Viss arī tāpat skaidrs, kas tur vēl ko prātot

Mēdz būt tā, ka teksts neiznāk uzreiz pēc uzrakstīšanas un šķiet, ka īstais brīdis ir pagājis. Taču ar šo interviju viss, izrādās, ir savlaicīgi. Tieši tagad, kad Ulda Tīrona sarunbiedra vārds Krievijā tiek daudzināts dzeltenajā presē un plucināts visos televīzijas šovos un kad par traģisko avāriju, kurā Mihails Jefremovs iekļuva, nav izteicies tikai retais, ir interesanti palasīt interviju, kas notikusi pirms diviem gadiem. It kā patīt atpakaļ kinolenti un noticēt, ka viss būs citādi.

Man Mihails Jefremovs nav tikai pazīstams cilvēks un aktieris, ar kuru liktenis savedis kopā darbā. Viņš ir neatņemama manas jaunības sastāvdaļa; viņš bija priekšā, kad es tik tikko sāku strādāt teātrī – A. Čehova Maskavas Dailes teātrī (МХАТ) laikposmā, kad to vadīja Oļegs Jefremovs. Apvienība Современник-2 ieplūda Maskavas Dailes teātrī 1991. gadā visnotaļ iespaidīgā sastāvā. Pirms tam, kad cita pēc citas sāka rasties teātra studijas, nelieli un ļoti aktīvi teātra kolektīvi, kuros varēja eksperimentēt, iestudēt jaunas un aizmirstas lugas, runāt citā valodā, Mihaila vadīto Maskavas Dailes teātra 1987. gada izlaiduma Skolu-studiju savā teātrī ielaida Gaļina Volčeka. Tā posma izrādes – Jurija Oļešas “Pļauka”, Mihaila Roščina “Hērakla septītais varoņdarbs”, Jevgeņija Švarca “Ēna” un “Kailais karalis” – ļoti atšķīrās no ierastības pat uz citu jauno studiju veikuma fona.

90. gados mēs Maskavas Dailes teātrī strādājām kopā. Mihails sāka spēlēt pavisam citas lomas, taču uz Jaunās skatuves turpināja sava teātra meklējumus. Pirmā izrāde, kuru viņš iestudēja Maskavas Dailes teātrī, bija “Oto Veiningera pēdējā nakts” (pēc Jehošuas Sobola lugas), pēc tam poļu kinorežisors Kšištofs Zanusi uztaisīja “Sieviešu spēles”, kur līdz ar Mihailu darbojās Jekaterina Vasiļjeva un Jevgeņija Dobrovoļska (toreiz – aktiera sieva). Vasiļjevai tā bija atgriešanās aktrises profesijā pēc pārtraukuma, Zanusi – pirmā izrāde Krievijā. Režisora Mihaila Jefremova nākamā izrāde bija Moljēra “Sievu skola”, tai sekoja “Vīru skola”. 90. gadu vidū viņš iestudēja Ivana Ohlobistina lugas “Maksimiliāns no Staba” un “Ļaundare jeb Delfīna kliedziens” (šī iestudējuma video vēl joprojām klīst internetā kā piemērs vienai no spilgtākajām tālaika izrādēm). Trepļeva loma “Kaijā”, Otrepjeva – “Borisā Godunovā”, Čacka – “Gudra cilvēka nelaimē”... vai tagad maz iespējams iztēloties, ka tas aktierim Mihailam Jefremovam bija absolūti organiski? Vai kāds no tiem, kas viņu atceras no televīzijas seriāliem, spēj iztēloties viltus caru, kurš stājas pretī (Oļega Jefremova spēlētajam) Borisam Godunovam milzīgā – ļoti iespējams, 90. gadu vidū visnozīmīgākajā – Maskavas Dailes teātra izrādē?

Man šķiet būtiski atgādināt, ka Mihaila dzīvē ir bijis arī tāds liels, nopietns darbs. Viņa turpmākā dzīve kino un televīzijā masu skatītājam ir aizsegusi viņa darbu teātrī un sava teātra meklējumus. Teātrī Современник viņš beidzamajos gados spēlēja jau pavisam citādas lomas, un arī projektu izrādes, kurās viņš iekļāvās alkās pēc aktiera darba, neļauj noskārst viņa aktieriskā talanta apjomu. Lai gan “Čapajevs un tukšums” ar viņa līdzdalību ir viena no visdzīvīgākajām projektu teātra izrādēm.

