Viss, ko viņi saka, izklausās kā dzeja

Maratons, kuru neviens negrib skriet

Rakstnieka profesija ir īpatnēja: līdz ar aroda prasmi tā prasa arī diezgan intensīvu un apzinātu piedalīšanos dzīvē – ja vārdu “dzīve” saprot visplašākajā nozīmē un pieņem, ka tās gaita kļūst par vēsturi, kurā cilvēks visnotaļ var piedalīties kā vērotājs. Kad Viktorija Ameļina un Katerina Babkina atbrauca uz Rīgu, lai uzstātos Punctum festivālā, karš Ukrainā plosījās jau trešo mēnesi un nekas neliecināja, ka tuvākajā nākotnē tas beigsies. Vienīgais, kas bija zināms droši: “piedalīšanās dzīvē” Ukrainā tagad neizbēgami nozīmē arī piedalīšanos karā. Viktorija sāka darīt brīvprātīgo darbu 2014. gadā, neilgi pēc Maidana, bet gadu pirms kara organizēja pirmo literatūras festivālu Doneckas apgabala mazpilsētā Ņujorkā. Katerina līdzās prozai, dzejai un īsfilmu scenārijiem ir strādājusi par žurnālisti un redaktori dažādos Rietumu preses izdevumos, arī Esquire un Le Monde. Abas sarunas pēc rakstnieču lūguma notika angļu valodā.

S. K.

Rīgas Laiks: Prieks tevi šeit redzēt. Tu pašlaik dzīvo Ļvivā?

Viktorija Ameļina: Es dzīvoju Kijivā, manā Ļvivas dzīvoklī mitinās cilvēki no Kramatorskas. Ģimenes ar bērniem. Man tur bija vieta tikai guļammaisā. Šobrīd gulēt dzīvoklī ar īstu dīvānu ir greznība.

RL: Vai tu pašlaik kaut ko raksti?

Ameļina: Tikai esejas. Daudzi man tās ir pasūtījuši, it sevišķi angļu valodā, bet arī ukraiņu.

RL: Es jautāju tāpēc, ka mums šeit, Latvijā, kara pirmajās nedēļās bija ļoti grūti kaut ko uzrakstīt. Pat grāmatu lasīšana savā ziņā šķita pārlieku grezns un dīvains veids, kā mijiedarboties ar pasauli. Kaut gan, ja tā padomā, kas vainas rakstīšanai? Cilvēki krīzes situācijās tā vai citādi vienmēr ir ražojuši ārkārtīgi daudz tekstu. Kāda ir tava pieredze? Vai tev šķiet, ka tavā attieksmē pret rakstīšanu kopš kara sākuma kaut kas ir mainījies?

Ameļina: Pirmkārt, es laikam saprotu, kāpēc jūs Latvijā nevarējāt parakstīt. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka visā pēckara literatūrā un mākslā viens no galvenajiem vēstījumiem bija “nekad vairs!”. Tagad mēs skaidri redzam, ka tas nenostrādāja. Un tad pārņem šaubas par visu līdz šim uzrakstīto, jo gribas saprast, kas tad īsti notika 20. gadsimtā, kā cilvēki centās novērst vēstures atkārtošanos. Tagad pēkšņi viss notiek no jauna. Pirmajos mēnešos es strādāju humanitārās palīdzības noliktavā. Protams, es gandrīz nemaz nestaipīju tās smagās kastes, organizēju iepirkumus un izplatīšanu. Tas viss joprojām notiek. Ukrainas valdība, protams, palīdz, taču lielu daļu darba dara vienkāršie iedzīvotāji. Tur es neesmu rakstniece, esmu vienkārša iedzīvotāja, brīvprātīgā. Bet pirms tam, piemēram, es rīkoju literāro festivālu mazā Doneckas pierobežas pilsētiņā ar nosaukumu Ņujorka.

RL: Tas ir skaisti.

