Šizofrēnija un kapitālisms

Džeimss Suroveckis "Neuzkrītošā patērēšana", New Yorker, 2009. gada 22. jūnijā

Pirms astoņdesmit gadiem, 1929. gada 24. oktobrī, Ņujorkas biržā notika kaut kas šķietami ne pārāk nozīmīgs - pēkšņi strauji cēlās amerikāņu kompāniju akciju cenas. “Nekas sevišķs...” tā droši vien nodomāja gandrīz visi amerikāņi, atskaitot dažus finansistus. Pēc kāda laika akciju kurss sāka strauji krist. Sabruka fondu biržas. Sākās biržu panika. Tieši ar šiem notikumiem iesākās lielā 1929. gada “Pasaules ekonomiskā krīze” (reizēm to sauc par 1929.-1933. gada krīzi). ASV sākās “Depresija”, arī “Lielā”. 1930. gadā krīze pārceļoja pāri okeānam, uz Eiropu, bet vēl pēc gada paralizēja gandrīz visu pasaules ekonomiku. Salīdzinājumā ar 1929. gadu rūpnieciskā ražošana ASV saruka par 46, 2 procentiem, Vācijā - par 40, 6 procentiem, Francijā - par 32, 9 procentiem, Anglijā - par 23, 8 procentiem. Galvenais kraha cēlonis bija iepriekš notikušais bums, finanšu aktivitātes un patēriņa drudžains pieaugums. Tomēr vērīgākie laikabiedri cēloņus ieraudzīja ne tikai ekonomikā, bet arī sociālajā psiholoģijā. Ar krīzi beidzās vesels laikmets - spīdošs un drudžains - kas ar dižā amerikāņu prozaiķa Frensisa Skota Ficdžeralda vieglo roku bija ieguvis “džeza laikmeta” nosaukumu. Tas bija laiks, kad jūra bija līdz ceļiem, amerikāņi (un ne tikai viņi) viegli tērēja naudu pa labi un pa kreisi. Kopš tās 1929. gada melnās ceturtdienas pagāja 79 gadi - 2008. gadā tai pašā Amerikā sākās krīze, kuru tūlīt pat salīdzināju ar to, “lielo”, un ar “Depresijas” laikiem. Kopš paša jaunāko ekonomisko satricinājumu sākuma Rietumu presē parādījās raksti par to, kā vajag ekonomiski ģērbties grūtajos laikos, ko var pagatavot no produktiem, kas maksā 5 eiro, kā izmantot sakaltušu maizi, kritušas lapas un kāpēc pašu izaudzēti kartupeļi ir labāki par tiem, ko pārdod Tesco. CNN cauru diennakti rādīja sižetus par vienkāršajiem amerikāņiem, kuri, atteikušies no naudīgā pieraduma svētdienās pusdienot kopā ar ģimeni tuvējā picērijā, pērk nocenotus pussvaigus dārzeņus un vāra no tiem itin ēdamu strebjamo. Atcerējās arī second-hand (par skādi vintage apģērbu veikaliem), pamanīja, ka ir kurpnieki un šuvēji.

Vienlaikus ar to valdības, finanšu dūži, sevi uzmundrinoši eksperti, tās pašas avīzes, saiti un televizors aicināja (un aicina) - tērēt, tērēt, tērēt. Tikai pērkot kustamās mantas, nekustamo īpašumu, dzīvokļus, datorus, saldētas pusdienas un kompaktdiskus ar Britnijas Spīrsas ierakstiem, iespējams glābt ekonomiku, tātad, demokrātiju, tātad - pasauli. Spend and save the world! - šo lozungu vēl nav izdomājuši, un es labprāt to dāvāju sabiedrībai. Jo vairāk tērē, jo lielāka pārdošana, jo lielāka pārdošana, jo lielāka ražošana, jo lielāka ražošana, jo lielāka peļņa, jo lielāka peļņa, jo vairāk darba vietu un jo augstākas algas, jo augstākas algas, jo vairāk tērē... Stop! Bet tie paši cilvēki, kurus uzskata par “ekonomistiem”, taču šodien apgalvo, ka pašreizējo nepatikšanu cēlonis bija tieši šis te - mežonīgais patērnieciskums, bezatbildīga kreditēšana un dzīve uz parāda, vienkāršāk sakot, tēriņi. Un kā var ekonomēt, vienlaikus audzējot kartupelīšus savas mājas pagalmā un izsviežot naudu par tiem pašiem kartupeļiem, kas audzēti Spānijā vai Polijā, kas vesti simtiem kilometru, safasēti, sašķiroti, notaksēti, reklamēti, pārdoti utt.? Vai nu mēs personiski esam pieticīgi un uzspļaujam nabaga poļu zemniekiem, no darba atlaistiem tālbraucējiem, noliktavu strādniekiem un pārdevējiem, vai arī mēs - kapitālisma, tirgus ekonomikas, atvērtās sabiedrības un tās institūtu glābšanas interesēs - šķiežam pēdējo naudu pa labi un pa kreisi. Bet kad nauda beidzas, tad ņemam kredītu pēc kredīta - ne velti taču centrālo banku diskontu likmes samazinājušas gandrīz līdz nullei! Divas pretējas idejas pašlaik pastāv Rietumu cilvēka apziņā, un pats viņš ir sadalījies pieticīgā protestantā un ideoloģiski izturētā cēlā izšķērdētājā.

No pirmā acu uzmetiena mūsu priekšā ir pretstats starp veselo saprātu un ideologēmu. Pirmais saka, ka grūtos laikos vajag pievilkt jostu, otrs - ka vajag dot patīkamu priekšroku augstākām vērtībām. Šī nesamierināmība vispār patlaban ir raksturīga Rietumu pasaulei; lūk, amizants piemērs no šķietami pavisam citas sfēras. Pēc Baraka Obamas inaugurācijas uz Lerija Kinga šovu CNN atnāca leģendārais žurnālists Bobs Vudvards. Sprieda, saprotams, par jauno prezidentu. Kings, cenzdamies atdzīvināt sarunu, pastāstīja, kā viņa astoņgadīgais dēls (Lerijam Kingam ir 75 gadi, un šīs nenogurdināmajam večukam jau ir septītās laulības) pēkšņi paziņojis, ka gribētu būt par melnādaino. “Kāpēc?” pajautājis tēvs. “Tas pašlaik dod daudz iespēju,” atbildējis saviem gadiem neraksturīgi praktiskais puisēns. Un viņam taisnība, protams. Ideoloģiski pašlaik (ja vien, protams, tu esi žurnālista un miljonāra dēls) Amerikā labāk būt par melno; “tas” patiešām paver tev daudz iespēju; tieši tāpat kā pirms četrdesmit gadiem labāk bija būt par balto. Veselais saprāts gan saka, ka baltais puisēns diez vai spēs kļūt par melno; bija taču jau viens melns puisēns, kurš nolēma kļūt par balto, bet, lūk, nesen nomira piecdesmit gadu vecumā... Bērna muļķība kā uzliesmojis sērkociņš izgaismoja sabiedriskās apziņas tumsu (būt par melno šodien ir labāk, nekā būt par balto), un mēs tur ieraudzījām tukšumu starp idiotisku propagandisku konstrukciju un, kā saka, “dzīves patiesību” (baltais nevar kļūt par melno).