“Zaļās zemes” iemītnieki sastop citplanētiešus

Mūsu saruna notika februāra vidū, bet fotografējāmies mēs jau pavisam citā pasaulē, 24. februāra vakarā. Iepriekšējo nakti nebiju gulējis, sekodams notikumu attīstībai, biju arī skatījies tiešraidē ANO Ģenerālās asamblejas sēdi Ņujorkā, kuras laikā Krievijas Federācijas masu medijos tika atskaņota, visticamāk, jau iepriekš ierakstītā V. Putina runa par “specoperācijas” sākšanu. Kad Kijivā un citās Ukrainas pilsētās jau krita raķetes, ANO Ģenerālās asamblejas lielajā zālē par to vēl nebija zināms un dalībvalstu pārstāvji kādu brīdi turpināja lasīt iepriekš sagatavotās runas, kas līdz ar radikālo situācijas pavērsienu bija kļuvušas vēl jo bezjēdzīgākas. Jāatzīst, šodien, pārlasīdams mūsu sarunu, piedzīvoju līdzīgu disonansi starp vārdu un īstenību kā tajā agrajā rītā, kad skatījos tiešraidi no Ņujorkas. Tomēr ceru, ka šī divu draugu saruna pa šo laiku nebūs kļuvusi pagalam bezjēdzīga kā starptautiskās politikas valoda. Ja ne citādi, tad vismaz kā laika kapsula no nesenas, tomēr tāltālas pagātnes.

Arvis Viguls

31.05.2022.

Arvis Viguls: Es pastāstīšu, kādu sapni redzēju šonakt. Pat ne naktī, es no rīta aizgāju gulēt. Tātad, es nodūru ar virtuves nazi cilvēku, vārdā Uldis Vanags. Neesmu pārliecināts, ka pazīstu cilvēku, vārdā Uldis Vanags. Bet sapnī es gulēju kaut kādā mašīnā uz Barona un Blaumaņa ielas stūra, tad izkāpu no mašīnas, kaut ko ar viņu runāju, mēs sadirsāmies, vai kā…

Aivars Madris: Bet tas cilvēks tev dzīvē nav pazīstams?

Viguls: Nē, nē, tur tā lieta. Bet sapnī bija tā, ka it kā mēs būtu paziņas.

Madris: Arī vizuālais tēls nebija zināms?

Viguls: Vienkārši čalis ar gariem matiem. Mēs kaut ko runājām, tad es dabūju nazi, tieši vienu konkrētu virtuves nazi – tādas ļoti precīzas detaļas –, iedūru viņam, viņš nokrita, un es ielīdu atpakaļ mašīnā gulēt. Pēkšņi mani modina zemessargs. Viņš man pieliecas klāt, tāds onkulis, un saka: “Klau, vēl šito visu var nokārtot! Aizved vienkārši to līķi kaut kur ārpus pilsētas, nosēdini, paies vairākas stundas, kamēr viņu atradīs, varbūt viss būs kārtībā.” Es domāju: nē, neriskēšu, neļaušu viņam izspiest no manis atzīšanos. Saku: “Es neko par to nezinu!” Mēs kaut ko runājam, bet es vienā brīdī tomēr saprotu, ka vajadzēja tēlot lielāku pārsteigumu. Es runāju tā, it kā zinātu par to līķi. Kā tad es to varu zināt, vai ne? Tad es sāku domāt: būs sūdi, kā man tagad tikt ārā no šīs situācijas? Tad es saprotu, ka es taču sapņoju, vajag pamosties. Un ņēmu – pamodos.

Madris: Jā, šitas citreiz strādā. Man diezgan sen nekas tāds nav bijis.

Viguls: Bet tev bija žurnālā Strāva dzejoļi par sapņiem. Par Pujātu un daiktu nogriešanu.