Ameļina: Pagājušogad mēs tur uzrīkojām festivālu. Šogad, protams, vēl vienu festivālu sākt rīkot neizdevās. Mēs to bijām iecerējuši 2022. gada septembrī. Domājām rīkot festivālu katru gadu un martā braukt uz Doneckas apgabalu. Pat tad, kad jau klīda baumas par karu, mēs plānojām doties uz Kramatorsku, kas atrodas okupētās Doneckas centrā, kā arī uz mazo Ņujorku. Gribējām no turienes atvest brīvprātīgos uz lielāko festivālu Kijivā. Nesen iegāju booking.com un attapos, ka jau esmu rezervējusi brīvprātīgajiem istabas. Pilnīgi bija izkritis no prāta. Redzēsim, vai liks maksāt. Nu lūk, mums būtu bijis jāpiedalās nevis karā, bet lielajā festivālā Grāmatu arsenāls.Jā, neko daudz mēs nerakstām, jo ir sajūta, ka vārdiem mainās nozīme. Piemēram, koridors tagad ir vieta, kur slēpties gaisa trauksmes laikā. Tādi vārdi kā karš, miers, draudzība, mīlestība – viss ir pārdefinēts. Un, protams, vissvarīgākais literārais uzdevums šobrīd ir pierakstīt cilvēku balsis.

RL: Vai to daudzi dara?

Ameļina: Jā. Piemēram, Ostaps Slivinskis, viens no mūsu labākajiem dzejniekiem, sāka projektu “Kara vārdnīca”. Viņš ir arī brīvprātīgais Ļvivas bēgļu patversmēs. Viņš pieraksta, ko cilvēki tur stāsta, – protams, pirms tam paprasījis atļauju – un publiski lūdz ziedot vārdnīcas tapšanai. Bet man nešķiet, ka es kā rakstniece šobrīd varu kaut ko vērtīgu piebilst.

RL: Kāpēc tā?

Ameļina: Nu, man šķiet, ka pietiek ar to, ko stāsta liecinieki, proti, visparastākie cilvēki, skolotāji un tamlīdzīgi. Nav svarīgi, kāda ir viņu izglītība. Viss, ko viņi saka, izklausās kā dzeja, jo dzeja ir tad, kad vārdi satiekas pirmo reizi. Un šobrīd ir sajūta, ka viss notiek pirmo reizi. Piemēram, viena sieviete stāstīja... Es to dzirdēju no viņas tāpēc, ka pati strādāju ar bēgļiem. Viņa stāstīja par diviem krievu kareivjiem. Krievu spēki bija pilnībā izpostījuši viņas pilsētu, okupējuši to un padarījuši dzīvi nejēdzīgu un nožēlojamu. Nu lūk, šīs sievietes bērnam bija jāiziet cauri 20 kontrolpunktiem, lai atgrieztos Ukrainas teritorijā. Tā jau pati par sevi bija psiholoģiska spīdzināšana. Un pēkšņi divi krievu kareivji nāk un izdala bērniem mandarīnus. Saka: “Lūdzu, ņemiet!”

RL: Nopietni?

Ameļina: Jā. “Mēs te mazliet sagrāvām jūsu pilsētu, reku, ņemiet augļus.” (Smejas.) Nu ko es varu piebilst? Man kā rakstniecei nav ko piebilst. Tur nekas nav jāsacer.

RL: Vienā no intervijām tu teici, ka pasauli maina nevis revolūcijas, bet stāsti, kurus par tām stāsta. Vai tu joprojām tā uzskati?

Ameļina: Nu, par kaut ko taču ir jāstāsta, vai ne? Krievijas televīzijā gan tā neuzskata. Tur stāsta par reāliem notikumiem, bet...

RL: Jā, realitāte viņiem nav atskaites punkts. Bet arī tie ir stāsti. Un, manuprāt, viss liecina par to, ka šādi stāsti ietekmē pasauli ne mazāk kā patiesie, varbūt pat vairāk.

Ameļina: Un tomēr galvenais stāsts ir šāds: neviens negaidīja, ka valsts ar samērā maziem bruņotajiem spēkiem spēs turēties pretī pasaulē otrajai lielākajai armijai. Taču ukraiņi cīnās. Lūk, kurš stāsts ir svarīgākais. Un nedomāju, ka to vajag pārstāstīt, kamēr vien tas nav aizmirsts. Bet, protams, aizmirstus stāstus vajag pārstāstīt. Mums ir tāds teiciens... Es vairs neatceros, cik dienas ilgst šis karš, bet pieņemsim, ka 95.

RL: Kaut kas uz to pusi, jā.

