Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Septiņdesmitajos, manu studiju laika pirmajos gados, Maskavā klīda mantra: “Dzirdējāt, dzirdējāt? Šnitke... Gubaiduļina... Deņisovs... Šnitke... Šnitke... Dzirdējāt? Deņisovs... Gubaiduļina...” Šo mantru vajadzēja skandēt bijīgi, pusbalsī, tā bija īpatnēja masonu slepenā zīme, pēc kuras padomju inteliģence pazina savējos. Šo šņāceņu svepstoņā laiku pa laikam parādījās arī divi citi vārdi, kas ar savu skanīgumu it kā pielika izsaukuma zīmes sakrālā saraksta noslēgumā: Perts un Mansurjans. Skaidri dzirdamais krievu я katrā no šiem vārdiem1 sevi pieteica tieši un uzstājīgi. Un tomēr, man šķiet, atšķirīga bija ne tikai fonētika.
Šie trīs, atšķirībā no augšminētā triumvirāta, bija gandrīz ārzemnieki: viens – no pussovjetiskās Baltijas, bet otrs vispār bija dzimis ārpus necilvēcīgās impērijas robežām, kaut kur teiksmainajos Austrumos, Libānā, Beirūtā – pilsētā, kuras nosaukumu gribas izgaršot kā eksotisku kārumu.
Tigrans Mansurjans ir daudzās savās izpausmēs unikāls mākslinieks. Viņš, gluži tāpat kā daži viņa cunftes biedri, kas strādāja ārpus padomju oficioza (tādu gan bija pavisam maz), jaunībā bija mūzikas avangarda piekritējs. Avangards, kā zināms, vienmēr ir “pret kaut ko”, un tas izpaužas arī zināmā valodas dzēlīgumā, lecīgumā. Taču kaut kas galu galā bija negaidīti: salīdzinot Mansurjana skaņdarbus ar viņa kolēģu darbiem, atklājās neiedomājama dabiskā brīvība, proti, nevis mēģinājums pārvarēt eksistenciālo bezgaisu sistēmā, kurā brīvības nebija, bet gan dabiska plašuma elpa. Tādējādi Mansurjana mūzikā klausītājiem tika sniegts nevis skābekļa spilvens, bet gan kristāldzidrs kalnu gaiss.
Vēlākajos Mansurjana skaņdarbos šis gaiss jau ir pārņēmis visu muzikālo audumu, tas aizpilda pauzes, vibrē stingri, gluži kā ar mūka roku iezīmētās melodiskajās līnijās. Mūzika dzimst un dzīvo augstienēs, kuras sasniedzamas tikai putniem un dieviem, tur, augstu jo augstu, apvāršņa izgaišanā ir tās mājoklis. Un šajā gravitācijas neesamībā un neaptveramajā debesu grandiozumā, kur mūzika vispār nav saistīta ar zemes mājīgumu, slēpjas tās monumentālais traģiskums un dižais cilvēcīgums. Neba nejauši visas kulminācijas Mansurjana mūzikā ir nevis tradicionālā pacelšanās augstumos, bet nāvējoša nogāšanās no tiem: ceļiniekam samisējas solis, un tas krīt bezdibenī.
Ja pabeigta būve ir ēkas ķermenis, tad drupas ir tās dvēsele. Un tas, kas palicis no sākotnējās celtnes, sāk jau patstāvīgi, bez arhitekta iejaukšanās, būvēt sevi no jauna, tagad jau uz mūžiem: debesis aizver sagrauto kupolu, koku ēnas nostājas kolonnu vietās, grīdas akmens plāksnes saplūst ar ezera horizontāli. Mansurjanam ir laimīgs komponista liktenis: viņa skaņdarbus spēlē visā pasaulē – labākie orķestri, Eiropas filharmoniju prestižās zāles, zvaigžņu kalibra mūziķi un sajūsmināti ķīniešu studenti. Un tomēr droši vien tur, armēņu dievnamu drupās, Austrumanatolijas sērdienīgajā zemē, ir un paliek Tigrana Mansurjana pati galvenā skatuve, kur vienmēr nedzirdami skan viņa mūzika, kuras pavadījumā Daba un Atmiņa notur savas dienišķās liturģijas uz altāriem, kas atveras ainavas bezgalībā.
Jakovs Jakulovs
Rīgas Laiks: Sāksim ar grieķiem no 8. gadsimta p.m.ē. vai vēl agrāk, ar tā saucamo ģeometrisko stilu. Jūs noteikti būsit redzējis šīs vāzes, kas no augšas līdz apakšai apgleznotas ar ornamentiem: tur nav tukšu vietu. Vakar biju jūsu koncertā, un tur reizē bija gan kino, gan orķestris. Un jūsu mūzika no filmām savā blīvumā un piepildītībā man šķita līdzīga šīm grieķu vāzēm. Dažkārt tās interpretē kā bailes no tukšuma. Kāda vieta jūsu mūzikā ir tukšumam?
Tigrans Mansurjans: Tas ir interesanti. Esmu mūziķis, kurš dod priekšroku retinātiem, neblīviem skaņu audumiem. Lai gan reizēm nepieciešams blīvs skanējums. Man nav baiļu no tukšuma, absolūti.