Madris: Es jau tur īstenībā mazliet krāpos, jo daži no tiem sapņiem nebija nekādi sapņi. Es tos vienkārši ekspromtā uzrakstīju, jo man gribējās, lai sanāk cikls. Es izlasīju Prigova ciklu par sapņiem. Tas cikls ir tāds diezgan harmsisks, ir skaidrs, ka visi tie sapņi ir sadomāti, jo visas tās situācijas ir tādas šabloniskas. Vienkārši cilvēki visu laiku savā starpā lamājas, viens otru pasūta dirst, un tas ir viss, kas tur notiek. Dažādās kombinācijās. Bet jā. Piemēram, Barouzam bija vesela grāmata, kurā bija tikai sapņi. Neviens nezina, cik izdomāti vai neizdomāti.

Viguls: Man laikam ir tikai viens dzejolis, kuru es gribēju rakstīt pēc sapņa. Tur bija arī ļoti konkrētas detaļas, kaut kāda grāmata, izdota 50. gados, kaut kāds armēņu tautas varoņa dzīves apraksts armēņu valodā. Es vēl nobrīnījos, ka tas bija Latvijas Valsts izdevniecības izdevums, turklāt bilingvāls, kreisajā pusē bija teksts oriģinālā. Tā varoņa vārds bija Abgols. Es vēl nodomāju, ka nemaz neizklausās pēc armēņa. Bet vārdu atcerējos – Abgols. Pēc tam meklēju gūglē, vai tāds ir.

Madris: Reālajā dzīvē?

Viguls: Jā, reālajā dzīvē. Vienīgi atradu ciematu Irānā – Abgolu. Un tvitera lietotāju ar tādu vārdu.

Madris: Man daži trakākie sapņi, kas bija tajā publikācijā, tiešām bija reāli sapņi. Viens bija par to, ka man vecākiem, izrādās, ir trešais bērns. Mēs esam divi brāļi, bet pēkšņi ir vēl trešais bērns. Un tad mamma mēģina skaidrot to situāciju, kāpēc tas bērns visu laiku bijis kaut kur noslēpts, dzīvojis slepenā istabā starp diviem dzīvokļiem un neviens nav zinājis, ka viņš tur ir. Un otrs sapnis, ko redzēju vēl skolas laikā. Es atnāku mājās no skolas, un sencis nodarbojas ar seksu ar kaut kādu džusi. Bet ne jau ar mammu. Ar tādu porno tipa sievieti. Un saka man: “Negribi pievienoties?” Es tā: “Nē, paldies, man kaut kā negribas šodien.” Mamma izlasīja tos dzejoļus un komentēja savā stilā: “Interesanti, kas tev tur tai bērnībā...” Bet es negribēju ieslīgt kaut kādā freidiskā analīzē. Man vispār ir sarežģīti ar ģimeni un tekstiem. Par vienu dzejoli, kas arī bija tajā publikācijā, Laura ļoti apvainojās. Tas bija pirmais dzejolis, ko es uzrakstīju vasarā, pēc ilgas pauzes. Tur, protams, bija manas reālās izjūtas. Mums bija piecu gadu kāzu jubileja, un bija iestājies tāds, nezinu, kā lai pasaka, sanīkums attiecībās. Ne jau attiecību krīze, drīzāk man pašam pusmūža krīze tuvojās. Bet tas jau nebija vienīgais, kas bija tajā dzejolī. Vienkārši es aprakstīju tābrīža izjūtas gan attiecībā uz dzeju, gan attiecībā uz ģimenes dzīvi. Viņa baigi sadusmojās par to dzejoli, jo viņai parasti ļoti nepatīk, ja es kaut kādas dzīves detaļas ielieku tekstos. Es viņai vienmēr saku, ka vajag nošķirt vienu realitāti, kas eksistē literatūrā, un otru, kas eksistē dzīvē, ka nevajag par visām varītēm censties šīs abas lietas likt kopā, ka es varbūt speciāli varu savas izjūtas sakāpināt, lai teksts strādātu emocionālāk. Un tas nenozīmē, ka man dzīvē tiešām tā jājūtas. Jeb varbūt es tā jūtos šodien, bet rīt vairs tā nejūtos.