Ameļina: Bet astoņu gadu karš ilgst 500 gadus. Protams, mums jāstāsta, kā Krievija iznīcināja ukraiņu kozakus, kā aizliedza runāt ukraiņu valodā, saucot to par “mazo krievu” valodu. Nu, vai tas jau neatgādina kaut kādu Untermensch stāvokli? Mēs viņiem bijām mazie krievi, viņi aizliedza izdot grāmatas un pat nošu partitūras ar ukraiņu tekstiem. Un, protams, jāstāsta par badu, holodomoru 1932.–1933. gadā. Un par nošautajiem ukraiņu rakstniekiem. Pirms kara es mēģināju iztēloties, kā tas būtu. Tev taču droši vien arī ir daudz draugu rakstnieku, mākslinieku, dramaturgu. Kā tas būtu, ja 80% mūsu draugu vienkārši brutāli apšautu... Grūti iztēloties, bet ar ukraiņu eliti 30. gados tā notika. Un tas būtu varējis notikt atkal, jo, kad krievu zaldāti ienāca Ukrainā, viņiem līdzi bija ne tikai parādes uniformas, bet arī līķu maisi. Bija paredzēts, ka viņi iekaros Ukrainu trijās dienās. Kādēļ tik daudz līķu maisu? Visiem skaidrs, kādu “denacifikāciju” viņi grasījās veikt. Un tieši to viņi dara okupētajās teritorijās. Viņi medī aktīvistus, žurnālistus. Viens mūsu bērnu grāmatu autors pazuda okupētajā Harkivas daļā, un mēs ļoti uztraucamies par viņa likteni. Viss atkārtojas. Protams, par to ir svarīgi stāstīt, lai saprastu, ka šis karš nesākās 24. februārī. Pat ne 2014. gadā. Patiesībā tas sākās pirms simtiem gadu.

RL: Bet kā tev šķiet, kāpēc tik milzīgs daudzums parastu cilvēku, ar kuriem citos apstākļos varētu pat normāli sarunāties, tagad atbalsta šo karu un idejas, kuru dēļ tas ir izcēlies?

Ameļina: Tāpēc, ka impērijas ideja ir vilinoša.

RL: Bet kāpēc? Kāds parastam cilvēkam no tās labums?

Ameļina: Varenība. Ja paklausās vienkāršos Krievijas iedzīvotājus... Un tici man, mēs esam ierakstījuši ļoti daudz interviju ar Krievijas iedzīvotājiem. Kad viņiem jautāja, viņi par to vien runāja kā par Krievijas uzvaru. Tāpēc, ka viņi nevar zaudēt, jo Krievija ir tik varena un svēta, un Krievijas īpašais ceļš, bla, bla, bla. Viņi tic, ka šī ir viņu misija un ka viņi glābj pasauli no ukraiņiem. Tas, protams, ir pilnīgs nonsenss, bet runa ir par varenību. Visparastākais fašisms. Kremlī runā, ka viņi risinot “Ukrainas jautājumu”. Jautājumu!Diemžēl daudziem šķiet, ka tieši tas ir vajadzīgs.

RL: Es reiz runāju ar vienu krievu rakstnieku, arī samērā parastu čali. Mēs gluži normāli pļāpājām par literatūru. Okei, viņam patika Zahars Priļepins, bet to es vēl varēju piedot. Taču, tiklīdz sākām runāt par... Viņš nesauca Putinu par Putinu, viņš teica “mūsu prezidents”, un acis viņam iemirdzējās. Viņš stāstīja man par kaut kādu festivālu, uz kuru noteikti vajagot braukt, jo varbūt tur viņu, “prezidentu”, varēšot satikt. Sajūta bija tāda, it kā mani vervētu sektā. Un es pie sevis domāju, nez ar ko viņš ir tik brīnišķīgs, ko viņš tādu dara?

Ameļina: Redzi, tas nav prezidents, tas ir imperators.

RL: Kur ir atšķirība, ja neskaita to, ka pēdējo nevar izvēlēties?

Ameļina: Tieši tur arī ir – daudzi negrib izvēlēties. Viņi to uztver kā dievu. Ir pat... Man šķita, ka tā ir montāža vai kas tamlīdzīgs, bet nē, vari sagūglēt, Krievijā ir pat speciāls templis ar Putinu un viņa ģenerāļiem ikonu vietā.

RL: Tā to arī sauc – par templi?

