Satikt Huldru un Aristotelu

Ar Stīvenu Mamfordu mēs iepazināmies pagājušā gada rudenī metafizikas konferencē Rostokā. Atsaucoties uz Aristotela četru cēloņu teoriju, Mamfords runāja par formas jeb veidola cēloņiem saistībā ar dabas likumiem. Tā kā Rostokas Universitāte ļoti pretimnākoši uzsauca vakariņas un pat nedaudz vīna arī konferences klausītājiem, bija iespēja sirsnīgajam Mamfordam pastāstīt, ka Rīgā pirms 90 gadiem dažas lekcijas nolasīja Martins Heidegers. Šī ziņa viņu iedvesmoja pajokot, ka arī viņš varētu atbraukt nolasīt dažas lekcijas. Turklāt viņam pašam bija tam nepieciešamie līdzekļi no Leverhulme fonda pētniecībai un izglītībai. Lekcijas par noliegumu un “negatīvām patiesībām” notika februārī Latvijas Universitātē.
Mamforda “Ļoti īsu ievadu metafizikā” var ieteikt kā vienu no labākajiem mūsdienu ievadiem: tas ir lasītājam draudzīgs, piesardzīgs un nopietns. Savukārt viņa grāmatu par cēlonību kāds tīmeklī aktīvs entuziastisks karikatūrists nesen pārvērta bildītēs. Ja iepriekš jūs nekad nebijāt domājuši, kā var būt tā, ka neaplietu telpaugu nokalšanas cēlonis ir ūdens trūkums, tas ir, sanāk, ka kaut kā trūkums kaut ko izraisa, tad tagad šis jautājums mulsina arī jūs.
Mamfords sarakstījis arī filozofisku romānu “Gaismas atspīdums. Jaunas meditācijas par pirmo filozofiju”, kurā apraksta kāda fiktīva filozofa domāšanas procesu skarbos dabas apstākļos un cita starpā mēģina noārdīt Dekarta metodi. Man bija šķitis, ka filozofiski romāni – tāpat kā, piemēram, filozofisku traktātu sacerēšana dzejā – ir izgājuši no modes, bet, lūk, izrādījās, ka tā nav taisnība. Varētu teikt, ka Mamfordam, kurš pats cēlies no abstraktai domāšanai nedraudzīgas strādnieku ģimenes un runā ar ziemeļangļu akcentu, akadēmiskajā pasaulē ir par šauru. Viņā ir jūtama vēlme paplašināt filozofu darbalauku un to darīt tieši laikā, kad šai darbībai, kā viņš vairākkārt uzsvēra mūsu sarunā, dramatiski trūkst atbalsta. Gada sākumā atkārtoti tika izdota (pirmizdevums bija 2011. gadā) Mamforda grāmata “Skatīties sportu: estētika, ētika un emocijas” – grāmata, kurā viņš mēģina saprast, kāpēc TV ekrānos translētas sacensību tiešraides cilvēkos uzjunda tik milzīgas kaislības. Šķiet, ka, pievēršot savu jēdzienisko rīku arsenālu sporta pasākumiem kā filozofiski pētāmai parādībai, Mamfords savu hobiju un pamatdarbu ir apmainījis vietām.
Mani kā tulkotāju šajā sarunā visvairāk interesēja mūsdienu aristotelisms un Aristotela vēlīnie epigoņi, kuri pašu Aristotelu bieži nemaz nelasa un pēc smagām cīņām šai mijkrēšļa laikmetā viņa tēzes it kā atklāj no jauna. Es nomiršu, tu nomirsi, mēs visdrīzāk izzudīsim, neatstājot nekādu tekstu pēdas, bet vecais bārdainis Aristotels paliks.
A. I.

Mēs ļoti priecājamies, ka jūs esat Rīgā.

Arī es priecājos. Starp citu, nākamo mēnesi es būšu Viļņā.¹ Tā ir tāda nejauša sagadīšanās.

Ko jūs tur darīsiet?

Es vēl nezinu. (Abas smejas.) Laikam runāšu par šo pašu tēmu – par neesošo. Man patīk, lasot lekcijas, attīstīt domas. Man nepatīk stādīt priekšā pabeigtu un uzrakstītu darbu. Bet apzinos, ka tādējādi diezgan daudzi cilvēki varētu padomāt, ka es esmu idiots. (Abas smejas.) Jo idejas nav izvērstas, tie ir tikai uzmetumi, un dažkārt es nonāku pie atziņas, ka teiktajā ir būtiski trūkumi vai ka esmu pateicis kaut ko stulbu. Šādas uzstāšanās ir daļa no domāšanas procesa.

Jūsu grāmatās jūtama ļoti patīkama intelektuāla pazemība.

Pazemība filozofijā ir ļoti noderīga. Angļu-amerikāņu filozofijā mēs šobrīd atrodamies posmā, kuru varētu nosaukt par pārmērīgas pašpārliecinātības posmu. Dažkārt nākas dzirdēt šos ārkārtīgi nopulētos priekšlasījumus, kuros spriedumi tiek pasniegti kā patiesība ar lielo burtu. Savukārt es visu laiku dzīvoju šaubās. Zinu, ka, lai grāmatā aizstāvētu kādu tēzi, ir jābūt skaidrībai par to, ko pats domā, bet tam visam fonā vienmēr ir daudz šaubu. Arī manas dārgākās pārliecības, mani pārliecinošākie slēdzieni ir apvīti ar šaubām.