Mihails Jefremovs vienmēr ir saglabājis neticamu brīvību dzīvesveidā, neatkarību un uzticību sev un savai teātra mākslas izpratnei. Viņa laiks ir 90. gadu brīvība un mākslinieciskā māžošanās, cenzūras neesība un neticamie ikdienas atklājumi tajā periodā. Un viņa zaudējumi – draugi un biedri, kuri tajos pašos 90. gados aizgāja bojā pavisam jauni.

Viņš, kurš lolojis senču piemiņu, augstā vērtē turējis vecākus, atcerējies ģimenes, valsts, teātra, МХАТ Skolas-studijas vēsturi, visu mūžu atbalstījis studiju biedrus un kolēģus no Современник-2, bezgala cienīja Gaļinu Volčeku, spēlējot viņas teātrī ne gluži savu repertuāru, – un paralēli iekaroja visu Krieviju ar saviem skečiem internetā un lomām masu kino. “Pilsoni dzejnieku” 21. gadsimta sākumā skatījās tūkstošiem skatītāju pilnas zāles visās Krievijas pilsētās. Mihails noturēja šīs zāles – viens pats. Šajā ziņā viņš, bez šaubām, atgādina 70. gadu varoni aktieri Vladimiru Visocki. Tikai Visockis bija dzejnieks. Turpretī Mihails Jefremovs ir sava laika dēls un savas valsts pilsonis.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Nu, par jums.

Mihails Jefremovs: Paldies, uz jūsu veselību.

RL: Es šodien izgāju šādu testu. Parasti es tiem nepievēršu uzmanību, taču šis bija interesants: “Kas ar jums būtu noticis 1917. gadā?” Kā jūs domājat, kas ar jums būtu bijis 1917. gada revolūcijas laikā?

Jefremovs: Nespēju iztēloties. Domājot par manu ģimeni, tajā no vienas puses bija zinātnieki, no otras puses – priesteri. No trešās puses – mans vectēvs bija mācījies reālskolā. Kaut kādi trešās ģildes tirgotāji.

RL: Tad jūs droši vien būtu izrādījies pie baltajiem.

Jefremovs: Nē, pie baltajiem bija nonākuši divi manas vecmāmiņas brāļi, viņi nokļuva Harbinā un pēc tam Austrālijā. Austrālijā dzīvo mana tēva otrās pakāpes brālēns. Viņš ir viens no simt labākajiem Austrālijas ārstiem. Tā nu es nezinu... Varbūt es kā Meierholds būtu staigājis ar pistoli. Velns viņu zina. Toreiz kokaīnu, liekas, pārdeva bez receptes aptiekā. Un, kādas lietas toreiz notika ar cilvēkiem, es pat iztēloties nespēju.

RL: Jautājumi tur bija diezgan interesanti. Piemēram, vai jūs, ieraudzījis kaķēnu, nesīsiet to mājās?

Jefremovs: Nē, nenesīšu, jo man ir alerģija pret kaķiem.

RL: Vai uzrakstīsiet par to feisbukā, vai nofotografēsiet...

Jefremovs: Nē, es nelietoju feisbuku un sociālos tīklus.

RL: Vai nodomāsiet, ka izdzīvo tikai stiprākais...

Jefremovs: Nē, es uz viņu tā skumīgi paskatīšos un nodomāšu: “Nu re, arī tev ir tāds pats liktenis kā mums visiem šai milzīgajā Visumā.”

RL: Aha, es arī tā atbildēju. Un man pavēstīja, ka es būtu nejauši nogalināts uz ielas. Uzrakstīja šādi: “Revolūcijai mēdz būt ļoti daudz bezjēdzīgu upuru. Jūs esat viens no viņiem.” Savukārt visi mani draugi būtu nonākuši baltgvardu armijā.

Jefremovs: Kā tad latviešu strēlnieku komanda? Viņi taču...

RL: Murgs, par to labāk nerunāsim. Vienkārši kauns.

Jefremovs: Tas nav kauns, tā ir vēsture. Es saprotu, ka vācietis, kuram šobrīd ir 20 gadu, uzņemas savas valsts vainu tajā katastrofā. Bet pie mums Krievijā jau grēknožēla līdz šim nav notikusi. Mums viss arī turpmāk notiks.