Tikai tagadne ir mūsu laime

Kurām no antīkajā filozofijā sastopamajām iekšējām ievirzēm un garīgajiem vingrinājumiem jūs dodat priekšroku un varbūt arī praktizējat?

Es teiktu, ka jaunībā lasīto grāmatu iespaidā un vēlāk arī iespaidojoties no daudzajām ķirurģiskajām operācijām – esmu ticis anestezēts savas reizes desmit – visspēcīgāk mani uzrunājusi nāves apcerēšana. Ne tādēļ, ka mani vajātu domas par nāvi. Bet mani allaž pārsteidzis tas, ka domāšana par nāvi palīdz labāk dzīvot, proti – dzīvot tā, it kā šī būtu mana pēdējā diena, pēdējā stunda. Šāda attieksme prasa pilnīgu uzmanības fokusa maiņu: beigt projicēt sevi nākotnē un priekšstatīt savu rīcību kā lietu pašu par sevi un pašu sev; beigt skatīties uz pasauli kā uz arēnu mūsu rosībai un uzlūkot to kā pašu par sevi un pašu sev. Šādai attieksmei ir gan eksistenciāla, gan ētiska vērtība. Tā ļauj apzināties gan pašreizējā brīža, tagadnes brīžu bezgalīgo vērtību, gan arī bezgalīgo vērtību, kas piemīt rītdienas brīžiem, pieņemot tos pateicībā kā negaidītu veiksmi. Tā ļauj arī apzināties katras minūtes nopietnību; darīt to, ko tu parasti dari, nevis aiz ieraduma, bet tā, it kā to darītu pirmo reizi, atklājot visu, ko šī darbība ietver, lai tā tiktu paveikta labi. Šarls Pegī savos rakstos piemin, ko teicis svētais Aloizijs Gonzaga¹, kad bijis vēl bērns, un viņa teiktais mani ļoti pārsteidza. Kad viņam jautāja, ko viņš darītu, ja uzzinātu, ka viņam atlicis dzīvot vēl tikai stundu, viņš atbildējis: es turpinātu spēlēt bumbu. Viņš tātad atzina, ka mēs varam piešķirt, tā sakot, absolūtu vērtību ikvienam dzīves mirklim, lai cik ikdienišķs un necils tas būtu. Svarīgi ir, nevis ko mēs darām, bet kā mēs darām. Doma par nāvi mudināja mani koncentrēt uzmanību uz tagadējo brīdi, un to pašu iesaka kā epikūrieši, tā stoiķi.

Bet kā šo koncentrēšanos uz tagadni samierināt ar rīcības imperatīvu? Jo rīcība taču paredz pabeigtību un līdz ar to orientāciju uz nākotni.

Te būtu jāprecizē, ka šī koncentrēšanās uz tagadni netieši ietver divkāršu atbrīvošanos – no pagātnes nastas un no bailēm no nākotnes. Tas nenozīmē, ka dzīve kļūst savā ziņā mirklīga, nesaistīta ar to, kas jau bijis un kas vēl būs. Precīzāk izsakoties, koncentrēšanās uz tagadni ir koncentrēšanās uz to, ko mēs patiešām varam izdarīt; mēs nevaram nedz izmainīt pagātni, nedz arī iedarboties uz to, kā vēl nav. Tagadne ir vienīgais brīdis, kurā mēs varam rīkoties. Koncentrēšanās uz tagadni tādējādi ir prasība darboties. Ar tagadni es nedomāju kādu matemātisku vai bezgalīgi īsu mirkli; tagadne ir laiks, kurā cilvēks, piemēram, veic kādu darbību vai izrunā teikumu, vai izdara kustību, vai klausās melodiju.

Jums patīk citēt rindas no Gētes “Fausta” 2. daļas, kurām esat veltījis veselu rakstu²: “Gars neskatās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tikai tagadne ir mūsu laime.” Kā gan var teikt, ka tikai tagadne ir mūsu laime?

Man prieks, ka jūs uzdevāt šo jautājumu, – prieks divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī atsauce uz Gēti atgādina, ka garīgajiem vingrinājumiem ir sava literārā vēsture, kuru būtu vērts uzrakstīt. Man vienmēr patikusi Vovnarga³ maksima: “Visai jauna un visai oriģināla būtu tā grāmata, kas piespiestu cilvēku mīlēt vecas patiesības.” Šīs vecās patiesības uzpeld atkal un atkal no jauna katrā vēstures periodā, arī mūsējā – gan tāpēc, ka tās tik stipri tika izdzīvotas pagātnē, ka to nospiedums joprojām ir dzīvs mūsu bezapziņā, gan arī tāpēc, ka tās allaž pamazām atdzimst, katrai paaudzei no jauna pieredzot dzīvi. Šīs fundamentālās garīgās nostādnes īstenībā ir meditāciju tēmas, kas dominējušas visā Rietumu domāšanas vēsturē. Tagadnes tēma ir tam labs piemērs. Otrkārt, man ir prieks, ka jūs dodat man iespēju parunāt par šo rakstu, jo esmu pamanījis, ka dažas detaļas tajā prasās pēc paskaidrojuma. Taču galvenā šī raksta tēze paliek spēkā. Gēte paņēma un savos darbos plaši izmantoja epikūriešu un stoiķu ideju, ka laime rodama tikai pašreizējā brīdī. Viena no antīkā laikmeta dzīves un mākslas raksturīgajām iezīmēm, Gētesprāt, bija māka dzīvot tagadnē, izzināt, kā viņš teica, “brīža veselību”.