Ameļina: Jā. Tā ir īsta baznīca, kas darbojas. Krievijas bruņoto spēku katedrāle. Nu, un kā tad tā nav sekta? Tas viss dod sajūtu, ka tu esi daļa no kaut kā varena. Un nevajag būt izcilam rakstniekam vai kam citam. Tu vari būt parasts džeks no Kostromas, kā arī daļa no varenās Krievijas impērijas. Lūk, kāda ir ideja. Un ir tikai loģiski, ka impērija uzsāk karu, jo tā impērijas vienmēr dara. Impērijas karo.

RL: Daži iebilstu, ka ne visi imperatori karo. Aleksandrs III, piemēram. Kaut gan varbūt tāpēc, ka viņš pārāk ilgi nenodzīvoja...

Ameļina: Mēdz teikt, ka izņēmums lieku reizi apstiprina likumu. Un atliek ieskatīties Krievijas vēsturē, lai saprastu, ka tai ir raksturīgs daļējs atmiņas zudums, kurš traucē saprast, kas īsti noticis. Mēs zinām, ka Otrais pasaules karš sākās 1939. gadā. Bet pajautā jebkuram vidusmēra Krievijas iedzīvotājam, un viņš tev pateiks, ka Otrais pasaules karš sākās 1941. To, ka Padomju Savienība un nacistiskā Vācija divus gadus bija sabiedrotās un karš tādēļ arī sākās, ir pieņemts aizmirst. Tieši tas pats ar holokausta neatzīšanu. Visi zina, cik antisemītisks bija padomju režīms pēc holokausta. Padomju mācību grāmatās pat nebija vārda “holokausts”, bija pieņemts uzskatīt, ka cieta visi. Ebrejus Padomju Savienībā diskriminēja līdz pēdējai tās pastāvēšanas dienai.

RL: Nu, vēsturiskā amnēzija nerodas pati no sevis. Par vēsturi vajag vai nu runāt, vai nerunāt, vai runāt nepareizi, sagrozot faktus un tādā garā. Bet man šķiet, ka vēsture pati nedz paliek, nedz nepaliek atmiņā. Proti, gan vēstures atcerēšanās, gan neatcerēšanās pieprasa aktīvu, apzinātu darbību, citādi tā atrastos mūžīgā nenoteiksmes stāvoklī. To, kā strādā propagandas mašīna, mēs apmēram saprotam. Bet ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas neatcerēties vēsturi. Staņislavs Lems nekad atklāti nerunāja par holokaustu. Man ir gadījies pazīt cilvēkus, kas bijuši Afganistānā un par to nesaka ne vārda.

Ameļina: Nu, tā ir trauma. Par traumu ir ļoti grūti runāt. Es domāju, ka Lems to vienkārši nespēja. Kaut gan mūsdienu pētnieki pievērš uzmanību tam, ka viņa darbos ir daudz aprakstu par visādiem izdzīvošanas paņēmieniem, jo viņš bija viens no nedaudzajiem Ļvivas ebrejiem, kas izdzīvoja.

RL: Bet citi savukārt labprāt par to visu runāja. Primo Levi, piemēram.

Ameļina: Privāta izvēle, vai tad ne? Es taču nevarētu šodien pieiet pie kāda, kurš izdzīvojis Bučas slaktiņā, un pieprasīt, lai man tūlīt visu izstāsta.

RL: No otras puses, kāpēc gaidīt, ja var runāt uzreiz, kamēr trauma vēl nav sadzijusi? Gadu gaitā taču var kļūt tikai grūtāk, kā Staņislavam Lemam. Vai nav tā, ka, ja tu kaut ko pārciet vienu reizi, pēc tam arvien mazāk gribas pie tā atgriezties?

