranzistoriem pārgāju uz fiziku un sāku interesēties par teorētisko fiziku. Lasīju populāras grāmatas, interesējos par relativitātes teoriju. Un tad man gadījās Einšteina grāmatas. “Fizikas evolūcija” un tā tālāk. Diez ko daudz nesapratu, taču mani pilnīgi satrieca… Grūti pateikt, kas mani satrieca, visticamāk – viņa idejas. Lūk. Bet, kad stājos 9. klasē, aplauzos, jo mani neuzņēma skolā, kurā gribēju nokļūt. 39. skolā Pīterā, labā skolā. Man vienkārši ilgi neizsniedza dokumentus. Bet, kad izsniedza, pateica tā: “Ziniet, mums jau jūsu tautības cilvēku skaits pārsniedz visas mūsu iespējas. Tādēļ atvainojiet, pienāciet citreiz vai citur.” Tādā situācijā es jau vairs nekur nevarēju iestāties. Atgriezos skolā, kura bija absolūti debila, Pēterburgas Proletāriešu stacijas rajonā. Un tad jau nāca aplauziens pēc aplauziena, jo mēs sākām mācīties fiziku: kaut kāda tante sāka stāstīt par Ņūtona likumiem. Nu, es viņai teicu: “Ziniet, viss ir nepareizi, jau Maiklsona–Morlija eksperiments ir parādījis, ka tas viss nestrādā, tādēļ nepieciešami citi vienādojumi,” – un tā tālāk. Vārdu sakot, man fizikā bija vieninieks pēc vieninieka. Vienā brīdī tēvs pasūdzējās skolas direktoram, teica: “Esmu pārliecināts, ka dēls fiziku zina uz augstāku atzīmi nekā vieninieks.” Lai vai kā, Einšteins bija mans skolotājs. Vienā brīdī es sapratu, daudzu iemeslu dēļ… Pirmkārt, man bija grūti saprast kvantu mehāniku. Relativitātes teoriju es apguvu puslīdz ātri, toties ar kvantu mehāniku man gāja grūti – un joprojām iet grūti, lai arī, protams, formāli esmu ar to pazīstams. Un es atskārtu, ka problēmas ir pašā fizikā, turklāt ļoti nopietnas, un Einšteinam nebija izdevies tās pārvarēt. Kaut kas ar to nav lāgā.

RL: Ko nozīmē “nav lāgā”?