RL: Arī tad, ja tukšums ir jūsu apziņas pārtraukums, proti, nāve?
Mansurjans: Es runāju par skaņu audumu. Neesmu daudz rakstījis simfoniskajam orķestrim. Tam vajadzīgs zināms blīvums, citādi tas ir nevis orķestris, bet solistu sanāksme. Orķestrim vajadzīgs masīvs skaņas slānis. Mana attieksme pret šo tā saucamo tukšumu, protams, ir austrumnieciska. Austrumnieciskais skaņu audums ir ļoti caurspīdīgs – instrumentāla mūzika ar nelielu instrumentu daudzumu. Un jūs zināt, es mūzikā piešķiru lielu nozīmi “ikebanas” principam, bet ikebana – tas nozīmē atņemt. Man galvenais ir atņemt, lieko noņemt nost. Lai skaņu audums balstītos klusumā, tukšumā.
RL: Kā tas ir iespējams? Tukšums jau tāpēc arī ir tukšums, ka tajā balstīties nav iespējams.
Mansurjans: Ziniet, tas ir kā japāņu tīstokļi, kuros raksta dzeju un zīmē ar tušu no augšas uz leju. Lūk, tajos krāsu aktivitāte, līnijas blīvums – tas viss ietilpst dzejoļa saturā. Triepiena trieciens – jā, cik blīvs ir šis triepiena trieciens? Bet turas tas viss uz tīra balta fona.
RL: Baltums šeit tas pats tukšums vien ir?
Mansurjans: Jā. No vienas puses, tas ir kontrasts, bet, no otras puses, – triepiena enerģija. Tā tad arī visu nosaka: var rakstīt ļoti smalki par kaut ko svarīgu, un var to pašu rakstīt enerģiski. Es par pamatu ņemu klusumu, klusumu kā fonu. Piemēram, tautas mūzikā ir duduks, ko parasti spēlē divatā.
RL: Tas ir, divus dudukus?
Mansurjans: Jā. Vienu sauc dam, tas mums norāda pamatu, pa kuru virzās melodija; dažkārt pamats skaņdarba gaitā mainās. Ar otru duduku spēlē burdonu, tas ir nekustīgs. Un šo divu instrumentu savstarpējās attiecības balstās klusumā. Klusums ir trešais, apakšējais slānis, tas vienmēr piedalās. Lūk – solists ir pabeidzis frāzi, un viņam jāsāk no jauna. Kā vēl var pateikt par klusumu? Visa Eiropas mūzika ir komponistu māksla. Austrumi nezina, kas ir komponists, Austrumos tāda nav, tur ir pilnīgi citas tradīcijas. Katrs laikmets radījis savu blīvumu. Teiksim, pirmie daudzbalsīgie 15. gadsimta skaņdarbi: ja salīdzinām tos ar Vāgnera orķestri, tās ir dažādu skaņas blīvumu tradīcijas. Vāgneram skaņa ir ļoti blīva, Difē – caurspīdīga. Lai arī gan vienam, gan otram viss ir ideāli skaidrs. Man šķiet, laika gaitā Eiropas mūzika radījusi dažādus kompozīcijas veidus un tā nav attīstība. Tie ir dažādi vienas un tās pašas kompozīcijas atzari. Blīvuma līmeņi, ritmika, polifonija... Armēņu mūzikā es ļoti augstu vērtēju tieši retinātību.
RL: Ko tas nozīmē?
Mansurjans: Caurspīdīgums, kurā ir... Tas notiek uz balsu rēķina: vai starp tām ir vieta klusumam.
RL: Un... ir?
Mansurjans: Jā, tas ir jautājums. Ir autori, kuriem tur klusums ir. Ir autori, kuriem tā nav. Pat viena un tā paša laikmeta klasiķiem. Ir komponisti, kas radījuši no augšas lejup caurspīdīgu audumu. Manā uztverē, ja skaņas slānis ir vienots organisms un uz to lūkojas no augšas, var redzēt pašu pirmo slāni. Mocarts vienmēr izdara tā, lai starp slāņiem būtu gaiss; Bēthovens – ne. Tas ir viens un tas pats laikmets, taču tāpat tas funkcionē vēstures gaitā, rodas dažādi kompozīciju veidi. Tāpēc armēņi – tas tomēr ir... Kaut arī mums ir kopīgas senas saknes ar grieķu-romiešu kultūru, mēs tomēr vēsturiski dzīvojām ļoti aktīvi, un reizē līdzās vienmēr bija Persijas un Austrumu klātbūtne. Mūzikā mēs sevi uzskatām par Austrumiem. Lai gan tie ir tādi Austrumi, kuros ir iespēja būt patstāvīgam, tā, ka tev kompozīcijā ir sava organika. Ļoti grūti radīt mūziku, kura satur senlaicīgas Austrumu muzicēšanas tradīcijas, uztaisot no tās kompozīciju. Tas ļoti reti mēdz būt organiski. Jo, kolīdz šajā mūzikā ienāk kompozīcija ar savām problēmām, tā jau kļūst citāda.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Putna klātbūtnē
Kas ir mierīgs prāts
Tīra jūra
Sajust, saprast skaņu