Ameļina: Mstislavam Černovam, starp citu, ir izcils teksts par diviem ukraiņu fotožurnālistiem, kas dokumentēja briesmīgo slimnīcas bombardēšanu Mariupolē. Apbrīnojams teksts. Viņi atceras, kā viņus evakuēja. Viņi atradās slimnīcā kopā ar civiliedzīvotājiem, kad pēkšņi parādījās neliela armijas vienība, lai viņus izvestu ārā. Nevis civilos, bet tos divus žurnālistus. Viņi, protams, bija šokā, jo kā var tā vienkārši ņemt un atstāt vīriešus, sievietes, bērnus? Bet armijnieki teica: “Mums jūs jāevakuē, jo jūs uzņēmāt bildes. Tās ir svarīgas liecības pasaulei. Un, ja jūs nokļūsiet gūstā, viņi jūs spīdzinās, liks jums teikt kameras priekšā, ka tas ir feiks un tādā garā. Viss jūsu darbs būs vējā. Bet pasaulei tas ir ļoti svarīgs.” Beigu beigās viņus evakuēja, bet visi pārējie palika. Protams, ka šī ir pilnīgi atšķirīga situācija, bet rakstnieki jūtas līdzīgi. Jo redzi, es šeit sēžu, sarunājos ar tevi un varbūt tādā veidā daru kaut ko noderīgu Ukrainai, bet varbūt būtu labāk, ja es atrastos humanitārās palīdzības noliktavā un staipītu kastes. Vai iestātos Ukrainas bruņotajos spēkos. Tā ir pavisam jauna rakstnieka krīze – kad tu pats sev aizliedz rakstīt tādēļ, ka citiem ir jācīnās.

RL: Līdzīga sajūta valdīja arī šeit. Pārdomas, vai drīkst vispār turpināt darīt savu darbu kā līdz šim. Ir pilns ar grāmatām par to, kā “pārvarēt rakstnieka krīzi 10 vienkāršos soļos”. Bet nevienā no tām nav ne vārda par karu.

Ameļina: (Smejas.) Es biju tik nikna, kad tā saucamie liberālie krievi uzrakstīja internetā – kad tas bija, aprīlī? –, ka “mēs nevarējām rakstīt, kamēr mūsu draugi un radinieki mirst”... Un tad es uzzināju, ka viņi ir izdevuši žurnālu ar 300 esejām par karu Ukrainā. Tā to arī sauca: “Karš Ukrainā”, nevis, piemēram, “Krievijas karš pret Ukrainu”. Jā, tas bija aprīlī. 300 esejas! (Smejas.) Mēs aprīlī nevarējām uzrakstīt 300 esejas. Ejiet Maskavā ielās! Pievērsiet Krievijas uzmanību ukraiņu bērnu slepkavošanai!

RL: Daži mēģināja.

Ameļina: Un tas ir ļoti labi, jo viņi jau glābj ne tikai ukraiņu bērnus, bet paši savu nāciju. Šobrīd tās liktenis mani pārāk neuztrauc. Bet pēc 100 gadiem tam būs nozīme. Šobrīd galvenais jautājums ir: vai tu vari kaut ko izdarīt, lai Ukrainā pārstātu slepkavot bērnus? Ja esi pieaudzis cilvēks, tev ir iespēja iziet ielās un protestēt. Jā, var gadīties, ka tevi aizturēs. Bet, ja izvēle ir starp aizturēšanu un to, ka Ukrainā turpina slepkavot, spīdzināt, izvarot, kāpēc ielās vēl nav miljoniem cilvēku? Tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Un man riebjas, ja šo sauc par Putina karu. Jo šis nav tikai Putina karš. To varētu apturēt, ja miljoniem Krievijas iedzīvotāju izietu ielās. Ne tikai Maskavā, bet katrā pilsētā. Jā, daži iet, un es viņus ļoti cienu. Diemžēl tādu nav pietiekami daudz. Kad Ukrainā bija Maidans, cilvēki dažreiz palika nakšņot laukumā. Un, kad policija nāca viņus aizturēt, baznīcās sāka skandināt zvanus. Visa pilsēta, to dzirdot, cēlās augšā un skrēja uz laukumu, jo, ja policistiem pretī stājas pūlis, ja jūsu ir vairāki miljoni, viņi neko nevar izdarīt. Viņi nevar aizturēt divus miljonus cilvēku. Karš ir jau trīs mēnešus. Visu šo laiku mēs gaidījām, kad Krievijā sāksies masveida protesti. 140 miljoni cilvēku, un viņi nevar apturēt paši savu armiju!

RL: Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc cilvēki negāja protestēt masveidā, bija tāds, ka liela daļa informācijas tika noklusēta. Ne velti visus neatkarīgos medijus klapēja ciet. Daudzi no šiem miljoniem, par kuriem tu runā, – es nezinu, varbūt tagad viņi ir labāk informēti, bet pirmajās dienās no viņiem centās noslēpt pat to, ka notiek īsts karš.