Par ko jūs šobrīd šaubāties?

Es strādāju pie nolieguma un noraidījuma problēmas. Viens no veidiem, kā noliegums atšķiras no apgalvojuma, ir tāds, ka noliegums parasti ir atbildes formā. Ja kāds kaut ko apgalvo, ir iespējams šo apgalvojumu noliegt. Tas man atgādina Platonu, jo dialogos Sokrats dažkārt smagi nopūlas, lai piedabūtu sarunu biedru kaut ko apgalvot, formulēt tēzi. Nesen pārlasīju Platona “Sofistu”, un tur pirmajās piecās lappusēs viņš savu oponentu mudina izteikt apgalvojumu. Viņš saka: neuztraucies, vienkārši apgalvo, nebūs nekādu nepatikšanu! (Abas smejas.) Un tad piektajā lappusē sarunu biedrs padodas un izsaka apgalvojumu, un visā pārējā dialogā Sokrats šo apgalvojumu iznīcina.

Vai tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc atēnieši Sokratu beigās nogalināja? Tāpēc, ka viņš bija pārāk kaitinošs?

(Smejas.) Nezinu. Bet es labi saprotu, kāpēc dažiem viņš likās kaitinošs. Arī mūsdienās filozofi ir kaitinoši.

Jūs par to rakstāt grāmatā “Gaismas atspīdums. Jaunas meditācijas par pirmo filozofiju”. Varbūt mēs varam parunāt par šo grāmatu. Lasot šķita, ka tas ir autobiogrāfisks darbs, lai arī stāsta varonis sevi sauc par Benediktu, nevis Stīvenu.

Jebkurš daiļliteratūras darbs nenovēršami ietver kaut ko, ko piedzīvojis vai par ko domājis autors. Bet es tomēr gribētu uzsvērt, ka neesmu Benedikts. Ir virkne iemeslu, kāpēc es neesmu viņš. Pirmkārt, centos viņu padarīt kaitinošāku, nekā esmu es pats.

Tātad šī grāmata… Jūsu Benedikts ir filozofs pusmūžā, kurš piedzīvo intelektuālu krīzi. Viņš grib pavadīt sešas dienas pilnīgā vienatnē un dodas pie paziņām Norvēģijas ziemeļos, aiz polārā loka. Tur viņam ierāda būdiņu fjorda malā, lai viņš tur vienatnē varētu padomāt. Atbilstoši Dekarta “Meditācijām” grāmatā ir sešas meditācijas un pielikums “Iebildumi un atbildes”. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka tas notiek it kā dīvainā iespējamā pasaulē. Benedikts ir filozofs, bet viņš neapzinās, ka seko Dekarta pēdās. Es centos Dekarta “Meditācijas” it kā izspēlēt no jauna. Piemēram, otrajā meditācijā Benedikts piedāvā jaunu cogito pierādījumu. Bet Dekarts nav vienīgā slēptā atsauce. Arī Vitgenšteins savas karjeras vidū, krīzes laikā starp “Traktātu” un “Filozofiskajiem pētījumiem”, devās uz būdu Norvēģijā. Cits nozīmīgs priekštecis ir Platons ar savu alu. Šī būda fjordos bija kā Platona ala, kurā tikai dažreiz iespīd gaisma, – vieta, kur gaida saules atgriešanos pēc polārās nakts. Benedikts cenšas nonākt pie galējās patiesības, ko simbolizē gaisma.

Un arī atsauce uz dēmoniem nāk no Dekarta, vai ne? Dekarts apsvēra iespēju, ka domas viņam iedveš ļauns gars. Savukārt jūs vai jūsu varoni grāmatā nomoka domas par dēmonu Huldru.

Jā, Huldra… Daži lasītāji man jau norādījuši, ka grāmatā ir diezgan daudz pārdabisku elementu, bet, kad rakstīju, es to neapzinājos. Grāmatu es plānoju trīs vai četrus gadus. Biju izplānojis visas meditācijas, visu, kas tiek izdomāts, kas kurā dienā notiks. Bet, pirms sāku rakstīt, aizbraucu uz Norvēģiju un padzīvoju būdā fjordos. Man likās, ka, lai grāmata būtu ticama, man patiešām kādu laiku ir jādzīvo tā kā šim izdomātajam filozofam. Esmu ļoti priecīgs, ka to izdarīju, jo bija daudz lietu, kuras nezināju. Es pat nezināju, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai no rīta iekurtu krāsni. Kad tur uzturējos, draugs, kuram pieder būda, pastāstīja, ka es varu vai nu celties nakts vidū un no jauna kurināt krāsni, vai arī necelties un tad no rīta pamosties nosalis. Es izvēlējos otro variantu, un no rīta tiešām bija ļoti auksti. Es arī nezināju, ka, lai krāsns sāktu sildīt, nepieciešama vesela stunda. Norvēģi, kas zināja, ka rakstu grāmatu, man jautāja, vai tajā iekļaušu arī Huldru. Es tad vēl nezināju, kas ir Huldra. Tas ir nozīmīgs tēls norvēģu mitoloģijā. Pastāv arī vīriešu dzimtes Huldra, bet lielākoties tā ir sieviete.