Ameļina: Mēs vairs nedzīvojam Otrā pasaules kara laikā, kad vācieši varēja pateikt: “Ziniet, mums nav ne jausmas, kur palika visi ebreji, kaut kā ņēma un pazuda.”

RL: Bet Putina propagandisti apmēram to arī apgalvo. Iespējams, šajā pašā brīdī kāds no viņiem to stāsta.

Ameļina: Putins nelieto jūtūbu.

RL: Nē, šķiet, ka nelieto vis.

Ameļina: Un tāpēc viņš šai karā neuzvarēs, jo viņš dzīvo pats savā realitātē. Bet krievi zina, kā lietot jūtūbu. Viņi zina, kas ir VPN. Viņiem ir visas iespējas uzzināt patiesību. Lai parunā ar mums. Bet viņi izvēlas to nedarīt, jo pastāv šī kognitīvā disonanse. Cilvēks negrib justies vainīgs. Cilvēks negrib domāt par to, ka ir iesaistījies tik briesmīgos kara noziegumos. Tā ir normāla reakcija. Zini, 2014. gadā es pēkšņi sajutu, ka manī kaut kas sāp. Tagad beidzot sāku saprast, kas tas ir. Tās ir manas krieviskās identitātes atliekas, jo man bija drausmīgs kauns! Man joprojām ir pilna bibliotēka ar krievu grāmatām, un es nezinu, ko ar tām darīt. (Smejas.) Man bija kauns būt ar to visu jebkādā veidā saistītai. Tāpēc es kopš 2014. gada braukāju uz fronti un cenšos palīdzēt. Tā ir tā atšķirība. Vienmēr var iet un kaut ko darīt. Man, zini, bija arī tāds plāns, bet pagaidām šķiet, ka to būs psiholoģiski grūti īstenot. Es gribēju uzrakstīt grāmatiņu Svjatlanas Aļeksijevičas¹ stilā. Ja man būtu iespēja, es apsēstos un apkopotu ielu intervijas ar krieviem. Tā būtu brīnišķīga postmoderna grāmata, es to sauktu... Tas ir citāts no vienas kundzes, Putina atbalstītājas. Viņa teica: “Простому человеку трудно разобраться.”²

RL: (Smejas.) Tev vajadzētu to pierakstīt. Vienīgi droši vien būtu jāsāk smagi dzert...

Ameļina: Tas gan. (Smejas.)

RL: Tu teici, ka pēdējā laikā vairs nedomā par sevi kā par rakstnieci. Kā tev šķiet, kad tu varētu atsākt rakstīt?

Ameļina: Nu, vispār jau šovakar festivālā es lasīšu tekstu par Buču un Irpiņu.

RL: Tas ir pavisam svaigs?

Ameļina: Jā. Un uzrakstīts ļoti piesardzīgi. Tas ir par manām brīvprātīgās gaitām šajās pilsētās. Un es atceros, piemēram, vienu savu draudzeni, dzejnieci, kura apmetās manā Ļvivas dzīvoklī kopā ar draugiem un bērniem no Bučas. Viņa daudz ko stāstīja, un es to visu atceros, bet man šķiet, ka man nav morālu tiesību to visu pārstāstīt, jo tas ir viņas stāsts. Jāpaiet laikam. Jā, romānos es izmantoju cilvēku stāstus, bet tie ir cilvēki, kurus es personiski nepazīstu, vai arī tādi, kuru starp mums vairs nav. Es ļoti piesardzīgi izmantoju svešus stāstus. Jo kādu dienu cilvēks var par sevi izlasīt manā grāmatā un tas var būt kaut kas traumatisks, kaut kas tāds, ko... Ārstiem ir bauslis: nedarīt pāri saviem pacientiem. Man arī šķiet, ka nevajadzētu darīt pāri tiem, kas ar mani runā.

RL: Daži varētu apvainoties, ka tu viņu stāstos kaut ko maini vai samīkstini, varētu domāt: nu kas tas ir? Tā taču nenotika.

Ameļina: Jā, rakstnieka darbs šai ziņā ir sarežģīts. Es saprotu, ja stāsts virzās nepareizā gultnē, man būtu vēlams iejaukties. Protams, tas nav obligāti. Dažreiz man tam pietrūkst spēka. Es nevaru izlabot visu. Bet skaidrs, ka mums vajadzētu rūpēties, lai atmiņas par šo karu neizgaist un paliek patiesas. Taču mums ir arī pieredze ar Pašcieņas revolūciju, kas notika 2013., 2014. gadā. Mēs visi domājām, ka labākās grāmatas par to sarakstīsim vēlāk. Bet vēlāk sākās šis karš, un mums tā arī neradās iespēja atskatīties uz tālaika notikumiem un uzrakstīt par revolūciju. Tāpēc man prieks, ka es savā romānā tai mazliet pieskāros. Toreiz vēl bija par agru rakstīt par revolūciju. Bet man prieks, ka es to izdarīju, jo saprotu, ka nekad vairs tur neatgriezīšos, atmiņas izgaisīs un ainas paliks neuzrakstītas. Tāpēc man šķiet, ka tiem, kuri var rakstīt, tas ir jādara. Starp citu, viens no rakstniekiem, kas karo frontē, nesen feisbukā ierakstīja, ka esot pabeidzis romānu. Es nezinu, par ko šis romāns ir. Iespējams, viņš to sāka rakstīt, vēl pirms sākās pilna mēroga iebrukums. Varbūt tas nemaz nav par karu, bet man šķiet, ka ir. Man te nesen vienā intervijā prasīja, ko man vajag, lai sāktu rakstīt romānu. Kādas sajūtas? Un es atbildēju, ka man ir svarīgi nepiekrist.

RL: Nepiekrist kam?

Ameļina: Jebkam. Man ir jābūt sajūtai, ka varu kaut ko piebilst lielākā metafiziskā diskusijā.

RL: Tas man atgādina vienu tavu rakstu par akciju “Ņujorkas maratons, kuru neviens negrib skriet”. Cik sapratu, tas maratons bija domāts kā asprātīga metafora karam. Un tev pret to bija kaut kādi iebildumi.

Ameļina: Man nebija iebildumu pret metaforu. Man tikai nepatika, ka organizatori neiesaistīja akcijā vietējos. Man tai laikā bija pašai savs maratons, es skraidīju apkārt, rīkojot festivālu, un pēkšņi pamanīju ziņu “Ņujorkas maratons”. Un tas likās tik jauki, es domāju: oho, būs ne tikai mūsu festivāls. Varbūt kaut kāda demonstrācija, kas savukārt nāktu par labu vietējām kafejnīcām, kuras varētu nopelnīt, un tā tālāk. Bet nē, izrādījās, ka viņi tikai filmē pilsētā kaut kādu video. Tur nebija neviena vietējā iedzīvotāja. Viņus pat neinformēja. Tas man nepatika, jo es domāju, ja jau mēs cenšamies palīdzēt cilvēkiem kara skartajos reģionos, vajadzētu taču pirmām kārtām pajautāt viņiem pašiem, ko viņi grib. Starp citu, man ir medaļa no “Ņujorkas maratona, kuru neviens negrib skriet”.

RL: Kā tu dabūji medaļu par neskriešanu? Tur varēja pieteikties?

Ameļina: Jā, vajadzēja tikai aizpildīt veidlapu, un viņi atsūtīja man medaļu pa pastu. (Smejas.)

RL: Marta sākumā daudzi no mums meklēja veidus, kā palīdzēt Ukrainai. Mēs aplūkojām dažādus variantus, kur ziedot, kur pieteikties brīvprātīgajam darbam. Viena iespēja, kas piesaistīja manu uzmanību, bija akcija “Piezvani Krievijai”. Doma tāda: tu zvani uz nejaušiem Krievijas numuriem pa telefonu un stāsti viņiem, kas patiesībā notiek. Tur bija saraksts ar jautājumiem, kurus uzdot, padomi, kā runāt. Es to visu izlasīju un nodomāju: kāpēc ne? Varētu brīvajā laikā pamēģināt. Bet tad es apciemoju dažus cilvēkus, kurus esmu pazinis visu mūžu. Viņi man ir ļoti mīļi, tik daudz dzīvē palīdzējuši... Un šobrīd atbalsta Krieviju.

Ameļina: Un tu saprati, ka, ja zvanītu...

RL: Tieši tā. Mums saruna neizdotos. Kāds tur “Piezvani Krievijai”? Es nevaru sarunāties pats ar saviem cilvēkiem! Viņi bija ar mieru runāt par jebko, bet, tiklīdz ieskanējās kara tēma, visi argumenti izkūpēja gaisā. Es mēģināju uzdot jautājumus no “Piezvani Krievijai” programmas, bet nekas nelīdzēja, viņi tikai kliedza. Ko darīt, kā pārprogrammēt?

Ameļina: Neesmu droša, ka to vispār var izdarīt. Mēs mēģinājām runāt ar saviem radiem un draugiem 2014. gadā. Kāda toreiz bija vislabākā stratēģija? Es, protams, šai ziņā neesmu meistars, bet man teica, ka vajag uzdot jautājumus. Piemēram, vai tu esi bijis Doneckas apgabalā? Labi, kādā valodā tu runāji? Kādā valodā runāja vietējie? Vai jums radās problēmas? Nē. Tad kāpēc tu domā, ka viņus vajag aizstāvēt? Vajag iesēt šaubas viņu pasaules ainā. Bet tas ir ilgstošs process, un neesmu pārliecināta, ka ir vērts... Proti, varbūt labāk mainīt uzsvarus? Kāpēc visam vienmēr jāgrozās ap Krieviju? Varbūt mums vienkārši jāliek viņi mierā un jāpievēršas savām lietām. Jāpopularizē latviešu, ukraiņu, igauņu literatūra. Kaut kā tā.

RL: Pirms pāris gadiem es piedalījos literatūras festivālā Mančestrā. Pasākuma vadītājs ar mums iepazīstināja šādi: “Tiem, kuri nav dzirdējuši par Baltijas valstīm, paskaidrošu, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir republikas, kuras raksturo to neviennozīmīgās attiecības ar Krieviju un sarežģītā situācija uz robežas.” Tai brīdī es viņu pārtraucu un teicu: “Lūdzu, izbeidziet. Tas nav tas, kas mūs “raksturo”.” Tas nav tas, kas mēs esam.

Ameļina: Jā. Es tev pilnīgi piekrītu. Man savukārt viens itāļu rakstnieks, brīnišķīgs cilvēks, ar vislabākajiem nodomiem intervijā pajautāja: “Kādu vietu ukraiņu literatūra ieņem starp Eiropas un Krievijas literatūru?” Es teicu, ka ukraiņu literatūra ir Eiropas literatūra. Mēs neesam kaut kur pa vidu. Mūsu vēsture ir saistīta ar Eiropu. Jo, ja kāds tevi mēģina iznīcināt un noslaucīt no zemes virsas, tu automātiski nekļūsti par daļu no viņa. Tās nav nekādas attiecības.

RL: Tad kā tu pilnīgam svešiniekam raksturotu ukraiņu literatūru?

Ameļina: Es teiktu, ka tā galvenokārt ir literatūra par brīvību un to, ko nozīmē būt brīvam. Dažādos laikos. Un ne tikai brīvam kā nācijai, kaut gan arī tas ir ļoti svarīgi. Un tomēr... Nu, piemēram, 19. gadsimtā ukraiņu literatūrā būtiska loma bija feminismam. Oļha Kobiļanska, viena no manām mīļākajām ukraiņu rakstniecēm, rakstīja par sievietes brīvības meklējumiem. Tā vai citādi runa vienmēr ir par brīvību.

RL: Brīvība parasti ir revolūcijas objekts.

Ameļina: Nu redzi, lielākā daļa ukraiņu tagad ir sapratuši, ka tas ir arī ikdienas darba rezultāts. Jo tad, kad revolūcija ir beigusies, ir svarīgi no dienas dienā pieskatīt savu valdību. To mēs nesapratām 2004. gadā, pēc Oranžās revolūcijas. Mēs tā diezgan nevērīgi pateicām: nu jā, esam uzvarējuši, tad jau laikam viss.

RL: Klasiska kļūda, 1917. gadā bija līdzīgi.

Ameļina: Nu lūk. Tāpēc es domāju, ka tas ir ikdienas darba rezultāts. Bet vēl es domāju, ka mēs vienmēr rakstām par to, kā mums trūkst. Un ukraiņi vienmēr cīnās par brīvību.

RL: Un pēc tam par to raksta stāstus?

Ameļina: Un pēc tam par to raksta stāstus.